| RAKSTI BRĪVAJAM FORUMAM |
| Saņem ziņas e-pastā |
|
| Get Naked* | |
| Žurnālistes Ineses Trenčas recenzija par LJTI rīkoto izrādi In The Nude (autori: Ivo Briedis, Janne Sārakala, Nina Larisa Basseta), kas no š.g.5. līdz 7.decembrim notika viesnīcā Maritim. Raksts publicēts 17.decembra laikrakstā NRA. | |
| Get Naked!* Inese Trenča Izrāde In the Nude/Kailumā Cilvēki iepazīstas, šķiras un atkal iepazīstas, un atkal... Cilvēki mainās, bet fabula paliek tā pati. Ne gluži par to ir stāsts Latvijas Jaunā teātra institūta organizētajā Ivo Brieža, Jannes Sārakalas un Ninas Larisas Basetas izrādē In the Nude jeb Kailumā, bet zināmas pārdomas par to, kā šajā hiperdigitalizētajā laikmetā uzturēt īstas, nevis virtuālas attiecības, rodas gan. Pirms desmit gadiem trīs jauni cilvēki no dažādām valstīm iepazīstas kādā konferencē. Sākotnēji it kā nevainīgās, vienojošās simpātijas pret 80. gadu mūziku pāraug kaisles pilnā naktī (toreiz viņi bijuši kā zinātkāri bērni un ļāvušies notikumiem tā, it kā rīt būtu pasaules gals), kas Viestura, Leo un Andželas atmiņās atstājusi tik spēcīgu iespaidu, ka pēc vairākiem gadiem viņi nolemj satikties vēlreiz. Kā vēsta izrādes autori skatītājiem līdzīgā konferenču zālē, kādā, iespējams, tikās trīs minētie varoņi, viņu uzmanības centrā ir tuvība un atmiņas - ko tās nozīmē to cilvēku dzīvē, kas kaut kādu apstākļu dēļ ir spiesti bieži ceļot no vienas valsts uz citu, tomēr nevēlos šo formulējumu atzīt par izrādes galveno tēmu, bet akcentēt vārdu t.u.v.ī.b.a. Ne - realitāte Pirms izrādes skatītāji tiek lūgti piereģistrēties un, atbildot uz pāris jautājumiem, saņem kartīti, kas arī nosaka, kuru no trīs atklātajiem iestudējumiem varēs redzēt. Tas vien, ka izrāde notiek viesnīcā, piešķir tai zināmu auru, jo, ak dievs, reizēm nav vientulīgākas vietas par šo - tu esi svešā zemē, īsti vēl neesi aklimatizējies, bet kaut kur sirds rajonā smeldze pēc tuviniekiem un mājām, vai arī gluži pretēji - tā ir izolēta pasaule, kurā neielaist to, ko gribas atstāt aiz durvīm. Visus trīs stāstus vieno saistošā forma, ar ko es domāju dramaturgu Jannes Sārakala un Ninas Larisas Basetas un Ivo Brieža spēles manieri. Katra varoņa stāsts tiek atklāts, vēstot trešajā personā, vietumis pavisam liegi, skatītāju acu priekšā pārtopot konkrētajā tēlā. Kaut arī tas ir iestudējums, kura pamatā ir autoru pašu radīts teksts, tomēr savdabīgi un bez jelkādu maģisko triku izmantošanas autoriem/aktieriem izdodas panākt realitāšu saplūšanu. Proti, viss notiekošais šķiet tik patiess, ka vairs nav skaidrs, vai tu klausies kāda nejauši satikta cilvēka stāstā vai esi izrādē. Manuprāt, tā ir viena no izrādes galvenajām kvalitātēm, jo autors/aktieris ne tikai dod atsvešinātu tēla raksturojumu, bet arī meistarīgi piešķir tam gluži vai taustāmu miesu un asinis. Ne-tipiski Skatītāji viesnīcas personāla pavadībā, ko atveido režisori Valters Sīlis, Inese Mičule un aktieris Ādams Roveders, ienāk viesnīcas istabiņā neilgi pirms tēlu satikšanās. Katram varonim ir savs iemesls būt Rīgā. Andžela ir nolēmusi šajā vakarā kļūt par māti, izraugoties par tēvu vienu no vīriešiem (lieki piebilst, ka viens no potenciālajiem tēviem ir homoseksuāls), Viesturs meklē patvērumu no nedienām laulības dzīvē, bet Leo, kreditoru vajāts, vēlas atkal izjust laimi, kā tajā naktī pirms desmit gadiem. Tomēr visus tēlus vieno jautājums numur viens - vai šī atkalredzēšanās attaisnos uz to liktās cerības. Kaut arī katrs autora/aktiera atainotais stāsts ir gaužām pārpildīts ar situācijām, kas atpazīstamas un vairākkārt dzirdētas vai pat pieredzētas, tas nekādā gadījumā nemazina