Starptautiskais leļļu un objektu teātra festivāls Homo Alibi 2008 savas gaitas noslēdza 30. augustā. Lai uzdotu pirmo kamertoni vispārējai pēcsajūtas melodijai, jāsaka, ka šis festivāls Latvijas kultūras dzīves annālēs ierakstāms ar lieliem un grezniem burtiem. Bet ne ārišķīgā zelta tonī, jo piedāvātā tēma savā reālajā izteiksmē ir gana klusa, varētu pat teikt, privāta un intīma. Objektu un leļļu teātris prasa maksimālu koncentrāciju no skatītāja puses, jo detaļu ir daudz un tās darbojas vairākās vietās izrādes perifērijā, līdz ar to gan kultūras centra Rītausma, gan Grīvas Mēbeļu, gan Dizaina Fabrikas un citās zālēs bija iespējams iepazīt absolūtā klusuma dabu, jo publika bija pilnīgi aizgrābta ar uz skatuves notiekošo. Kompānijas no Francijas, Vācijas un Krievijas, kā arī pašmāju leļļinieki pārvērta augusta nogali par noslēpumainiem svētkiem tiem, kuri vēl arvien sevī uztur dzīvu Homo Ludens jeb Cilvēku, Kas Spēlējas, kādu to aprakstījis nīderlandiešu domātājs Johans Heizinga, tāda paša nosaukuma darbā rakstot: „Lai mana spēlēšanās vienlaikus ir manas mācības, un manas mācības lai vienlaikus ir mana spēlēšanās."1 Patiesi, šī nav tikai formāla, bet arīdzan praktiska sasaiste ar to, kādu lomu šodien spēlē leļļu un objektu teātris. Kā savā lekcijā visiem interesentiem Eduarda Smiļģa muzeja Verandas zālē minēja leļļu teātra speciāliste Penija Frānsisa (Penny Francis) no Londonas: „Pirmais apstāklis, kas mums jāņem vērā, domājot par leļļu teātri, ir personiskā patika, prieks redzēt konkrēto izrādi. Viss pārējais lai nāk pēc tam." Paturpinot: Caur prieku uz izpratni, un lai šis secinājum top par Homo Alibi neoficiālo vadmotīvu. Jo domāt līdzi vajadzēja daudz.

Virpuļojošas skumjas, vientulība un šņabis par velti
Atskatoties uz visspēcīgākajām festivāla izrādēm, kā pirmā noteikti jāmin Tībingenes marionešu teātra (Puppentheater Tübingen) un Franka Zēndles (Frank Sendle) gotiskā pasāža salto.lamento. Aptuvens šī salikuma tulkojums ir piedāvāts šīs nodaļas virsrakstā (pirmais vārdu savienojums), taču aptuvens vien no valodnieciskā aspekta, jo savādo būtņu izdejotie-izvirpuļotie stāsti radīja biezu, teju fiziski sajūtamu pārpasaulīgu skumju (tā dēvētās Weltscmertz jeb Pasaules sāpes, skatīt Ē.M. Remarka darbus) mākoni, kurā ieguļoties, stunda un -padsmit minūtes izbira tik ātri, kā smiltis caur pirkstu starpām.
Izrādes motīvi ir īsteni ģermāniski: pavīd gan mistisks, mazu būtņu aprūpēts zelts, gan pārcilvēks, kurš zem visvarenās maskas slēpj bālu un biklu seju, gan nepārkāpjama mīlestības-romantikas līnija, kas iesniedzas totālā bezcerībā. Vai pamanījāt līdzības ar tik zināmajām vācu kultūras ikonām? Visi šie elementi aktivizējas, pateicoties fascinējošajai Franka Zēndles marionešu vadības tehnikai, tēlu raksturu izdomai, kā arī divu Zēndles kolēģu, mūziķu radītajai dobjajai partitūrai, saksofona un kontrabasa izspēlētai.
