Pīnas Baušas izrādes ir izpārdotas gan Londonā, gan Ņujorkā, gan Tokijā. Ja kāds Latvijas producents reiz saņems dūšu, vai arī mēs kā traki skriesim uz kasēm? Vācijas kolēģe neticēja, ka Pīna Bauša nav bijusi Rīgā, jo viņa taču esot bijusi visur. Mēs neesam nekāds visur.
Jau otro gadu Pīna Bauša ir Starptautiskā Dejas festivāla, kas notiek Vūpertālē, Diseldorfā un Esenē, mākslinieciskā direktore. Šogad no 7. līdz 30. novembrim zvaigžņu gaisma apspīd Vācijas rietumus - Parīzes Nacionālās operas baleta trupa, Lionas balets, Pekinas modernās dejas kompānija, Cloud Gate Dance Theater no Taivānas, Mihails Barišņikovs, Rosas, jaunā marokāņu izcelsmes zvaigzne Sidi Larbi Čerkavi (Sidi Larbi Cherkaoui), Rasels Malifants (Russel Maliphant) un Silvija Gijoma (Sylvie Guillem) utt. Un, protams, arī pašas namamātes Pīnas Baušas darbi, to vidū divas ļoti atšķirīgas, bet abas jau par klasiku kļuvušas izrādes - Cafe Muller (1978) un Svētpavasaris (1975).
Par šiem darbiem ir rakstīts un runāts visus trīsdesmit gadus pēc to tapšanas. Interesants ir fakts, ka Eiropas dejas kritiķi uzsver Pīnas Baušas unikalitāti, celmlauzes nopelnus un vācu ekspresionisma ietekmi, bet amerikāņu autori veikli iezīmē ietekmes no tām ASV dejas parādībām, ar kurām Filipīna Bauša (Pīnas Baušas īstais vārds) iepazinās, dejojot Ņujorkā un mācoties Džuliarda skolā. Japānā savukārt piemin, ka Pīnai Baušai ļoti patīk buto deja un izrāde Ten Chi (2004) tapusi Japānā.
Taisnība ir visiem, jo liels talants reti dzimst mežā. Lai gan skaidrs ir arī tas, par ko pārliecinājos, skatoties izrādes. Nav svarīgi, tieši kādas kustības dejotāji izpilda un no kurienes tās nāk. Svarīgi ir tas, kā tas tiek darīts, kā katrs elements tiek izmantots, kā tas tiek savienots ar mūziku un scenogrāfiju un vai pēc visa piedzīvotā skatītājam ir kāds sausais pārpalikums, kas paliek prātā un sirdī.

Pilnmēness diena kādā kafejnīcā
Izrādi Cafe Muller daudzi ir redzējuši pat tad, ja to nezina, - fragments no darba redzams Pedro Almodovara filmā Runā ar viņu. Tukša kafejnīca ar pelēkiem krēsliem un galdiņiem, ar durvīm abās pusēs un logu skatuves aizmugurē. Dekorācija izskatās veca un nolietota - izrādei ir 30 gadu, un stāsts ir par atmiņām. Nezinu, vai viss ticis tīši apbružāts jau ražošanas procesā, bet ilgais mūžs izrādes tēmu padara aizvien skaidrāku un iedarbīgāku. Cafe Muller muzikālo partitūru veido Henrija Persela mūzika no Feju karalienes un Didonas un Eneja.
Lai vai cik izcili būtu arī pārējie dejotāji, jūs nevarat man pārmest, ka brīžos, kad uz skatuves bija Pīna Bauša, skatījos uz viņu. Nedomāju, ka tas ir izpildījuma dēļ. Pat ja tā būtu, leģendas klātbūtne ir īpaša. Viņa ir tik pazīstama, ka visai bieži varētu atskanēt pārsteiguma sauciens - Pīna Bauša vēl ir dzīva?! Viņai ir 68 gadi, kas laikmetīgajai dejai ne tuvu nav galējā robeža. Viņas rēgainais kustību vieglums un vizuālais tēls, kas nešķiet daudz mainījies kopš 1978. gadā, piešķir izrādei maģisku dimensiju. Klusumā un puskrēslā kā mēnessērdzīga viņa uz mirkli parādās uz skatuves - ar aizvērtām acīm, uz priekšu izstieptām rokām. Pīnas Baušas talants ir atrast vienu kustību, kas ir tūkstoš vārdu vērta, - viņas pašas un otras dejotājas (Nazareth Panandero) tēli plānos naktskreklos ar rokām, kas varbūt meklē, bet drīzāk jau vairs necer pieskarties un kādu satikt, un vienlaikus līdz pēdējam paļaujas liktenim, vecajai kafejnīcai vai vīrietim, kas kā traks pagrūdīs vai kā oficiants sakārtos krēslus, lai viņu pasargātu, lai viņa viņu neatrastu, lai viņa ietu un nekad neapstātos, lai viņam nebūtu viņai jāpieskaras.
Kafejnīcai varbūt ir kāds sakars ar Pīnas Baušas bērnībā viņas vecākiem piederošo kafejnīcu, kur pieaugušo dzīvēs pa šķirbiņu ieskatījās arī mazā Filipīna. Varbūt tur neviena nav, visi ir tikai atmiņu tēli. Skumju un mūžības dimensiju pastiprina tas, ka arī citi dejotāji vairs nav jauni. Šķiet, viņas jau gadu desmitiem aklas maldās starp galdiem un krēsliem. Varbūt jau gadsimtu čirkainā rudmate rozā laiviņās un melnajā mētelī izpilda "skrien, skrien, pagriezienā tipina" cauri tukšajai kafejnīcai, radot sev ilūziju, ka ir iespējams kaut ko nokavēt, ka kāds gaida?
Izrādes uzbūves principi, kompozīcijas paņēmieni, atsevišķas kustības, skaļā elpa, tempa maiņas un klusuma garša - tas viss ir redzēts un zināms, un izmantots darbos, kas tapuši stipri vien pēc 1978. gada. 2008. gada novembra izrādē nav nekā veca un nekā mūsdienīga, un nekā lieka un par daudz. Labus mākslas darbus laika zobs nesagrauž, bet padara tikai dārgākus.
Viena laikmetīga asociācija - Pīna Bauša savā somnambuliskajā ceļā mēģina iziet cauri logam skatuves aizmugurē un iesitas tajā. Lai cik tas būtu dziļi un simboliski, bet 21. gadsimts ir nesis klāt jaunu nozīmi - gandrīz katrs ir sasitis degunu pret lielveikalu neredzamajām sienām vai durvīm.

