Homo Novus ir starptautisks JAUNĀ teātra festivāls. Tādēļ arī jautājums, kas no programmas ir dejas izrāde, kas ir teātris, kas ir cirks, ir teju vai neadekvāts, jo uz to atbild pats festivāla nosaukums. Turklāt šķiet, ka vārds teātris jau kļuvis par sinonīmu skatuves mākslām. Skatītājs, kam iet pie dūšas jauns teātris, ar gardu muti apēdīs arī grūti piegrupējamas mākslas pieredzes. Par spīti tam, mans uzdevums ir stāstīt par deju Homo Novus ietvaros. Un, lai arī Kristina Smedsa izrādē Dievs ir skaistums dejo vairāk, dejas izrāžu sadaļā iekrīt divi citi darbi: francūža Žeroma Bela Pičets Klunčuns un es un igauņa Marta Kangro can′t get no/satisfaction.

Jau ilgāku laiku viena no dejas izrāžu tendencēm ir nedejot vai dejot pēc iespējas mazāk. Vai arī, ja dejot, tad tā, lai sarunātos ar iepriekš paveikto, komentētu vai kritizētu to. Viens ceļš ir, izmantojot citātus, eleganti jokot, kā to dara tādi mākslinieki kā britu grupa New Art Club vai pirms kāda laika Rīgā viesojies Ksavjers Leruā (Xavier Le Roy). Cits ceļš ir veidot izrādes, kas par kustību spēj vēstīt kādā neierastā veidā. Piemēram, viena no spilgtākajām pagājušās sezonas dejas izrādēm pasaulē bija Ivanas Mulleres (Ivana Muller) While we were holding it together - izrāde, kur pieci dejotāji vairāk nekā stundu stāv vienā pozā un runā, ikvienu frāzi sākot ar: „Es iztēlojos, ka..." Fantastisks ceļojums apkārt pasaulei un uz sava prāta centru.

Šādas dejas-nedejas-idejas izrādes, ja vien labi izdevušās, veiksmīgi pārkāpj žanru robežas, dod neierastas perspektīvas, apceļo festivālus un kļūst par hrestomātiskiem piemēriem. Taču laiku pa laikam par sevi atgādina jautājumi par to, kas būs tālāk un kā tad ar dejas specifikas saglabāšanu. Kādam dejas festivāla direktoram Pēterburgā robežu nojaukšana vairs neliekas interesanta, un tāpēc, lai pasargātu savu festivālu vismaz no teksta pārmēra, viņš to ir pārdēvējis par Neverbālo mākslu festivālu. Var saprast dejas mākslas entuziasta skumjas par to, ka modernā deja, kas dzima kā vēlme apliecināt kustību valodas autonomiju un iespēju pastāvēt un būt gudrai bez vārdiem, ir nonākusi pie tā, ka vairs gandrīz vai nav izrāžu bez teksta. Otra lieta ir dejotāja tehniskās iespējas. Kustības minimālisms prasa vēl lielāku virtuozitāti un ķermeņa sagatavotību nekā pļāpīgas horeogrāfijas, un te dejas profesionāļi saglabā iemeslu pārvaldīt savu amatu. Taču turpat blakus ir skatuves mākslinieki, kas sāk nedejot nevis pēc meklējumiem kustībā, bet gan tāpēc, ka nekad nav dejojuši. Šādos marginālos gadījumos nereti top izcilas izrādes, kuras gan bieži tiek paaugstinātas par teātra izrādēm.

Nerunīgā māksla ir sākusi runāt. Horeogrāfi, kas zināmi kā ne tik tendēti uz teorētiskām pārdomām un vēl jo vairāk - to fiksēšanu, nu jau droši uzņemas pētnieku un kritiķu funkcijas. Dejas mākslas pašrefleksijas līmenis Žeroma Bela izrādē neprasa paskaidrojumus un izvērsumus. Var tikai citēt izrādes laikā izskanējušās pērles, apgūt kādu smalku taizemiešu dejas žestu un gatavot vēstules ministrijām. Par to, ka laikmetīgajai mākslai vajag jaunu formu un, lai to atrastu, māksliniekam vajag laiku pētīt, savukārt tam vajag naudu, kas tiek dota uz uzticības pamata, nezinot, kas sanāks, jo īsts laikmetīgais mākslinieks nevar un nedrīkst zināt, kas sanāks. Un publika arī nezina, kas būs jāskatās, un tāpēc nevar atprasīt naudu par biļeti, jo nekas nebija solīts. Demagoģiski, bet loģiski un ļoti patiesi par to ceļu, kāds ir jānoiet, lai tuvotos mērķim pateikt ko būtisku par pavisam aktuālo. Žeroms Bels postulē, ka viņa mērķis ir atstāt publiku pie skaidras saprašanas, nefascinēt savu skatītāju, bet likt tam domāt.

