Šajā pavasarī otro reizi absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, Valsts Leļļu teātra aktrise Santa Didžus jau rudenī skatītājiem piedāvās savu pirmo darbu jaunajā — režijas — profesijā. Septiņas dienas pēc parādīšanas diplomdarbu skatē atzīta par interesantu, un vēl pirms tā iekļaušanas Leļļu teātra repertuārā izrāde jau izvēlēta dalībai Latvijas Jaunā teātra institūta veidotajā starptautiskajā festivālā Homo Alibi.

Septiņas dienas ir gaismu un ēnu teātris par Bībeles tēmu — mazliet ilgāk nekā pusstundā visu vecumu skatītājiem tiek izstāstīta pasaules radīšana pēc 1.Mozus grāmatas. Kāpēc tik neierasts risinājums — gan sižetiski, gan estētiski — jautāju Santai Didžus.

Sākumā esot bijis jautājums. "Man bērns reiz pajautāja, vai dieviņš mūs pirmos uz zemes nolika. Es kā apzinīga māte sāku skatīties apkārt, kur baznīca, bet ne bija. Tas nozīmē, ka meita jau kādu laiku bija domājusi," iesāk stāstīt režisore. Studējot savukārt kļuvis aktuāls cits jautājums — ko iestudēt? "Tā kā es diezgan bieži atgriezos pie šī jautājuma, domāju, ka, iespējams, lielākā daļa vecāku ar to saskaras. Kāpēc man nepalīdzēt atrast atbildi? Man pašai ir smagi ticēt Darvina teorijai, turklāt pērtiķis jau arī no kaut kā ir cēlies. Tāpēc man likās — Genesis ir vienkāršākais materiāls".

Uz skatuves stāsts atdzīvojas fantastiskos ēnu un krāsu uzburtos zīmējumos. Izmantoti tikai dabiski materiāli, tādēļ pieaugušajiem papildu azartu sagādā mēģinājums saprast, kuras ķermeņa daļas, piemēram, veido konkrēto tēlu. Preses fotogrāfijās redzams, ka aktieri piespieduši ekrānam te roku, te kāju. Otrā ekrāna pusē savukārt mūža meži un dzīvnieki, un ne vienmēr uzreiz saprotams, kā ēna veidota. "Kad sapratu, kas būs mans materiāls, bija skaidrs, ka zaķītis — lellīte neder, jo notikums ir mītisks. Radās doma par ēnu teātri, bet... mēs Latvijā to nepārvaldām, nezinām, kā darīt." Te gan esot arī pluss, jo aktieri aizrāvušies. Patīk arī skatītājiem, turklāt — ne tikai mazajiem, un šai izrādei, šķiet, piemīt potenciāls kļūt par ģimenes izrādi — no 2 līdz 102 gadiem.

"Pieaugušie nāk ārā un smaida, jūtas tīri. Aigars Filipsons man atsūtīja īsziņu — darbiņš labs, stilistiski ieturēts. Kad es viņu satiku vēlāk klātienē, viņš prasa — kā tu filmēji, mājās? Bet tas viss notiek dzīvajā plānā." Savukārt bērniem patīk, režisore pieļauj, tāpēc, ka atgādina multenes. Kaut nākamajā sezonā S.Didžus esot padomā arī darbiņš pieaugušo auditorijai, viņas skatītāji šobrīd esot tieši bērni. "Viņiem var izstāstīt tik daudz, tikai tam jābūt labi pamatotam, jo bērns jau nav muļķis, diagnozi nosaka precīzi. Teātris ir vide, kur ķīli iedzīt šodienas pasaulē un bērnību pastiept mazliet ilgāku. Bērns tomēr ir tendēts ticēt brīnumam." Un tam esot jābūt vienam no teātra mērķim — palīdzēt izaudzināt pozitīvi domājošu paaudzi.

Raksts publicēts sadarbībā ar www.diena.lv