Teātris XXI gadsimtā ir viena no retajām teritorijām — savā ziņā rezervātiem, kas pieprasa cilvēka fizisko klātbūtni. Piecelšanos no krēsla, iešanu, braukšanu un apsēšanos skatītāju zālē, tālāk — visu maņu darbināšanu. Ja starptautiska konference var notikt, saslēdzoties teletiltā, starptautiskajiem teātra ekspertiem, ja viņi vēlas iepazīties klātbūtnē ar latviešu teātri, gluži kā seniem tirgotājiem, kuri grib paburzīt un sajust audumu rokā pirms pirkt, nekas cits neatliek, kā braukt šurp.

Aptuveni ar šādu moto no 27.februāra līdz 4.martam Rīgā un Valmierā notika Latvijas teātru skate ārzemju festivālu producentiem un teātra kritiķiem, kuru organizēja Latvijas Jaunā teātra institūts sadarbībā ar Latvijas teātriem. Līdz šim par tradīciju bija kļuvusi ārzemju teātra ekspertu aicināšana uz Latvijas labāko izrāžu parādi rudenī, kad viesiem bija iespēja noskatīties Latvijas teātru gada balvai nominētās izrādes.

Tikko notikusī Latvijas teātru skate ir jaunas tradīcijas aizsākums. Skates programmā pēc pašu teātru iniciatīvas bija iekļautas kopumā divdesmit izrādes — gan paši jaunākie iestudējumi, gan jau atzītas un festivālos pabijušas izrādes.

Skates mērķis ir attīstīt Latvijas teātru starptautisko sadarbību, veicināt izrāžu dalību starptautiskos festivālos un publikācijas par Latvijas teātri ārzemju presē.

Skati apmeklēja kopumā astoņpadsmit viesu no Austrijas, Čehijas, Igaunijas, Krievijas, Polijas un Somijas. Pārstāvēti tādi nozīmīgi Eiropas festivāli kā Wiener Festwochen, Dialog Wroclaw un Helsinku festivāls, Pilzenes teātra festivāls Divadlo, Baltijas Teātra Rudens 2009 Igaunijā un virkne Krievijas festivālu — Zelta maska, NET, Teritorijas, Jaunā drāma Maskavā, Baltijas nams Sanktpēterburgā, Carj Skazka Veļikijnovgorodā.

Latvijas izrāžu skates programmā tika piedāvātas šādas izrādes:

Anna Kareņina — Latvijas Nacionālā opera, Karmena — LNO, Drakula. Dēmoni — Latvijas Nacionālais teātris, Leļļu pavēlnieks — LNT, Pūt, vējiņi! — LNT, Spītnieces savaldīšana — LNT, Jūdas skūpsts — LNT, Mēs — Gaļinas Poliščukas teātra observatorija un LNT, Naži vistās — Dailes teātris, Ivonna, Burgundijas princese — DT, Kaligula — DT, Latviešu mīlestība — Jaunais Rīgas teātris, Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika — JRT, Nāves ēnā — Valmieras teātris, Karalis Līrs — VT, Visi cilvēki ir kaķi — Rīgas Krievu teātris, Precības — RKT, Live Journal — RKT, Kroplis no Inišmānas salas — RKT, Karavāna. 19 dienas Takla Makana tuksnesī — United Intimacy.

Jāuzsver, ka katrs no viesiem skatījās savu izrāžu izlasi pēc brīvas izvēles. No ekspertiem, kuru viedokļi šeit apkopoti, Valmieras Drāmas teātra izrādes redzējis tikai Romāns Dolžanskis.

1. Jūsu spilgtākie iespaidi?
2. Vai ir pamats runāt par latviešu teātra fenomenu, īpašu nacionālo kolorītu? Kā latviešu teātris ierakstās Eiropas kontekstā?

