| RAKSTI BRĪVAJAM FORUMAM |
| Saņem ziņas e-pastā |
|
| Leļļu teātris - šausminošs un smieklīgs | |
| Intas Balodes (NRA) raksts par leļļu teātra eksperti Peniju Frānsisu no Lielbritānijas, kas lasīja lekciju Starptautiskajā Leļļu un objektu teātra festivālā Homo Alibi. Publicēts NRA 2008.gada 5.septembrī un www.nra.lv | |
| Penija Frānsisa ir leļļu teātra pētniece un kritiķe no Lielbritānijas, aktīva šī žanra atbalstītāja un veicinātāja jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Viņa saņēmusi karalienes Elizabetes II apbalvojumu par ieguldījumu leļļu teātra attīstībā. Penija Frānsisa bija ieradusies Latvijā uz festivālu Homo alibi, kurš šogad veltīts tieši leļļu un objektu teātrim. Klausoties viņas lekciju par šī žanra vēsturi Lielbritānijā un pasaulē, rodas iespaids, ka viņa vienlīdz labi pārzina gan Londonas, gan Prāgas, gan Šanhajas leļļu teātra vidi. Viss mūžs pavadīts kopā ar lellēm un objektiem, kuros prasmīgas rokas un, kā Penija Frānsisa saka, "dāsnas dvēseles" iedveš dzīvību. Penija Frānsisa ir arī bezgala šarmanta un šiverīga kundzīte ar temperamentu. Pāris dienās, ko pavadījusi Rīgā, viņa jau paspējusi pabūt Latgalītē, kas ir īsta objektu paradīze, pārstaigāt pāri Akmens tiltam un ir lepna, ka pati atradusi īsto tramvaju. Viņa ir emocionāla un nekautrējas tieši un atklāti paust gan sajūsmu, gan sašutumu. Viņa zina, kad lelle ir par mazu, kad mūzika par skaļu un kurš mākslinieks savā būtībā nemaz nav leļļinieks. Vaicāju, kā Penija Frānsisa nonāca pie leļļu teātra. Atbildot, teju vai viss dzīvesstāsts tiek izstāstīts vienā elpas vilcienā. Un, lai gan tas galvenokārt ir stāsts par situāciju Lielbritānijā, tas tomēr precīzi iezīmē, kā ārpus uzmanības loka esošs mākslas žanrs atrod ceļu uz cienīgu statusu. "Es biju aktrise un precējusies ar aktieri. Manam vīram bija zelta rokas, viņš varēja uztaisīt visu. Mums ir divi bērni, tādēļ viņš sāka taisīt lelles. Sākumā spēlējām viesistabā, vēlāk uzbūvējām nelielu teātri dārzā. Tas bija mūsu kopīgais hobijs. Es izvēlējos mūziku, rakstīju tekstu, pati vadīju lelles. Tad pie mums uz izrādēm sāka nākt leļļinieki. Tas viss notika 60. gadu sākumā, kad leļļu teātris Anglijā bija visai sliktā stāvoklī. Nebija finansējuma un atbalsta, nebija iespēju apgūt šo arodu. Tāpēc es un vēl citi domubiedri, kuri paši nebija leļļu mākslinieki, nodibinājām Leļļu mākslas centru. Mērķis bija atbalstīt jaunos māksliniekus un stiprināt ideju, ka leļļu māksla ir atsevišķa valoda, nevis teātra vai amatniecības apakšnozare. Mūsu doma patika, tāpēc dabūjām naudu un 1974. gadā tikām arī pie savām telpām. Leļļu mākslas centrs tur atrodas vēl aizvien. Sākām izdot arī īpašu žurnālu, kam četrpadsmit gadus biju galvenā redaktore. Mēs atbalstījām leļļu teātri visos iespējamos veidos. Sacēlām pamatīgu troksni. Leļļu teātris pamazām sāka mainīties, standarti kļuva aizvien augstāki. Pirms tam gan tehniskā meistarība, gan saturs (jo īpaši) bija zem katras kritikas. Pēc