Pavasara melnzemes vētra
Igora Stravinska Svētpavasaris ir eksāmens, kuru izvēlas likt daudzi horeogrāfi. Pīna Bauša to ar izcilību nokārtoja jau 1975. gadā. Skatuvi klāj melnzeme - tikko noecēts lauks, gatavs sēklai. Vai tikai civilizācija uz Zemes nesākās mirklī, kad cilvēks izvaroja zemi, iedurot tajā arklu? Vai melnzeme, ko izmanto izrādē, ir katrreiz cita, un, ja tā, vai rituālā pārveidotā substance nonāk atkritumu urnās?
Pavasaris atnāk ar meiteņu tramīgu atmošanos - viena pēc otras, tērptas caurspīdīgās miesas krāsas kleitiņās, viņas pa diagonālēm šķērso skatuvi, sagriezdamas zemi vērpetēs. Izrādes vizualitāte, kur klusā zeme pārvēršas par radošās enerģijas virpuļiem un sāk atstāt pirmos traipus uz jaunavu augumiem, pamazām kulminējot netīros, sasvīdušos, izspūrušos ķermeņos, ir viena no galvenajām Svētpavasara spēka atslēgām.
Sešpadsmit vīriešu smagās melnās biksēs un ar kailām auguma augšdaļām uzdzen arhetipiskas bailes un vienlaikus iekāri vīrišķā spēka dēļ. Es zinu - viņi meklē sievietes! Turklāt beidzot redzēju, kas ir unisons. Īpašu akcentu teju vai mehānisma precizitātei unisonos dod mirkļi, kad pēc milzu tempa un enerģijas dejotāji cilvēcīgi katrs pa savam atelpojas. Kustību materiālu neveido sarežģīti elementi, svarīga ir precizitāte un muzikalitāte - nekādu triku ar mūzikas interpretāciju. Arī kompozīcija lielā mērā saglabā klasiskos Vaclava Ņižinska horeogrāfijas arhitektoniskos principus.
Upura lomā ir maza auguma stūraina dejotāja (Ruth Amarante). Sarkanā kleita, kas noslīdējusi no viena pleca, atsedzot kailu krūti, un viņas dzīvnieciski izbiedētais dejojums, asarām šķīstot, ir tāds ekspresionisma un ciešanu neglītās puses paraugs, ka skatītāja izvēle izrādes finālā ir drīzāk būt kopā ar pārējo dejotāju pūli, kas vienaldzīgām sejām vēro upura agoniju.
Turpinot par mūsdienīgumu: ziņa producentiem - lai sagatavotu skatuvi izrādei, strādāja 20 redzamu cilvēku, nemaz neminēšu, cik bija neredzamo. Trīsdesmit divi dejotāji, spēlē Diseldorfas simfoniskais orķestris. Cik varētu maksāt biļete uz šādu izrādi Rīgā?

Inta Balode