Marina Davidova (Krievija). Kritķe, festivāli Net, Zelta Maska
1. Sākumā par vispārīgo. Uz Rīgu braucu salīdzinoši bieži, šī nav mana pirmā satikšanās ar latviešu teātri. Līdz šim manā kritiķes apziņā nepastāvēja tāds jēdziens kā „latviešu teātra fenomens” (atšķirībā no lietuviešu teātra). Zināju atsevišķus talantīgus cilvēkus, bet latviešu teātris kā kopums – neko neizteica. Pēdējā laikā esmu sajutusi šāda jēdziena esamību. Patlaban lietuviešu teātris noteikti nav pārāks. Protams, latviešu teātrī ir viena ļoti spēcīga figūra, kas nosaka kopējos teātra vaibstus – Alvis Hermanis. Neraugoties uz to, ka strādā arī citi interesanti režisori, manuprāt, latviešu teātra laukā viņš ir galvenais režisors. Ne tāpēc, ka būtu iestudējis zināmu skaitu kvalitatīvu izrāžu, bet tāpēc, ka ir radījis savu noteiktu teātra valodu, pavisam jaunu māksliniecisko realitāti. Redzam arī to, ka šī valoda sāk iemiesoties citu režisoru rokrakstā. Rīgas Krievu teātrī noskatījos pavisam jauna režisora Timoteja Kuļabina iestudējumu Live Journal. Protams, mākslinieciskā līmeņa ziņā tās nav salīdzināmas lietas ar Hermaņa darbiem, bet pati pieeja ir līdzīga, kontaktējoties ar „pirmo realitāti” – dzīves faktūru, spējot novērtēt dzīves smaržu un pārvērst to par mākslas faktu. Domāju, ka jūs varat lepoties ar tādu mākslinieku kā Hermanis. Ļoti jānovērtē arī tas, ka JRT ir ansambļa teātris, var just, šīs izrādes dzimušas etīžu tehnikā un aktieri cits citam ir pieslīpējušies. Ticiet man, tas nemaz nav tik bieži sastopams. Krievijā ļoti izplatīts ir „projektu teātra” tipa režisors, kurš ceļo no viena kolektīva pie cita. Teātris – Māja tiek uztverts kā kaut kas no iepriekšējās dzīves. Tieši tāpēc Hermanis šķiet brīnišķīgs, ka, būdams moderns, spēdams sajust laika pulsu, šīs vecās paradigmas nosacījumos radījis teātri, kuru pašu par sevi var uzskatīt par fenomenu. Maskavā biju jau redzējusi Gaļinas Poliščukas iestudējumu Pūt, vējiņi! Patika, šķita talantīgs darbs. Šajā reizē noskatījos Mēs (Pēc Ostrovska Negaiss motīviem – U.A.). Nevar noliegt, ka viņa prot radīt aizraujošu stilu, bet vairāk tomēr šo iestudējumu pieskaitu kurioziem. Sasaiste ar glamūro pasauli, augsto modi lugai Negaiss šķita pievilkta aiz ausīm. Tikpat labi tā varēja būt pēc Mizantropa vai Tēvoča Vaņas motīviem. Tā varētu pārtulkot visu klasiku.

2. Protams, izrāde Pūt vējiņi!, kā jau latviešu klasikas interpretācija, ir šis nacionālais kolorīts. Bet kopumā es nevarētu teikt, ka latviešu teātri var atšķirt pēc kāda īpaša nacionālā kolorīta. Teikšu godīgi, arī čehu vai poļu teātri neatšķiru pēc nacionālā kolorīta, kaut kopumā es poļu teātri, protams, atšķiru no vācu vai britu teātra. Ne tāpēc, ka viņi skraidītu pa teātri tautastērpos vai dziedātu tautas dziesmas. Kaut gan... Ironiski šis motīvs apspēlēts Hermaņa Latviešu mīlestībā, kad finālā ļoti aizkustinoši tiek dziedāta šī neoficiālā latviešu himna. Nenoliedzami ironiski, bet ar lielu maigumu. Nacionālo kolorītu etnogrāfiskā nozīmē es neredzēju, un paldies Dievam, ka ne. Ja tāds būtu, tas liecinātu par ārkārtīgu teātra provinciālismu. Latviešu teātris patlaban tieši otrādi, absolūti dabiski un patstāvīgi ir kļuvis par interesantu Eiropas teātra telpas daļu. Tam ir sava īpatnība. Kopumā tas šajā apritē ierakstās pat labāk nekā krievu teātris. Nezinu, cik lielā mērā tas, ko teikšu, iepriecinās vai sarūgtinās, bet nebūt ne maza nozīme ir tam, ka Latvija vairāk nekā citas Baltijas valstis agrāk ir bijusi saistīta ar Padomju Savienību. No otras puses, Latvija ir patstāvīga Eiropas valsts. Kultūrā (nezinu par ekonomiku) šīs šūpoles, zināms starpstāvoklis, ir auglīgs un nāk par labu. Līdzīgi kā vācu teātrī pēc abu Vāciju apvienošanās. Kad aizbraucu uz Berlīni, vienmēr sajūsminos par kūsājošo teātra dzīvi.

