Jau kopš 2003.gada Latvijas Jaunā teātra institūts rīko Latvijas teātru skati ārvalstu profesionāļiem. Šogad pirmo gadu blakus dramatisko teātru izrādēm programmā bija iekļauts arī ieskats Latvijas laikmetīgajā dejā. Dejas piedāvājums bija skatāms 13.martā Dirty Deal Teatro telpās Spīķeros. Šis Latvijas kultūras telpā jaunais žanrs turpina augt un attīstīties, un, cerams, grūtie laiki šo procesu neapturēs. Gribas arī cerēt, ka izdzīvos uz entuziastu darba balstītās neatkarīgās teātra trupas, kuru darba apstākļi tik krasi atšķiras no institucionālo teātru nodrošinājuma. Signāls tam, cik svarīgs kultūrpolitikas uzdevums ir neļaut izmirt neatkarīgajiem teātriem, ir Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas prezidenta Yun-Cheol Kim (Koreja) uzdotais jautājums: vai nākamreiz būtu iespējams redzēt vairāk izrāžu, kas top ārpus lielajiem valsts teātriem? Diemžēl šodien mums ir tik, cik ir, un arī šie darbi daļēji tapuši par pašu mākslinieku līdzekļiem.

Laikmetīgās dejas situācija ir vēl savdabīgāka. Pat zināmākie Latvijas laikmetīgās dejas celmlauži - Olgas Žitluhinas dejas kompānija - eksistē bez savām telpām un jebkādām regulārām subsīdijām. Ārvalstu viesiem par šī teātra līdzvērtību Eiropas profesionālajām trupām šaubas neradās. Olgas Žitluhinas izrāde Dances of the lost (starptautiski lietojamais izrādes nosaukums) viesiem likās kā valsts teātris iepretim jauno horeogrāfu darbiem. Jautājums: par kādu infrastruktūras attīstību jauno horeogrāfu darbam var runāt, ja vienīgā trupa, kas stabili reprezentē nozari gan Latvijā, gan pasaulē, cīnās par izdzīvošanu no projekta uz projektu?

Varbūt ne velti viena no vienojošajām tēmām jauno horeogrāfu izrādēs bija cīņa dažādos variantos? Cīņa par iespēju būt profesionālim savā nozarē? Otrs kopsaucējs - spilgti izteikti teātra elementi. Domāju, ka tas nav tīši iecerēts, taču visi dejas nozares profesionāļi zina, ka labākas izdzīvošanas iespējas horeogrāfam dod darbs teātros. Tādēļ vēl jo vairāk ir slavējams Valērija Oļehno, Elīnas Breices un Sintijas Siliņas veikums, veidojot dejas izrādes. Dejas filmu veidotāji Didzis Eglītis, Anna Dubrovska un Guntis Spridzāns jau ar pašiem pirmajiem darbiem pamanīti starptautiskā kontekstā. Annas Dubrovskas filma Rush 2008.gadā uzvarējusi dejas filmu konkursā Choreographic Captures 2008. Didža Eglīša Veiting Norba tikusi iekļauta ceļojošajā projektā Future Shorts. Gunta Spridzāna Opera Soap ir Latvijas un ASV kopprojekts.

Visi jaunie horeogrāfi un dejas filmu režisori ir izvēlējušies iet grūto ceļu un darboties savā profesijā, realizējot paši savas idejas. Iespējas dejot uz kuģiem, šovos un mūziklos ir svarīgas maciņam, bet ir arī viegli palikt tikai tur, aizmirstot, par ko sapņots, studējot horeogrāfa arodu.

Par ko tad uz cīņu noskaņotie un par teātri domājošie dejo? Valērijs Oļehno savā astoņu minūšu garajā solo Esperanza cīnās un pēta savu spēku izsīkumu. Darbs tapis īpaši Baltijas un Ziemeļvalstu jauno horeogrāfu platformai Viļņā 2008.gada pavasarī. Intriģējoša ir dejotāja izejas pozīcija - nodzīt sevi līdz slapjam kreklam pirms iznākšanas uz skatuves un tad turpināt „mirt" mūsu acu priekšā. Vēl vairāk - lielākā daļa triku tiek izpildīti tumsā, tikai brīžiem var nojaust to trajektorijas. Izcelt to, ko klasiska dejas māksla cenšas slēpt, un doties ceļojumos jaunas ķermeņa pieredzes teritorijās - tas ir stāsts, ko piedāvā jaunais horeogrāfs. Un, lai nebūtu tik abstrakti, - viss notiek spāniski meksikāniskas mūzikas pavadībā, kas, ja skatītājs vēlas, dod iespēju vērot dramatisku seriāla ainu.

