Kāpēc Jūs izvēlējāties savu dzīvi saistīt tieši ar deju?

Es dejoju jau kopš bērnības. Deja man vienmēr ir bijusi pirmajā vietā, tādēļ, izvēloties nākotnes profesiju, es ne mirkli nešaubījos. Iestājos Čeļabinskas Kultūras akadēmijā, kur mācījos ne tikai dejot, bet arī veidot savas horeogrāfijas. Manā skatījumā deja ir mākslas veids, caur kuru var izteikt visu (protams, ar nosacījumu, ka dejotājs vai horeogrāfs ir pietiekoši profesionāls!) - emocijas, attiecības, raksturu, tēlu, situāciju, laiku, telpu utt.

Izlasīju Jūsu biogrāfiju, tomēr gribu pajautāt - kādi ir trīs vissvarīgākie notikumu Jūsu radošajā dzīvē?

Galvenokārt šie trīs:
1. Iepazīšanās ar Tatjanu Baganovu un iespēja dejot viņas teātrī "Provinciālās dejas".
2. Studijas Čeļabinskas Kultūras akadēmijas Horeogrāfijas katedrā.
3. Dalība projektā "STAU" Maskavā vasaras skolas "TSEH" ietvaros (horeogrāfe Anouk van Dijk (Nīderlande)).

Kā Jūs redzat laikmetīgo deju Latvijā un Krievijā - vai ir kādas atšķirības, kuras uzreiz nāk prātā?

Laikmetīgā deja (contemporary dance) Krievijā tādā līmenī, kādā tā pašreiz atrodas, attīstās tikai pēdējos 15 - 20 gadus. Un salīdzinājumā ar Ameriku vai Eiropu laikmetīgā deja ir jauns žanrs. Krievijā joprojām nav izglītības sistēmas, kura sagatavotu profesionālus laikmetīgās dejas dejotājus, nav iespējams profesionāli apgūt arī moderno deju (Martas Grēmas, Mersa Kaninghema vai Hosē Limona tehniku).
Cik zinu, arī Latvijā šis mākslas veids ir relatīvi jauns un Olga Žitluhina bijā tā, kura aizsāka laikmetīgās dejas attīstību Latvijā. Jau pirms iepazīšanās ar Latvijas dejotājiem, viesojoties dažādos festivālos, daudzkārt biju dzirdējis Žitluhinas vārdu. Svarīgi, ka viņai ir izdevies sakārtot laikmetīgās un modernās dejas izglītības sistēmu.
Runājot par Latvijas un Krievijas laikmetīgo deju, gribu teikt, ka ja arī kādas atšķirības ir, tad tās nav lielas, jo dejas valoda ir saprotama visiem.

Kā Jūs satikāties ar mūsu dejotājiem un kā radās ideja veidot duetu?

Sākotnēji es radīju šo darbu Elīnai Breicei un Dmitrijam Gaitjukevičam. Ar Dimu iepazināmies Tallinā 2005. gadā caur kopīgiem paziņām. Bet pagājušajā vasarā uz festivālu "Personīgā lieta"("Lichnoje Delo") Maskavā no Rīgas atbrauca vesela komanda. Tur vēlreiz satiku Dimu un iepazinos arī ar Elīnu. Tas, ko Latvijas dejotāji un horeogrāfi rādīja šajā festivālā, mani ļoti dziļi iespaidoja. Mēs sadraudzējāmies.
Pēc trim mēnešiem nolēmu pirmo reizi dzīvē doties uz Rīgu, ar nodomu, ka man noteikti Dimam un Elīnai jārada kāds ļoti patiess un godīgs darbs. Kad atgriezos šī gada janvārī, radās neliela problēma, jo Dmitrijs brauc uz Krieviju dejot pie Tatjanas Boganovas! Nolēmu Dimam paredzēto partiju piedāvāt Guntim Spridzānam. Sanāca mazliet cits stāsts, bet arī neapšaubāmi sirsnīgs un aizkustinošs, par ko Guntim gribu teikt milzīgu paldies!

Dueta nosaukums ir "Kaut kā tā..." - kādas asociācijas, impulsi vai gadījums noveda Jūs pie šāda nosaukums? Vai nosaukumam un citiem tekstuāliem aprakstiem ir liela nozīme Jūsu darbos?

2007.gada novembrī, sākot veidot duetu, es nezināju kāds būs darba nosaukums. Kad bija tapis darba pamats un es atgriezos Maskavā, noskatījos mēģinājuma ierakstu, un tikko duets beidzās, man paspruka frāze: "Nu, kaut kā tā..." Sapratu, ka tas arī ir darba nosaukums! Manuprāt, tas ir ļoti ietilpīgs vārdu salikums, kas runā pats par sevi. Pavisam nesen Jekaterinburgā es parādīju dueta gatavo versiju cilvēkam, kura viedoklim es ļoti uzticos, un pēc video noskatīšanās dzirdēju frāzi: "Sergej, tas ir stāsts par katru no mums".

Visgrūtākais jautājums horeogrāfam - kā Jūs raksturotu savu horeogrāfisko stilu?

Tiešām sarežģīts jautājums... laikam stils ir iespēja pārraidīt savas domas un jūtas ar dažādu mākslas veidu un žanru mijiedarbības starpniecību. Šoreiz apvienošana notika, sintezējot drāmu un deju.

Vai Jums ir elki, autoritātes dejas pasaulē?

Elks ir slikts vārds. Autoritāte ir labāks. Tās ir... Pina Bausch, William Forsythe, Sasha Waltz un, protams, Tatjana Baganova!

Kādu Jūs gribētu redzēt savu skatītāju? Ar kādu apziņas stāvokli viņam būtu jānāk uz Jūsu izrādi? Vai Jūs gribētu savam skatītājam ko teikt pie ieejas zālē?

Pirmkārt es gribētu, lai skatītāji ir dažādu vecumu. Un, protams, ideāli būtu, ja skatītājs būtu audzināts un godīgs... Laikam jau pašreiz mēs ar saviem darbiem arī audzinām savu īsto un topošo skatītāju, lai, ieraugot afišā uzrakstus "laikmetīgā deja" vai "dejas teātris" cilvēki zinātu, ko tas nozīmē. Lai cilvēki zinātu, uz ko viņi, pērkot biļeti, iet.
Par apziņu, ar kādu būtu jānāk?... Tā ir katra cilvēka izvēle un man nav tiesību uzspiest cilvēkiem savu viedokli. Katrs saprot tik daudz, cik saprot, cik jūt vai cik līdzpārdzīvo... Kad es kā skatītājs aizeju uz kādu izrādi, tad man pats svarīgākais kritērijs ir, vai izrāde mani uzrunā, aizskar vai nē. Un, ja mani uzrunā, tad tas ir patiešām labi!
Skatītājam, nākot uz izrādēm gribu teikt - redziet, dzirdiet, jūtiet, dzīvojiet līdzi un sajūtiet! Lai patīkama skatīšanās!