Rezultāts tomēr izvēršas fascinējošs. Gandrīz divas stundas pavisam vienkārši, bet vienlaikus iemiesojot rietumus un austrumus, klasiku un avangardu, tradīcijas un jau pārprastu brīvību, viens otram pretī sēž franču avangarda horeogrāfs Žeroms Bels un taizemiešu klasiskās dejas tradīciju kopējs Pičets Klunčuns. Kad Bels ir izprasījis visu, kas rietumu prātam liekas interesanti, un trīcošām kājām pamēģinājis izpildīt pāris mācītās kustības, tad ir kārta jautāt taizemietim. Telpa improvizācijai ir, bet kopumā izrādes struktūra un saturs ir ļoti strikti. Tomēr, pat to zinot, fascinē tas, cik ļoti viss izklausās un izskatās kā notiekam pirmo reizi. Turklāt arī tad, ja jums nav bijusi un nebūs interese par taizemiešu klasisko deju vai laikmetīgās dejas konceptuālajiem meklējumiem, šo izrādi tāpat ir interesanti skatīties. Dažādību tikšanās nevis, lai aizietu rociņās sadevušies, bet lai, mazliet pieskaroties, saprastu, ka nevar un nevajag uzlauzt otra kodu.

Par saprašanu, nesaprašanu un publikas lomu jēgas tapšanā ir arī Marta Kangro izrāde. Ja Žeroms Bels, lai cik arī avangardisks nebūtu, telpas ceturto sienu - skatītājus - liek mierā un domā par savu būšanu reālajā laikā, tad Kangro tai lūkojas cauri, dod norādījumus, uzsverot, ka to ievērošana uzlabos skatīšanās prieku. Pētot mākslinieka pārliecinātības atkarību no iekšējām un ārējām šaubām un meklējumu īsti neredzamās atdeves, Marts Kangro savā ziņā daudz vairāk sasniedz Žeroma Bela vēlmi nefascinēt. Ne viņa teiktais, ne darītais nepiedāvā patiesību par to, kā tai dzīvē un dejā patiesībā ir. Te skatītājs redz izrādi, kura ir veidota kā atsevišķu ainu izrāde, kur pārejas nosaka arī tas, vai skatītājs klausīs vai neklausīs aicinājumam aizvērt acis un ausis. Kangro nepiedāvā tādu spožu dramaturģiju un tiešai saprašanai draudzīgas idejas un faktus kā Žeroms Bels. Francūzis, protams, nebeidz būt meklējošs un jautājošs, bet lielās līnijās tomēr viņam ir laba skaidrība, ar ko viņš labprāt dalās. Savukārt igauņu horeogrāfs vairāk sēž Pičeta Klunčuna pusē, jo pārliecina par to, ka ir ļoti labs dejotājs ar apbrīnojamu pacietību un vērību pret sīkām un precīzām lietām. Marta Kangro spēja atrast kādu it kā atbrīvotu un jocīgu kustību un atkārtot to robotiskā precizitātē, atgādina gan par mēģinājumu stundu skaitu, gan to, kā kustības nozīme vai apmest trīs kūleņus pat viena cilvēka izpildījumā.

Tas, ko aiznest mājās no šīgada Homo Novus dejas izrādēm, katram varēja būt kas cits. Mazo taizemiešu nicinājuma knipi vai sāpošas rokas pēc mēģinājuma atlauzt savas delnas budistu tempļa jumta leņķī. Beidzot kādu skaidrību par to, ko dara nesaprotamā laikmetīgā deja, vai pārdomas par to, kāpēc ar aizspiestām ausīm bija jādzird, ka tagad tās ir jāver vaļā. Vai varbūt atgādinājumu par to, ka skatītājs manipulē ar jebkuru izrādi neatkarīgi no tā, vai to vēlas vai ne.