Kristīne Meisnere (Polija). Festivāls Dialogs, teātra Wroclawski Teatr Wspolcesny mākslinieciskā vadītāja

1. Es ļoti daudz gaidīju no Alvja Hermaņa izrādes Klusuma skaņas. Tā bija nevainojama, bet tomēr tajā kaut kā trūka. Kaut kas nopietns. Šī izrāde atšķirībā no Garās dzīves palika vairāk virspusējas izklaides līmenī. Hermanis ir brīnišķīgs, biju ļoti priecīga, kad viņš saņēma Eiropas teātra balvu „par jauno teātra realitāti”. Otra lieta, kas man bija ļoti interesanta – teātra trupa United Intimacy. Viņi vēl meklē savu teātra stilu, valodu, bet es viņiem novēlu panākumus. Latviešu teātrim tā ir reāla alternatīva. Ivonna, Burgundijas princese Dailes teātrī, manuprāt, ir ļoti labi iestudēta izrāde, mani stipri ieinteresēja. Es vēl nekad līdz šim nebiju redzējusi tik interesantu Ivonnas tēla interpretāciju saspēlē ar galmu. Viņa bija lieliska (par Rēzijas Kalniņas Ivonnu – U.A.). Tas bija ļoti interesanti. Tas ir oficiāls, bet tomēr moderns veids teksta interpretācijā. Tas, kas man nepatika, saistīts ar programmu M.Čehova Krievu teātrī. Apzinos, ka viņiem ir īpaša vieta un uzdevumi kā vecākajam krievu teātrim aiz Krievijas robežām. Tas ir ļoti emocionāli. Tomēr šī teātra stils ir tik atšķirīgs no kopējā latviešu teātra stila. Tas ir kā muzejs. Es latviešu teātrim sekoju jau sen, kopš laikiem, kad Alvis Hermanis bija pašā savas daiļrades sākumā. Viņa stils labā nozīmē ir ļoti mainījies. Tas, kas nav labi – latviešu teātrī ir pārāk maz jaunu vārdu. Jums ir stipri jaunie kinorežisori – Viesturs Kairišs, redzēju ļoti interesantu viņa filmu Romeo un Džuljeta, un Gatis Šmits. Tomēr jauno vārdu varētu būt vairāk.

2. Pašlaik manā uztverē latviešu teātri pārstāv Alvis Hermanis. Kā spēcīga personība, bez kādas īpaši latviskas izpausmes. Latviešu teātrī novērojama spēcīga interese par iestudējuma vizuālo pusi, scenogrāfiju. Jums patīk dabiski materiāli – uguns, ūdens, koks, akmens. Līdzīgi kā lietuviešu un igauņu teātrī. Rietumeiropas teātri vairāk tiek izmantota sintētika. Šo dabisko materiālu izmantošanu varēja redzēt arī iestudējumā Pūt, vējiņi!, ļoti labi veidota izrāde, bet tomēr Gaļinas Poliščukas stils mani neskāra. Paliku vērotāja. 