Franču kompānijas Velo theatre piedāvātais stāsts par vientuļu vīru, kurš uzrīko savu fantāziju teātri, par skatuvi izmantojot gultu, palagu un spilvenu. Nosaukums: Vilkme (Appel d′ Air) raksturo viņa nošķirtību no ārējās pasaules, jo uz to viņš raugās no savas istabiņas (nav gan īsti skaidrs, kāds varētu būt precīzs tik abstraktas telpas raksturojums) loga, iestrebjot auzu tumi, kas gatavota uz mazas prīmusa plītiņas. Kā tas mēdz būt, vērot šādus dīvaiņus ir ļoti aizkustinoši un interesanti. Tāpat kā fakts, ka izrāde tapusi 80.-to gadu otrajā pusē, tāpēc dažas detaļas, kā, piemēram, putna spalva uz debesskrāpja dzegas šodien izskatās daudznozīmīgāk, nekā pirms 2001. gada 11. septembra. Īpaši vēl, ja šis skats ir miniatūrs un aplūkojams kā uz delnas.
Otra Francijas trupa Turak Theatre aicināja skatītājus paviesoties īpatnējā zemē Turakijā un iepazīties ar tās varoņiem izrādē Kopš vakardienas. 4 iemītnieki. Galvenais leļļinieks Mišels Laubu (Michel Laubout) vadīja arī meistarklases leļļu aktieriem, tā apliecinot māksliniekiem tik simpātiski piestāvošo labo gribu, daloties zināšanās un profesionālajos stiķos. Turakijas iemītnieki, tikai (!) paša Laubū kustināti un iedzīvināti, izraisīja ne vienu vien smieklu šalti publikā, nomainot dažādus īsus stāstiņus par katru no zemes iemītniekiem. Kā visspilgtākais no tiem varētu būt minams neirotisks krekls, kurš pārvieto sevi, iežmaugtu čemodāna mutē un ir apveltīts ar galvu, kuras centrālā iezīme izvalbītu acu pāris, un kurš cīnās ar suicidālām nosliecēm. Vietumis Laubu gan aizraujas ar sevis konstruēto pasauli un varoņu darbības sāk atkārtoties, zūd arī katra rakstura konsekvence, vairākiem varoņiem parādās vienādas izteiksmes, žesti un valoda, kurā jaušams šis tas no franču, šis tas pat no latviešu un arī angļu mēles. Savā veidā tā tiek deminstrēta viņu, kā smejies, etniskā piederība, taču tāda tēlu saplūšana vienā veselā izrādes tempu sāk bremzēt un uztvere kļūst lēnāka līdz ar tēlu atšķirību mazināšanos.
Krievu apvienība AKHE no Sankt-Pēterburgas piedāvāja trakulīgu un košu, eklektiskā ievirzē veidotu gabalu (sekojot asociācijām, šis būtu labākais apzīmējums, kādu piemērot šim iestudējumam) ar nosaukumu Fausts. 2360 vārdi. Vai patiešām tas ir reāli izrunātais vārdu skaits, atbilde netika dota, vismaz ne skaidri, taču neko būtisku tas tāpat nebūtu izmainījis.
