„Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem. „Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem.Savukārt Somijā šajā laika posmā uz teātri devušies vidēji 42 no 100 iedzīvotājiem, bet Igaunijā – vidēji 61 no 100 iedzīvotājiem. Publiski pieejamā statistika par Nīderlandi rāda, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam teātri apmeklējuši vidēji 99 no 100 iedzīvotājiem.”[1]

Lai arī Nīderlandes salīdzinoši augstajiem rādītājiem pēdējos gados ir tendence arvien pieaugt, tomēr Holandes Skatuves mākslu fonds, kas atbild par mazo teātru, dejas un mūzikas iniciatīvu finansēšanu, veicis nopietnu analīzi, lai izprastu, kā uzlabot teātra mākslas rādītājus un kādus kritērijus ietvert dotāciju piešķiršanas noteikumos. Tiek secināts, ka pārāk maz uzmanības veltīts jaunu auditoriju attīstīšanai un demogrāfiskajām izmaiņām sabiedrībā. Tiek rosināts jaunajās prioritātēs iekļaut ne vien māksliniecisko kvalitāti, bet arī skatītāju skaitu, kases ieņēmumus, efektivitāti, mākslas izglītības lomu, kultūras daudzveidību un starptautisko sadarbību.

Savukārt Austrālijas Mākslas padome ir veikusi pētījumu, lai rosinātu diskusiju par digitālo tehnoloģiju priekšrocību izmantošanu skatuves mākslās. Atšķirībā no citām kultūras industrijām (grāmatniecība, kino) skatuves mākslas pagaidām digitālās tehnoloģijas izmanto maz. Pēdējā laikā plašāku uzmanību šai jomai pievērsa Metropolitēna Operas izrāžu pārraidīšana kinoteātros. Pētījumā analizēts, kādas ir iespējas izmantot digitālās tehnoloģijas skatuves mākslās – mārketinga jomā, izglītības projektos, veicot izrāžu ierakstus un tos arhivējot, administrācijas darbā, līdz pat izrāžu virtuālai pārraidīšanai.

Anglijas Mākslas padome publiskojusi rīcības plānu 2008.-2011. gadam Augstā māksla – visiem (Great art for everyone). Viena no četrām galvenajām prioritātēm ir: “visiem Anglijas bērniem un jauniešiem sniegt iespēju satikties ar mākslu – kā dalībniekiem un kā skatītājiem.” Kā arguments tiek minēts fakts, ka “saskare ar augsto mākslu bērniem un jauniešiem palīdz ne vien attīstīt viņu mākslinieciskās iemaņas un izpratni par kultūru, bet arī ir ieguldījums viņu talantu attīstībā jebkurā dzīves jomā”. Viens no praktiskiem piemēriem šī plāna īstenošanā ir “2,5 miljonu mārciņu programma”, kas paredz no 2009. gada februāra līdz 2011. gada martam noteiktās nedēļas dienās bērniem un jauniešiem līdz 26 gadu vecumam ļaut teātri apmeklēt par brīvu. Šajā programmā jau ir iesaistījušies 95 teātri visā Anglijā, un kopumā paredzēts izdalīt vienu miljonu brīvbiļešu.

Tie ir tikai daži piemēri par to, cik dažādos virzienos tiek attīstīta teātra mākslas politika citviet. Arī Latvijā nesen tika izstrādāti jauni kritēriji teātru finansēšanai no 2010.gada, tomēr tas plašāku teātra sabiedrības diskusiju par teātru lomu un vietu mūsdienu Latvijā neizraisīja. Skaļāk izskan cits Kultūras ministrijas plāns 2010.gada budžeta samazinājuma kontekstā – finansējuma un atbildības sloga pārlikšana uz pašvaldībām (Daugavpils, Liepājas teātri). Arī tas diemžēl notiek bez plašākas diskusijas un piedāvājuma par citiem risinājumiem.

