Inta Balode: Varbūt sākumā dažus vārdus par izrādes Koko Doko tapšanu?
Morgans Nardi: Viss sākās Diseldorfā, projekta Colina 2005 ietvaros, kur divas nedēļas kopā strādāja dažādu žanru mākslinieki. Katrs varēja darīt, ko grib, spēlēties, eksperimentēt un aicināt citus māksliniekus pievienoties. Tā mums ar Naoko bija jauna pieeja darbam, jo parasti sākam ar koncepcijas izstrādi, bet šoreiz viss notika uz vietas. Piedāvājām ideju un sākām strādāt kopā ar franču kompāniju.

Kāda bija ideja?
M.N.: Stūris. Ko nozīmē pašam sevi iedzīt stūrī, būt stūrī, aizvērt sevi, pasargāt, skatīties ārā no stūra vai lūkoties uz stūri. Tad nāca citas idejas, un radās brīnišķīgi intuitīvs darbs par atspulgiem, perspektīvām un laiku. Izrāde turpina augt un attīstīties kopā ar katru jaunu telpu, publiku un situāciju.

Kurš no jums abiem piedāvā vairāk ideju radošajā procesā?
M.N.: Tas ir kopdarbs.
Naoko Tanaka: Vairumā gadījumu cilvēki, radot vienu darbu, strādā atsevišķi - scenogrāfs, horeogrāfs, komponists. Colina 2005 mums abiem bija ļoti labs izejas punkts, tā bija iespēja radīt, domāt, eksperimentēt kopā. Mēs vienmēr daudz runājam, un tas ir svarīgi. Koko Doko gadījumā mēs vispirms izmēģinājām un tikai pēc tam pārrunājām un analizējām. Tas bija pirmais intuitīvais darbs.

Kad radās darba nosaukums?
M.N.: Tas radās rezidences laikā, pārrunājot radošo procesu, meklējumus laika un telpas problemātikā. Laiks un telpa mainās, bet mēs esam šeit. Rodas filozofisks jautājums - kur mēs esam, „kur ir šeit?" (japāņu valodā - „koko doko?").

Kā jums šķiet, vai deja ir interesantāka teātra vai vizuālās mākslas cilvēkiem?
M.N.: Deja tradicionāli vairāk interesē teātra cilvēkus. Mani interesē kustības izpēte. Es dejoju jau divdesmit gadu, sāku ar baletu, nonācu līdz laikmetīgajai dejai... Mana attieksme pret deju ir mainījusies - tā ir veids, ar kuras palīdzību pētīt kādu ideju. Pēc tam, kad satiku Naoko, sāku sev vaicāt, kā iespējams apvienot kustības valodu ar mūsdienu vizuālo mākslu? Tas ļoti atšķiras no tā, kā cilvēki ir pieraduši redzēt deju, tādēļ mums radās aizvien vairāk skatītāju no vizuālās mākslas pasaules. Bet priekšstati mainās, un nu jau arī teātra mīļotāji sāk pieņemt šādu izrādes valodu. Cilvēkiem patīk jauna, citāda pieredze, citāds veids, kādā var izmantot ķermeni.

Kas ir visklasiskākais darbs, ko esat dejojis, un vislaikmetīgākā izrāde, kurā esat piedalījies?
M.N.: Klasiskākais ir Žizele, un vislaikmetīgākais ir darbs kopā ar Neuer Tanz - Vācijas visavangardiskāko kompāniju. Tā bija patiešām traka izrāde, kur vispār nebija dejas. Ilga būšana uz skatuves bez dejošanas.

Un kura no abām patika labāk?
M.N.: O, otrā! Pagaidiet, nē! Man patika abas, jo bez Žizeles nebūtu iespējama tieši tāda otrās izrādes pieredze.

Vai, pirms nonākt pie laikmetīgās dejas, ir svarīgi sākt ar klasisko baletu?
M.N.: Bīstams jautājums. Es teiktu, kā man jā. Es neatsakos no tā, kas ir bijis un ko es zinu. Es vienkārši ar laiku nonāku citā līmenī.

Kā jūs nonācāt no baleta pie laikmetīgās dejas?
M.N.: Es gribēju apgūt dažādus dejas žanrus, jo mani aizvien vairāk pārņēma vēlme izprast ķermeni. Apmeklēju meistarklases Itālijā, kur esmu dzimis un mācījies, Francijā, Lielbritānijā. Nolēmu izmantot ķermeni citādā veidā. Dejas tehnika kļuva tikai par līdzekli, kā sagatavot ķermeni tam, lai tas būtu gatavs satikt ideju, izvērst un strādāt ar to.

Jautājums Naoko. Vai jūs dejojat?
N.T.: Nē, es patiesībā ienīstu dejošanu!(smejas) Es nedomāju, ka man kādreiz dzīvē būs darīšana ar deju. Man bija priekšstats, ka deja nav visai intelektuāla. Es studēju glezniecību un tēlniecību. Taču mani vienmēr ir interesējusi telpa un gaisma tajā, nevis rāmis pie sienas. Tas, kā mēs varam veidot savas attiecības ar mākslas darbu telpā. Mani fascinē gaisma un ēna - vienā mirklī parādās kāds tēls, un jau nākamajā tas pazūd. Sāku veidot gaismas un videoinstalācijas. Instalācija ir kā situācijas, tās veidojas ļoti dažādi atkarībā no tā, kā cilvēki ienāk telpā - uz vienu, desmit minūtēm vai uz vienu sekundi. Man gribējās šo tēmu attīstīt, radīt telpā stāstu, ko veido vairākas mainīgas situācijas.

