| RAKSTI BRĪVAJAM FORUMAM |
| Saņem ziņas e-pastā |
|
| Dvēsele var iemitināties jebkur | |
| Edīte Tišheizeres recenzija par festivālu Homo Alibi Speciāli Kultūras Dienai Publicēts www.diena.lv sestdien, 6.septembrī | |
| Homo alibi programma rādīja, cik dažādi var izpausties tas, ko dēvē par objektu teātri Nu malači, Jaunā teātra institūta censoņi! Homo Alibi programma bija sastādīta ar vienotu virzību, proti, parādīt, cik dažādos veidos var izpausties tas, ko dēvē par objektu teātri. Festivāls iznāca tik piesātināts, ka beidzamās izrādes jau bija grūti izbaudīt. Mākslas triecieni sekoja cits aiz cita, turklāt plašā amplitūdā — no bērnu guļamistabas teātrīša līdz izsmalcinātām marionetēm, no objektu teātra tīrā veidā līdz fizikas eksperimentam kā noteiktai filozofiskai izpausmei. Vienojošais bija tas, ka īstā darbības persona bija "objekts" — kaut kas ārpus subjekta, cilvēka, kas plātījās ar rokām un virināja muti. Leļļu teātris, kas varētu būt viena no šāda objektu teātra izpausmēm, vienmēr fascinējis ar savu brīnišķi uzskatāmo pasaules kārtības skaidrojumu: te ir lelle/miesa, te — leļļvedis/dvēsele (tikpat labi der pretnostatījumi "radījums — radītājs" vai "cilvēks — liktenis"). Homo alibi izrādēs ieraudzīju, ka dvēsele var iemājot jebkur un brīžiem vispār vazāties apkārt plika un neiemiesojusies, taču intriģējošākais ir brīdis, kad tā meklē savu miesu. Mazuļiem domātajā Materiālteātra (Vācija) izrādē Georgs garāžā sīkās, it kā uz ātru roku sameistarotās lellītes bija interesantas vien tāpēc, ka ar tām spēlējās aktrise Sigruna Kilgere, bet spēlēšanos vēroja tulks un partneris Miķelis Žideļūns. Citā vācu iestudējumā, Tībingenas Marionešu teātra salto. lamento, autors un leļļvedis Franks Zēnle atļāvās spoži eksponēt savas neiedomājami perfektās marionetes, viņu bezgalīgās kustību, pozu, izteiksmju nozīmes, pats it kā paliekot ēnā. Tomēr šajā saspēlē starp marioneti un cilvēku radās vēl kāda būtiska nozīme: lai cik skaista būtu miesa, tā ir nevarīga un zūdīga, no pīšļiem vai kastes viņu izceļ tas, kurš rausta diedziņus. Lai jau priecājas īsajā brītiņā starp divām nebūtībām — to, kad viņa vēl nav uz skatuves, un to, kad leļļveža roka norauj skaisto tērpu, zem kura atklājas... ģindenis. Zēnles izrāde sastāvēja no nepārtrauktām nāves dejas variācijām, un vienīgais nemirstīgais bija viņš pats. Festivāla pirmizrādē, radošās apvienības Nomadi iestudētajā Mazajā cilvēkā, aktieri Baiba Geķe, Ģirts Šolis un Kārlis Krūmiņš štukoja aizvien jaunas iespējas, kā radīt Ēriha Kestnera pasakas varoņus no visa un nekā — no skumja Parīzes akordeona skaņām, badmintona raketes, burbuļu pūšamā, mezglā sasieta lakata, pāris koferiem un personiskā šarma. Dvēsele un miesa rotaļājās, īpaši neuztraucoties par to, kurš te būs galvenais. Savukārt kompānija Akhe no Pēterburgas par savu rotaļu objektu ņēma pašu Visuma uzbūvi, ar tādiem sīkumiem kā minētie esības pretmeti nemaz neķēpājoties. Fausts, līgumu parakstījis, kļuva visvarens: ņēma sievietes — vārda tiešā nozīmē — kāliem, sasietas kopā pa apmēram divpadsmit, izgudroja televizoru, pārvērta sarkanu ūdeni par zilu un beigās no tā vēl izvilka šņabi un atvēra bāru skatītājiem. Dīvainākais, ka šajās ēverģēlībās nebūt nepazuda galvenais: apjausma, ka ir kaut kas tāds, kā dēļ vienmēr būs kārdinājums nospļauties par mūžīgo dzīvošanu. Taču par festivāla galveno notikumu, varētu pat teikt, idejisko centru, kļuva franču Turakk teātra uzvedumi. Man laimējās redzēt izrādi ar dīvainu un patiesībā tā arī neatšifrētu nosaukumu Kopš vakardienas. 4 iemītnieki. Tas, ko rādīja autors, režisors un aktieris vienā personā Mišels Laubu ar pāris klusējošiem kolēģiem (un arī pats Laubu runāja putnu valodā, kur tikai pa laikam varēja nojaust latviski murminātu "mana mazā lidmašīna" vai ko tamlīdzīgu) bija kaut kas pilnīgi neiedomājams mūsu topošajā patērētāju sabiedrībā. Skaistas un vērtīgas izrādījās izmestas, savu laiku nokalpojušas lietas. Iedauzīta zaldātu blašķe, uz zupas kausiņa uztupināta, kļuva par veca, noguruša, bet neglābjami ziņkārīga večuka seju. Noplīsusi soma — par lidmašīnu, kurā brauc kāda būtne aizkaru skrandas plīvuros. Jā, un tādai lidmašīnai iespējams pasniegt ziedus. Saburzīts pletkrekls pats sevi gludināja, lai drīkstētu kļūt par ierēdni. Un pāri visiem notikumiem ik pa brīdim ķērkdamas pārlaidās knīpstangas ar rokturī saspraustām spalvām. Dvēsele, kura taču varēja iemiesoties, kur vien tīk, izvēlējās lietas, kurām ir pagātne, kurām, galu galā, ir ko paust. | |
| Atgriezties | |
 |
|
| Komentāri | |
|
Jana Lauversa kompānija Izrāžu skate. Pavasaris 2013 Homo Novus - raksti un recenzijas |