iestudējuma ietekmi uz skatītāju, bet padara to daudz tuvāku, saprotamāku, jā, pat intīmāku. Simpātisks šķiet arī autoru mazliet ironiskais skatījums uz to, kas nomāc mūsdienu cilvēku. Piemēram, Andželu satrauc globālā sasilšana. Viņa zina, ka labāk izvēlēties ieskriet dušā, nevis meditēt vannā, tomēr viņa ir dzīves baudītāja, kaut pavisam mazās lietās. Savukārt Leo, ilgu laiku izmantodams kredītizsniedzēju labvēlību un dzīvodams ar saukli "cik ilgi tu vari dzīvot, neko nemaksājot, līdz brīdim, kad tevi pieķer", ar bažām uzņem skatītāju grupu, domādams, ka pēc viņa ieradusies policija. Atpazīstams ir arī Viktora pārdzīvotais. Guvis pilnīgu sakāvi sievas nespējā apmierināt nedz viņa, nedz savas seksuālās fantāzijas, Viktors krīt par upuri Lolitas tipa jaunietes izteiktajam piedāvājumam kļūt par viņa mīļāko. Un Andžela, kura nolēmusi kļūt par māti, velk uz papīra lapas iespējamo tēvu pozitīvās un negatīvās īpašības - vai tas neizklausās pēc dzirdēta stāsta?! Lai arī cik tas varētu šķist ierasti, varbūt pat banāli, tomēr pietāte, ar kādu autori/aktieri izturas pret atveidotajiem tēliem, izgaisina jebkuru vēlmi viszinīgi pasmīkņāt. Tuvība Kādā brīdī šaurajā istabiņā Ivo Briedis vēršas pie savas skatītāju grupas un aicina iekārtoties pat uz gultas, tādējādi liekot saprast, ka mēs visi šeit zināmā mērā esam tuvi. Tas arī spilgti raksturo kopējo izjūtu, kas rodas izrādes gaitā. Dialogs starp autoru/aktieri un skatītāju notiek, kaut vērojošā puse nesaka ne vārda. Tiek gūta vārdos neaprakstāma ticība, ka šeit tu esi drošībā, starp savējiem un tavas bailes, sāpes, skumjas, prieku sapratīs. Skatītāji tiek lūgti pamest telpu izšķirošajā brīdī, kad varoņiem ir jāpieņem lēmums - iet uz satikšanos vai neiet. It kā pirmajā brīdī šķiet, ka izrāde ir beigusies un tā neviens nekad arī neuzzinās, kā izvērtās tik satraucošā tikšanās, tomēr laipnie grupu vadītāji aicina skatītājus uz viesnīcas bāru, rekonstruējot līdzīgu notikumu secību, kādā radās emocionālā, vēlāk arī fiziskā tuvība starp galvenajiem varoņiem. Pie vairākiem galdiņiem satiekas visi skatītāji, kas konkrētajā vakarā apmeklēja paralēli notiekošās trīs izrādes, un pēkšņi visi sāk savā starpā tērzēt, lai uzzinātu, kas notika citā istabiņā, ko par vienu tēlu pavēstīja cits, utt. Autori izvēlējušies interesantu veidu, kā salikt kopā izrādes trūkstošos gabaliņus. Brīdī, kad, raugoties no skatītāju redzespunkta, izrāde tiek noslēgta, jo savstarpējā komunikācijā rodas pilnīgāka versija par izrādi kopumā. Kad viesnīcas bāru ir pārņēmusi patīkama čaloņa, telpā pa vienam ierodas autori/aktieri/tēli, lai iejuktu skatītāju vidū un it kā nejauši izspēlētu atkalredzēšanos. Izrādes beigās Valters Sīlis, Inese Mičule un Ādams Roveders, tāpat kā neilgu brīdi pirms skatītāji tika ievesti konferenču zālē, izpilda fragmentu no savulaik populārās R.E.M. dziesmas It"s The End of the World As We Know it (and I Feel Fine), dodot mājienu, ka tas, kas jau reiz ir noticis, var piepildīties vēlreiz. Vēlreiz Ja jūs janvārī nejauši esat Kopenhāgenas tuvumā un angļu valoda, kurā notiek izrāde, nav sveša, bet viesnīcas istabiņā kļūst sasodīti vientuļi, uzmeklējiet In The Nude komandu un noskatieties šīs izrādes. Ar vientulību dažādās izpausmēs sirgstam mēs visi, un reizēm ir noderīgi ar katru mazāko ķermeņa šūnu sajust, ka, ja to sadala divās, šajā gadījumā - trijās, daļās, kaut uz neilgu laiku iestājas miers un pasaules gals vairs nešķiet tik biedējošs. * Tulkojumā no angļu val. - izģērbies! | |
| Atgriezties | |
|
Jana Lauversa kompānija Izrāžu skate. Pavasaris 2013 Homo Novus - raksti un recenzijas |