Gribējāt, lai skatītājs pavada ilgāku laiku jūsu instalācijās?
N.T.: Radās interese par izrādes formu, nevis izstādi, kur katrs skatītājs piedzīvo tikai vienu situāciju. Vēlējos attīstīt sajūtu - mainīt telpu un gaismu, veidot dažādas pieredzes kā stāstu. Un tad es satiku Morganu.

Un viņš mainīja jūsu priekšstatu par dejotājiem kā ne visai intelektuāliem cilvēkiem?
N.T.: Jā! Japānā modernās un laikmetīgās dejas vēsture nav gara. 80.gados atbrauca Pīna Bauša, un tikai tad mēs iepazinām moderno deju.

Bet kā ir ar Japānas buto deju?
N.T.: Jā, buto pastāv, tā ir intuitīva un filozofiska, kas ir tuvu tam, kādā veidā es gribēju strādāt, bet buto ir pabeigta, fiksēta filozofija. Šodien situācija ir mainījusies, bet es uz Vāciju pārcēlos 1999.gadā un tajā laikā Japānā nepazinu nevienu laikmetīgās dejas horeogrāfu.

Visiem jau noteikti ir apnikusi frāze, ka laikmetīgā deja ir multikulturāla un interdisciplināra. Taču jūs tam esat lielisks piemērs - horeogrāfs ir itālis, vizuālo dizainu veido japāniete, dejo francūži, dzīvojat Vācijā. Cik svarīgi ir tas, kurā valstī strādājat?
M.N.: Katrā valstī ir atšķirīgas attiecības ar publiku, producentiem un teātriem. Ir dažādi veidi, kādā māksla tiek piedāvāta. Vācijā mums ir paveicies, jo ir ļoti liela atvērtība jaunajam, nav arī nekādas nozīmes tam, no kurienes mēs esam. Māksliniekiem ļauj meklēt, pētīt un radīt. Es esmu no Itālijas, un tur, lai darītu to pašu, ir jāiet cauri dažādām politiskām lietām, pierādot savu motivāciju.
Lai gan esam Vācijā nejaušības dēļ, viss vienkārši notika, mans mērķis nebija multikulturālisms.

Vai jūtat arī katrs savas nacionālās iezīmes?
M.N.: Viens no mūsdienu pasaules raksturlielumiem ir jautājums par identitāti un dialogu. Saprašanās ar cilvēkiem - ko es domāju, runājot kā itālis, un ko Naoko kā japāniete saprot, klausoties manī. Dažreiz radošās idejas rodas tieši no pārpratumiem.
N.T.: Interesanti ir tas, ka mums ir tik ļoti atšķirīgas pagātnes un pieredzes, bet bieži ir tik daudz kopīgu domu un radošu ieceru.

Vācija ir viena no modernās dejas dzimtenēm. Vai jūs to kaut kādā veidā jūtat?
M.N.: Jā, protams! Es atbraucu uz Vāciju, jo gribēju strādāt ar Pīnu Baušu. Dejas un teātra pasaulē Vācijā ir daudz lielāka atvērtība nekā citās valstīs, notiek eksperimenti, parādās jauni veidi, kā radīt izrādes.

Vai jūs dejojāt pie Pīnas Baušas?
M.N.: Aizgāju uz atlasi, mani pieņēma, paliku tur divus mēnešus, un tad man pateica - nē! Tas bija liels šoks. Bet, no otras puses, tieši tāpēc nonācu pie citas kompānijas, kas patiesībā bija man piemērotāks ceļš. Tā bija kompānija, kuru kopā vadīja horeogrāfs un vizuālais mākslinieks, - tur man bija jāmācās dziedāt, spēlēt bungas, gleznot, spēlēt elektrisko ģitāru. Sapratu, ka šajā pasaulē ir daudz vairāk lietu, nevis tikai deja. Ja paliktu pie Pīnas Baušas, tad visu dzīvi veltītu dejas teātrim, kas savā ziņā jau ir pagājis laiks. Māksla mainās, iet uz priekšu.

Vai tie divi mēneši pie Baušas bija kā sapnis, kas piepildās?
M.N.: Pirms es tur nokļuvu, tas tiešām bija mans sapnis. Bet, kad biju tur, radās sajūta, ka tā nav mana vide. Pirms tam biju baletdejotājs lielos teātros. Sapratu, ka te būs atkal jāatgriežas tajā pašā sāncensības atmosfērā. Pat ja tā ir izcilā Pīna Bauša...

Ko gribat teikt saviem skatītājiem Latvijā?
M.N.: Es ceru, ka viņi būs atvērti šai jaunajai un citādajai pieredzei, kādā tapusi dejas izrāde. Ceru, ka skatītāji nenāks, lai saprastu, bet gan lai izdzīvotu un sajustu šo darbu, kas radīts tā, lai jūs pazaudētu sevis, laika un telpas izjūtu.
N.T.: Tas ir ļoti oriģināls darbs. Tāds hand made (ar rokām darināts (angļu.val.) - aut.piez.). Mēs visi esam redzami uz skatuves, jūs varat vērot, kā es rīkojos ar aparatūru. Mēs gribam, lai jūs redzat, cik vienkārši viss ir. Cik vienkārši ir kaut ko mainīt.

Resursi internetā:
www.ludica.de