Romāns Dolžanskis (Krievija). Kritiķis, festivāli NET, Zelta Maska

1. Uz Latviju tu brauc, lai skatītos ne tikai Hermani, bet lai uzzinātu, kas vēl notiek. Taču tik un tā visvairāk patika A.Hermaņa Latviešu mīlestība. Izrādei nebija tulkojuma, bija kopsavilkums, bet tas nebija svarīgi. Šis ir tieši tas gadījums, kad tulkojums nav nepieciešams. Ļoti iespējams, ka izrādē ir kādi lokāli jociņi, bet aktieri ir tik brīnišķīgi un tiek izspēlētas visiem tik pazīstamas un tuvas dzīves situācijas, ka viss bija saprotams tik un tā. Četrarpus stundas neradīja nekādu grūtību. Radās pat sajūta, ka saprotu latviešu valodu. Tā notiek izrādēs, kas ir precīzi „uzliktas”. Un otrādi – citreiz ir sajūta, ka nesaproti pats savu dzimto valodu. Man bija ļoti interesanti aizbraukt arī uz Valmieru. Tas pat nav tik daudz saistīts ar izrādēm. Pats fenomens, ka šādā mazā pilsētiņā tik veiksmīgi var funkcionēt teātris – tā ir unikāla sociāla parādība. Tas, ka teātris ir līdzās mežam (vispār atrodas gleznainā vietā), liekas, atstāj iespaidu uz teātra iekšējo dzīvi. Teātra atrašanās dabā, man liekas, piešķir īpašu ritmu gan izrādēm, gan teātra attiecībām ar saviem skatītājiem. Tas ir Baltijas teātra fenomens. Situācija, ka pats slavenākais, kas ir pilsētā, ir teātris – tas ir lieliski. Bija interesanti vērot Valmieras Drāmas teātra publiku un pamanīt, ka teātris pretojas komercializācijai un izklaides spiedienam, kas visai plaši ir skāris Krievijas teātrus. Tādā ziņā šis brauciens uz Valmieru bija ļoti pamācošs, lai arī nesagādāja īpašus mākslinieciskus satricinājumus. Latviešu teātra procesam šis teātris ir ļoti svarīgs. Vēl ieinteresēja Gata Šmita iestudējums Naži vistās. Iestudēts ļoti precīzi un akurāti, turklāt visai radikāli attiecoties pret materiālu. Simpātisks eiropeisks minimālisms, arī darbā ar aktieriem. Viss labā samērā. Savukārt, runājot par Ivonnu, Burgundijas princesi, tieši otrādi. Šajā iestudējumā man viss šķita nesabalsots, lai arī atsevišķas vizuālas ainas bija ļoti interesantas. Manuprāt, iestudējot šo lugu ir nepieciešama liela skaidrība – kas ir šie cilvēki? Kas ir šis galms? Kad tas notiek? Kas viņi ir?

2. Latviešu teātra tradīcijas, protams, pastāv. Pamatā tās veido un nosaka tieši skatītājs. Latviešu teātrī vēl ir dzīvs jēdziens „cieņa pret teātri”. Diemžēl tas patlaban zūd Krievijas teātros, kas vairs neciena savu skatītāju. Protams, kas attiecas uz Maskavu – tas ir lielās pilsētas fenomens. Man liekas, ka Latvijā šī cieņa ir saglabāta. Varbūt arī, ka to nosaka nacionālais temperaments, raksturs. Censties saprast un pat gadījumā, ja nepatīk, nosēdēt līdz izrādes beigām. Tā ir ļoti brīnišķīga īpašība, kas pat līdzsvaro mākslinieciskas nepilnības vai neveiksmes. Galvenais ir tas, ka notiek teātra process, ir ko salīdzināt, ir par ko strīdēties, ir kam nepiekrist. Teātris ir dzīvs. Ir daudz jaunu mākslinieku, jaunu režisoru. Un latviešu teātra atrašanās starp krievu un vācu tradīciju, veiksmīgi mākot paņemt no katra labāko, joprojām ir auglīga. Domāju, ka krievu un vācu teātris tomēr ir stiprākie pasaulē.