Latvijā pēdējos 20 gados ir notikušas ne mazums pārmaiņu – politiskajos, ekonomiskajos, sabiedriskajos procesos; sabiedrības brīvā laika pavadīšanas ieradumi ir mainījušies kardināli. Tāpat kā citviet Eiropā Latvijas sabiedrība noveco, bērniem un jauniešiem par teātra vai muzeju apmeklējumu pievilcīgākas šķiet citas izklaides. Iedzīvotāji ir kļuvuši mobilāki – noklausīties koncertu Stokholmā vai noskatīties mūziklu Londonā nav ārkārtējs izņēmums; arvien pieaug interneta lietotāju skaits. Protams, tas viss ir atstājis arī ietekmi uz teātru darbību, tomēr es teiktu, ka jūtamāko ietekmi tas ir atstājis uz teātru mārketingu, kas šajos gados ir profesionalizējies – tiek ņemta vērā skatītāju segmentācija, izmantotas dažādas akcijas un speciālie piedāvājumi, analizēti biļešu pārdošanas rezultāti, ieviesta biļešu tirdzniecība internetā u.c.

Tomēr teātru sistēma un valsts politika nav mainījusies kardināli. Pagājušā gadsimta 90. gados tiek slēgts Operetes teātris, Jaunatnes teātra latviešu un krievu trupa, tā vietā izveidots Jaunais Rīgas teātris. Liepājas teātris 90.gados tiek nodots pašvaldībai, saglabājot arī valsts finansējumu. Teātra sistēma joprojām balstās repertuārteātra modelī un ēkas-trupas nedalāmā vienībā. Neatkarīgo teātru mēģinājumi nav vainagojušies ar atšķirīgu un citādu piedāvājumu, kas izšķirīgu spētu ietekmēt pārmaiņas visā sistēmā, talantīgie jaunie režisori ātri tiek integrēti valsts teātru sistēmā. Domāju, ka Nepanesamā teātra arteļa trijotne (Kairišs, Šmits, Džilindžers) varēja izraisīt nozīmīgākas izmaiņas teātra sistēmā, jo viņi nāca ar mākslinieciski novatorisku piedāvājumu un sava laika kontekstā – ar citas formas izrādēm, ar „neatkarīgā” teātra koncepciju mākslinieciskā ziņā. Tagad tik var domāt, „kā būtu, ja būtu” – ja viņi būtu turpinājuši strādāt kopā un būtu izveidojuši administratīvi un juridiski neatkarīgu teātri. Savukārt neatkarīgais teātris Skatuve gadiem centās kopēt repertuāra teātra modeli, tāpat arī daži citi neatkarīgie teātri (piemēram, Jaunatnes teātris). Varbūt dažās no pēdējo gadu norisēm var likt vienlīdzības zīmi starp vārdiem „neatkarīgs teātris” un „alternatīvs piedāvājums” (Dirty Deal Teatro), tas ar laiku (ja vien šis laiks nesakristu ar ekonomisko krīzi) radītu daudzslāņainu teātra vidi, kurā būtu „lielie”, tradicionālākas ievirzes teātri ar garantētām dotācijām, neatkarīgie teātri ar konkursa kārtībā iegūstamu finansējumu (teiksim, uz gadu) un dažādi projekti, kam var piesaistīt finansējumu no VKKF un citiem avotiem. Tāpat savu krāsu teātra dzīvē ienestu Latvijas Jaunā teātra institūts un Latvijas Teātra darbinieku savienība, festivāli, konkursi un citas norises. Turklāt „lielo” teātru modeļi un dotācijas uzliktie pienākumi varētu būt daudzveidīgāki. Pieļauju, ka ne visiem reģionu (un varbūt arī ne visiem Rīgas) teātriem būtu jābūt ar patstāvīgu trupu un repertuāru, tie varētu it veiksmīgi darboties kā atvērtā skatuve vai producentu grupa. Tomēr visām reformām un diskusijām vajadzēja notikt "labajos laikos", kad bija pietiekami finansu līdzekļi, jo tagad „reformas” vairāk izskatās pēc slēgšanas.

Tomēr, lai vai kā krīze iegrozītu Latvijas teātru dzīvi, daži jautājumi būtu jāuzdod neatkarīgi no reformu apjoma un ātruma: kāda ir (būs) teātra loma sabiedrībā; kādai jābūt valsts (reģiona, pašvaldību) politikai teātru jautājumā; kādai jābūt teātra sistēmai, lai teātri spētu īstenot skatītāju un valsts vai pašvaldību izvirzītās vēlmes un uzdevumus? Kāda ir (būs) teātra loma sabiedrībā? Kādai jābūt valsts (reģiona, pašvaldību) politikai teātru jautājumā? Kādai jābūt teātra sistēmai, lai teātri spētu īstenot skatītāju un valsts vai pašvaldību izvirzītās vēlmes un uzdevumus?

Turpinājumu lasiet šeit.