desmit, piecpadsmit gadiem nopietna darba situācija uzlabojās. Izrādes notika ne tikai skolās, bet arī dažādos mākslas centros. Manas slēptākās ambīcijas realizējās 1992. gadā, kad Centrālajā runas un drāmas skolā Londonā tika izveidota leļļu teātra programma. Mani uzaicināja strādāt par pasniedzēju, lai gan pirms tam man nebija nekāda sakara ar izglītības sistēmu. Vēl aizvien turpinu tur mācīt, kaut arī esmu pa pusei pensijā. Kā universitātes pasniedzēju mani nominēja balvai. Pati karaliene pasniedza man medaļu. Tas bija ļoti īpašs mirklis. Es arī daudz rakstu par leļļu teātri, daudz ceļoju, bet ceru, ka tagad braucienu būs mazāk, jo kļūstu tam par vecu." Jautāju, vai leļļu teātris ir domāts bērniem. To dzirdot, Penija Frānsisa kļūst teju vai dusmīga: "Tas nav domāts tikai bērniem, bet ļoti plašai, ļoti dažādai auditorijai. Un tā tas bija līdz pat 19. gadsimta beigām, kad nezin no kurienes uzradās ideja par bērnu kā par "atšķirīgu dzīvnieku". Bet, protams, bērni ir tieša mērķauditorija, jo viņi ar savu iztēli paši daudzās lietās iedveš dzīvību." Penija Frānsisa gan nav sajūsmā par TV šovu lellēm. Tur esot problēmas ar iztēli, jo lelles plāta muti. Agrāk cilvēki iztēlojās, ka lelle runā. Esot jau tajā zināma interesanta groteska, bet leļļu pētniece domā, ka šādas lelles ir ļoti grūti uztvert nopietni. Tomēr bieži TV šovos lelles mēdz visai droši palaist muti. Vai lelles var atļauties teikt vairāk? Vai vārdi, kas nāk no nedzīva objekta mutes, tiek uztverti un interpretēti citādi? Penija Frānsisa zina stāstīt, ka padomju varas gados kāds Čehijas leļļu teātris bija kļuvis par īstu protesta teātri. Bieži idejas tika slēptas zem pasaku motīviem un aiz tā, ka lelles taču domātas bērniem. Objekti vienmēr varēs vairāk izdarīt un atļauties gan fiziski, gan saturiski. Leļļu teātris groteskā veidā rāda slepkavības, erotiku, skar politiskus jautājumus. Agrāk bijušas ļoti groteskas izrādes par Mārgaretu Tečeri, kas diezin vai būtu iespējamas "cilvēku teātrī". Divi no svarīgākajiem leļļu teātra elementiem ir manipulācija (pavisam tiešā nozīmē) un dzīvība. Atbildot uz jautājumu par cilvēka bailēm un vienlaikus ilgām pēc manipulācijas, Penija Frānsisa akcentē to, ka mēs savā ikdienā itin bieži gribam cilvēkus reducēt uz objektiem. Bet kurš ķermenis uz mums mākslā atstāj dziļāku iespaidu – objekts, cilvēkveidīga lelle vai pats cilvēks? Kam noticam visvairāk? "Es esmu naiva. Man ir pavisam viegli noticēt, ka lietā ir dzīvība. Zinātnieki apraksta šo neparasto fenomenu, kad cilvēks vienlaikus tic un netic savām acīm. To mēdz saukt par opalizāciju jeb dubulto redzi. Dažreiz lelles tiek manipulētas tik profesionāli, ka pārņem absolūta realitātes sajūta. Tas notiek pat tad, ja leļļu figūras ir stilizētas." Lai gan Penija Frānsisa ir jau cienījamā vecumā, viņas leļļu un objektu teātra redzējumā nav nekā iesīkstējuša un konservatīva. Par savu spilgtāko noticēšanas mirkli viņa stāsta: "Tas bija stāsts par Alka