Bez cīņas neiztiek arī Agnese Bordjukova un Monta Vandere Elīnas Breices izrādē „Es esmu dialogs" (I am a dialogue). Elīna Breice ir viena no retajiem horeogrāfiem, kas pēc LKA absolvēšanas jau radījusi vairākas, turklāt ļoti veiksmīgas izrādes. Šoreiz horeogrāfe savā darbā iet sev neierastus ceļus, daudz strādājot ar tekstu un arī kustību materiālu veidojot pēc citiem principiem. Varbūt tieši augstajiem viesiem par godu izrādē tiek izspēlēti dažādi konceptuālās dejas paņēmieni. Kaut gan tur nav nekā revolucionāra, ir prieks redzēt, ka horeogrāfe savu valodu izkopj, rūpīgi studējot dažādas pieejas. Gluži kā laikmetīgās dejas estētikas problēmu katalogs: komunikācijas problēmas verbālās un neverbālās saziņas līmenī, dejas valodas pieejamība un izteiksmība, ceturtās sienas noārdīšana mūsdienu teātra praksē utt. Reālajā laikā un telpā tas izskatās apmēram tā - divas dejotājas žestikulē, kustas saskaldītā aerobikas ritmā, imitējot sarunu, kas rit ļoti ātri un neproduktīvi. Viņas apspēlē piedāvājuma un pieprasījuma līknes, kur Agnese piedāvā dzērienus un Monta pieprasa mākslu. Slāpes jau, šķiet, kļuvušas par Elīnas darbu tēmu - pērn tapa izrāde ar nosaukumu „Slāpst!", bet tagad izskan Montas Vanderes ironiski dramatiskais izsauciens: „Es gribu profesionālu, iedvesmojošu laikmetīgo deju!"

Laikmeta zīme - vai nu Tu esi perfekts multimākslinieks, vai caurkritis cietējs, supermens vai superkroplis. Izvēlies vienu un cīnies par to! Viduvējības savu piecu minūšu slavas mirkli nesagaidīs. Monta Vandere uzskaita garu garo sarakstu ar saviem talantiem, kas aptver teju vai visu kultūras un civilizācijas vēsturi. Agneses sūdzības aptver visu medicīnas enciklopēdiju. Turklāt, lutinot viesus, Agnese piedāvā publikai šokolādes kūku, paralēli čukstot, ka viņa ir ļoti slima. Izrādē ieskicēto tēmu, ideju un kustību principu varētu pietikt vēl pieciem darbiem; šādā formā darbs ir katalogs tam, kas notiek horeogrāfa galvā, un tam, cik domu vienlaikus laužas realizācijas virzienā, kamēr līdzekļu pietiek tikai vienai 20 minūšu izrādei. Bet, ja jau tomēr jaunie paliek dejas sfērā, tad tic.

Sintija Siliņa izrādē The Messanger jautā, vai Žanna d′Arka maz ticēja tam, ko dara, un vai vispār saprata, kas notiek. Sintija Siliņa jau studiju laikā izcēlās ar vēlmi pētīt izmantotās tēmas pamatīgāk nekā tas dejas pasaulē parasti tiek darīts. Jaunajā darbā tēmas izpētei klāt nākusi arī pamatīgi pārdomāta izrādes dramaturģija. Izrādē strukturāli ir trīs daļas - spilgts pašas Sintijas spēka un vājuma, nolemtības un šaubu, nospriegojuma un atslābuma solo, tiesas spriešana policijas iecirkņa gaismā, kur Agnese Bordjukova viszinošā mierā vaicā, kāds tad bija vēstījums, bet Sintija klusē, un „muzicēšana" Džordža Harisona My sweet lord pavadībā, kas šķiet viegla un smieklīga līdz mirklim, kad atjēdzos, ka Sintijas saskanīgais duets ar mikrofona statīvu ir sadedzināšana uz sārta.

Kas mums šodien daļas gar Franciju, Angliju un Žannu d′Arku? Vai mesijas un ticētāju meklējumi sasnieguši arī dejas mākslu? Par to pašu jaunību un par spēku ticēt, ko dod redzētais un dzirdētais citur pasaulē? Un par mirkļiem, kad rokas nolaižas un pat sev nevar atrast attaisnojumu, kāpēc gan izvēlēts mākslinieka ceļš? Visur ir smiltis - sažņaugtajās dūrēs, pielipušas pie zābaku zolēm, kabatās un, izrādās, arī tiesas spriedēja kafijas krūzē. Smiltis teātrī vienmēr ir modē. Dodiet vairāk siltuma, un taps filigrāni veidoti stikla trauki. Dodiet lietu, un uzdīgs zaļa zālīte. Dodiet vairāk laika un telpas, un sakonstruētā struktūra kļūs organiska, teksta izmantojums nebūs mazliet stīvs un lieks, un mūsu domājošie horeogrāfi parādīs, ka ir dzimuši, lai ceļotu pa Eiropas un pasaules festivāliem.