Pazīstot krievu mentalitāti un tās izpausmes uz teātra skatuves, īpaši uzkrītošs varētu likties izrādes koris (antīkās drāmas kontekstā) viena cilvēka personā. Apveltīts ar izteiksmīgu seju un diezgan īsu augumu, savukārt bez īpašām matu veltēm uz galvas, viņš deklamē doktora Fausta stāstījumu, kamēr pats Fausts mēmi, bet ar izcilu izteiksmi žestos un mīmikā darbojas pa improvizētu laboratoriju. Stāstījumu papildina audioefekti, kuri nāk no skaņu pults un samplera, pār kuru pārlīcis darbojas melnā mantijā tērptais teicējs. Tieši skaņa radīja vislielāko nepatiku pret 2360 vārdu izspēli, jo tās lietojumam nevarēja atrast pamatojumu ne dramaturģiskajā materiālā, ne tīri fiziski, jo domu gājiens, ja tāds bija izveidojies, ar sintētiskajiem kaucieniem un gārdzieniem tika pārtraukts brutāli un pēkšņi. Tātad vismaz viena nolūka puse ir skaidra: pēterburgieši grib šokēt un biedēt. Nesanāk ne viens, ne otrs, un, ja vien ne tik sāpīgi ausīm, tad varētu par to pat pasmieties. Bet, ja par smiešanos - humora akcenti citādāk tik masīvajā un holeriskajā iestudējuma būvē iekustināja dažus pakāpienus, uz kuriem bija bauda uzkāpt un tādējādi novērot piedāvāto apkārtni ne tikai no autoru uzspiestā redzesloka. Taču daudz, daudz par maz. Vēriens ir laba lieta, bet šajā gadījumā tas pārvērās sevis uzstādītajām robežām un atstāja skatītāju ar samudžinātu interpretāciju kamolu, kuru atšķetināt diez vai būtu līdzējis pat izrādes finālā piedāvātais krievu šņabis un gruzīnu vīns. Pēdējais tika piedāvāts ar īpašu uzsvaru - cerams, labdabīgu.

Mazā Cilvēka lielā nelaime un Radīšanas prieks Septiņās dienās
Latviešu mākslinieki festivāla viesiem piedāvāja sekojošas izrādes: Varis Klausītājs, Inta Klusa, Anda Lāce un Jānis Kurševs dažādos veidos pārlūkoja vilka lomu latviešu tautasdziesmās, pasakās un dzīvē izrādē Vilks. To apskata autoram diemžēl neizdevās noskatīties, toties abas pārējās: Mārtiņa Eihes, Kristas Burānes un radošās apvienības Nomadi veidoto Mazo Cilvēku un Santas Didžus dimplomdarbu Latvijas Kultūras akadēmijā Septiņas dienas, kas tapusi Valsts Leļļu teātrī, gan.
Vispirms par mazāko burvju mākslinieku pasaules cirka vēsturē, Maksīti, kura vārds pazīstams tiem, kuri bērnībā lasījuši Latvijā iemīļotā vācu bērnu rakstnieka Ēriha Kestnera grāmatu Mazais Cilvēks. No grāmatas kā pirmavota izrādē izmantoti diezgan daudzi motīvi, bet ne visi - pieņemamā formā. Pieņemamā kam? Gan tiem, kuri lasījuši grāmatu, gan tiem, kuri nav, jo iestudējuma finiša taisnē aktieru (īpaši umka.lv dalībnieka Ģirta Šoļa) spēle sāk atgādināt vienkāršu pirms-gulētiešanas trakošanu bērnistabā, kurā svaidās ar lellēm un vienkārši spiedz. Žēl, ka romantikas caurstrāvotā līnija starp Maksīša aizbildni, arī burvju mākslinieku Hokusu-Pokusu un cirka akrobāti Marcipāna jaunkundzi tiek parādīta tādā formā. Vai tiešām veidotājiem šķita, ka bērni neuztvers, teiksim, galantāk un maigāk izspēlētu attiecību modeli? Taču vismilzīgāko neizpratni rada Nomadu laika izjūtas katastrofālais trūkums, tas ir, priekšstata par to, cik ilgstoša var būt bērnu (un arī pieaugušo) uzmanība. Prognozēta kā stundas un -padsmit minūšu izrāde, tā vismaz sajūtu līmenī, ja ne pulkstenī raugoties, pārsniedzas pāri uzstādītajam limitam. Kas sākumā bija jautrs rotaļu vilcieniņš, kurš jestri čunčina, pukšķinot mīļus dūmu mutulīšus, vēlāk pārtop par nokvēpušu kravas vagonu lokomotīvi, kas smagi un dobji stumjas pret kalnu, grūžot melnu dūmu ķīpas pār skursteņa malām. Daži no bērniem jau sagūluši mazos kliņģerīšos un noraugās aktieru darbībās, daži no viņiem pamet skatu pār plecu uz mammas vai tēta pusi, bet Hokusam-Pokusam, kurš sastāv no filca platmales un orientāla stila lakata, vēl jāizstāsta teiksma par cīrulīti un to, kā pasaulē radās atmiņas. Kad pagājušas jau septiņdesmit (vai vairāk) minūšu aktīvas darbības! Te sajūtams Kristas Burānes publicistikā un literatūrā ietrenētais pirksts, kura atstātie raksti izrādes audeklā liek to uzskatīt ar lielāku piepūli. Bet - spēka vairs nav...