Seltzer tableti, kura cieta mokas nelaimīgas mīlas dēļ. Tablete ilgu laiku stāvēja uz ūdens glāzes malas, svārstoties iekšējās mokās, līdz beigu beigās metās ūdenī un izdarīja pašnāvību. Es ļoti jutu līdzi tai nabaga tabletei, es īsu brīdi ticēju, ka tajā bija dzīvība." Tomēr Penija Frānsisa nav animisma ideju pārņemta, jo, kad jautāju, vai pēc tādas izrādes nav grūti lietot šķīstošās tabletes, viņa gardi smejas un atzīstas, ka viņai ļoti patīk skatīties uz burbuļiem. Taču dzīvību Penija Frānsisa redz visur – papīri un plastmasas maisiņi uz ielām reizēm ir dzīvnieki, kas virpuļo starp mašīnu riteņiem, bet somām esot sejas un rokas. Man neliek mieru realitātes un fikcijas iedarbības samēri, tādēļ atstāstu savu pieredzi, skatoties Kventina Tarantīno filmu Nogalināt Bilu, kurā man vienīgās īstās asinis ir multfilmā – ainā, kas atstāsta japāņu meitenes bērnību, kad, viņai slēpjoties zem gultas, tika nogalināti viņas vecāki. Visas pārējās asinis bija tikai kečups. Vai lellēm ir lielāks spēks nekā realitātei? "Leļļu teātris var būt vienlaikus šausminošs un ļoti smieklīgs. 1998. gadā redzēju izrādi par viktoriānisma laikmeta bērniem 19. gadsimtā. Viņi nedrīkstēja darīt neko un par visiem pārkāpumiem tika bargi sodīti. Izrādē visi bērni mirst. Spilgtākais tēls bija puisītis, kurš zīž īkšķus. Viņam saka, lai pārtrauc, ka tā nedrīkst, ja viņš turpinās, tad atnāks briesmīgais šķēru vīrs. Puika, protams, turpina zīst pirkstu, un tad atnāk šķēru vīrs un nogriež viņam īkšķīšus. No brūcēm izritinās sarkanas lentītes un publika šausmās noelšas: "Ak, Dievs!" Penija Frānsisa, atstāstot baiso leļļu izrādes sižetu un publikas reakciju, gardi smejas: "Man ļoti patīk šāds simbolisms. Man patīk, ka tiek apspēlētas estētiskās izjūtas, kas rodas, skatoties uz šausminošām ainām." Droši vien katrs zina izjūtas, kad par situāciju, kas var būt arī ļoti sāpīga un traģiska, nāk smiekli, bet pieklājība neļauj smieties. Tad nu ir tāds kā kamols kaklā vai atliek izlikties, ka ir uznācis klepus. Leļļu teātris ļauj vaļu visām šīm emocijām, ļauj atklāti smieties par to komisko, kas ietverts traģiskajā. Penija Frānsisa atgādina par atļaušanos: "Ar lellēm var darīt lietas, ko nekad nevarētu darīt ar cilvēkiem. Visskaistākā no visām ir iespēja lidot." Vai nav bīstami, ka nav nekādu robežu un nekādu standartu? Vai nevar rasties kārdinājums leļļu lietas realizēt dzīvē? "Cilvēki bieži dusmojas par šī žanra amorālo raksturu – ir slepkavības, pornogrāfija un citas baisas lietas. Taču tā ir tāda kā vardarbības atbrīvošana, katarse. Neviens jau pēc leļļu izrādes neiet mājās un nemet bērnus ārā pa logu. Varbūt mēs par to iedomājamies, bet, redzot, ka viss ir fikcija, un vēl smejoties par to, cilvēks to nemūžam nedarīs. Citādi ir, ja līdzīgas ainas redz filmās. Lelles neliek neko darīt, tās ir mākslīga lieta. | |
| Atgriezties | |
 |
|
| Komentāri | |
|
Jana Lauversa kompānija Izrāžu skate. Pavasaris 2013 Homo Novus - raksti un recenzijas |