Iestrādes ir ļoti labas, tāpēc minētās nepilnības izceļas īpaši asi, jo, gan Baibas Geķes, gan Ģirta Šoļa tehnika un izteiksmīgums ir ļoti augsta līmeņa. Kārlis Krūmiņš, kurš attēlo Hokusu-Pokusu, ir diezgan neitrāls sava tēla raksturatveidē, bet arī viņa uzsāktais ceļš leļļu un objektu teātra laukā, cerams, būs taisns un gludi veidots.
Pievēršoties Santas Didžus Bībeles stāsta ekranizācijai Septiņas dienas jāsaka, ka tā ir iekļauta teātra pastāvīgajā repertuārā. Un tas ir ļoti labi. Piepulcinot Valsts Leļļu teātra aktierus savas idejas - parādīt, kā septiņās dienās Dievs radīja zemi - realizācijā, kā arī Gintu Gabrānu izveidot scenogrāfiju un Kristapu Pētersonu sarakstīt muzikālo pavadījumu, Santa Didžus ir nošāvusi ļoti daudzus zaķus ar vienu šāvienu. Bet lai tas neliekas tik viegli, jo tehniski šis darbs ir ķimperlīgs un sarežģīts: visus varoņus attēlot ēnu teātra tehnikā ar plaukstu palīdzību. Neaizmirstot pajokot, atrodot asprātīgus veidus kā attēlot lielas un globāli simboliskas parādības, Didžus un kompānija apstiprina, cik labas sekas ir darbiem, kuros ambīcija ir pēdējā, bet vēlme stāstīt un aizraut - pirmā.

Vajadzīga tradīcija
Tas ir pirmais, kas nāk prātā, pārskatot Homo Alibi sabiedrībā pavadītās dienas. Kāds varētu būt šīs tradīcijas satvars, un kas to veidotu - šie jautājumi jāadresē tiem, kas šai impresīvajai atziņai likuši rasties. Katrā ziņā atsaucība šādam festivālam ir nodrošināta, jo ne uz vienu vien izrādi pie ieejas bija lasāmi paziņojumi Biļetes izpārdotas. Popularizēt savā kvalitātē tik augstu skatuves (lai cik arī tā nebūtu nosacīta leļļu un objektu teātra gadījumā) mākslu ir uzdevums ar prioritātes nokrāsu, ko daudz grūtāk attiecināt uz klasiskās drāmas festivāliem, kur robežas nosakāmas daudz grūtāk. Objektu teātra burvība slēpjas miniatūrā, tas ir kā pietuvināts skats mazai, senatnīgai fotogrāfijai, kurā redzami personāži, viens par otru dīvaināki.
Pozitīvām atsauksmēm caurstrāvoti viedokļi bija lasāmi arī organizācijas Festivals In Transition, Eiropas Savienības mērķprogrammas Culture un Latvijas Jaunā Teātra institūta (LJTI) veidoto Eiropas jauno teātra kritiķu meistardarbnīcu dalībnieku darbos. Tie tika tapināti Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, vizuālo mākslu speciālista Maksa Rinnanena (Max Rynnanen, Somija) vadībā, un iepazīties ar tiem iespējams, izmantojot saiti caur LJTI mājaslapu www.theatre.lv.
Kas labi iesākts, jāturpina. Un, jo lielāka dažādība, jo lielāka vienotība. Vismaz tad, kad spēlējas ar lellēm.

1 Johan Huizinga Homo Ludenus, Beacon Press, USA: 1971