Vēsturiskais konteksts

90. gadu sākumā, Baltijas valstīm atgūstot neatkarību, inflācija, politiskās, ekonomiskās un sociālās pārmaiņas skāra arī kultūras organizācijas. Saruka valsts dotācijas, pieauga nepieciešamība piesaistīt sponsoru līdzekļus un samazināt darbinieku skaitu. Lielā mērā pateicoties Sorosa fondu darbībai Austrum- un Centrāleiropas valstīs, pakāpeniski parādījās jauni projekti un nevalstiskās organizācijas.

Tomēr, kultūrpolitikā un kultūras dzīves organizācijā būtiskas izmaiņas nenotika. Par svarīgāko prioritāti izvirzījās likumdošanas sakārtošana. Latvijā kultūrpolitikas pamatnostādnes tika pieņemtas 1995. gadā, Igaunijā - 1998. gadā. Gan kultūrpolitikas līmenī, gan dzīvē svarīgi bija apzināt nacionālo mantojumu un nacionālās kultūras vērtības. Tika mainīti ielu un organizāciju nosaukumi. Kultūrpolitikā aizsākās diskusijas par nacionālo identitāti un nacionālās kultūras nozīmi identitātes saglabāšanā. Valsts tēla veidošana un starptautiskais prestižs izvirzījās kā viena no prioritātēm starptautiskās sadarbības jomās.

Šobrīd notikušas izmaiņas gan Baltijas kultūrpolitikā kopumā, gan skatuves mākslas politikā. Tiesa, katrā no Baltijas valstīm vērojams atšķirīgs attīstības ātrums: Igaunijā ir pieņemti jauni kultūrpolitikas dokumenti, jauni likumi, skatuves mākslas jomā ir mainīta pat finansēšanas sistēma; Latvijā tiek veidots apjomīgs plānošanas dokuments, lai kultūrpolitikas nostādnes realizētu dzīvē un veiktu nepieciešamās izmaiņas likumdošanā; savukārt Lietuvā vērojama būtiska atšķirība starp procesiem reālajā dzīvē un kultūrpolitiku, šajā līmenī ir notikušas pavisam nelielas izmaiņas.

Mērķi un metodoloģija

Pētījuma mērķis ir salīdzināt Baltijas valstu skatuves mākslu politiku, iezīmējot problēmas un nepieciešamās pārmaiņas, lai skatuves māksla attīstītos daudzveidīgi un radoši. Lai arī pārmaiņu process Baltijas valstu kultūrpolitikā notiek atšķirīgi, ir vairāki vienojoši parametri, lai būtu pamats salīdzināt trīs valstu skatuves mākslas politiku:

Pirmkārt, Baltiju var uzskatīt par reģionu kopīgās vēstures, kultūrvēsturisko līdzību, ģeogrāfiskā novietojuma un kopējas sadarbības stratēģijas dēļ.

Otrkārt, visas trīs valstis ir atguvušas neatkarību 90. gadu sākumā un pieredzējušas līdzīgu pārejas periodu.

Treškārt, skatuves māksla visās trīs valstīs attīstās līdzīgi.

Ceturtkārt, pārmaiņas Baltijas kultūrpolitikā un skatuves mākslas politikā notiek pēc līdzīga "scenārija".

Salīdzinošā analīze tiek veikta, balstoties uz vienotu metodoloģiju, katrā valstī meklējot atbildes uz noteiktiem jautājumiem. Informācija iegūta, tiekoties ar Kultūras ministriju pārstāvjiem, ar teātra nozares profesionāļiem, un balstoties uz dokumentiem.

Kur dzīve ir labākā un kāpēc?

1. Skatuves mākslas daudzveidība

Lietuva Eiropas teātra kartē ir iezīmēta ar Eimunta Nekrošus un Oskara Koršunova vārdiem. Ja vērtē pēc starptautiskās rezonanses, tad jāpiemin arī Igaunijas režisors Pēteris Jallaks un Latvijas režisori Alvis Hermanis un Viesturs Kairis.

Kopumā Baltijas valstu teātris pamatā balstās uz runātu vārdu, izrādes ir naratīvas, psiholoģiskā reālisma stilā. Lietuvas teātri raksturo metaforiski vizuāla režija, ko spilgti pārstāv E. Nekrošus un O.Koršunovs. Zināmā mērā šo virzienu turpina V.Kairišs Latvijā un Elmo Nīganens Igaunijā. Šādu iestudējumu kontekstā jo īpaši jānovērtē atšķirīga pieeja. Pēters Jallaks (Van Krahl teātris Igaunijā) savos iestudējumos izmanto multimediju elementus, reducē aktiera lomu, izmantojot aktieri kā video attēlus, instalācijas vai citus objektus. Lembits Petersons (Theatrum Igaunijā) ar savu aktieru grupu mūsdienīgi interpretē teātra vēsturi. Vizuālā māksliniece un režisore Vega Vaičunaite (Miraclis Lietuvā) veido vizuālas izrādes netradicionālā vidē.

Mūsdienu dejas joma vairāk ir attīstīta Igaunijā un Lietuvā, galvenokārt pateicoties divām neatkarīgām organizācijām - mūsdienu dejas centriem - TIKE Igaunijā (vad. Prīts Rauds) un Lietuvas Mūsdienu dejas centram (vad. Audronis Imbrassas). Regulāras viesizrādes, starptautiski festivāli, piedalīšanās Eiropas deju festivālos un skatēs, semināri un meistarklases Lietuvas un Igaunijas dejotājiem neapšaubāmi ir rosinājušas skatītāju interesi par deju, piesaistot jaunas auditorijas grupas un attīstot mūsdienu dejas nozari kopumā. Starptautisku mūsdienu deju grupu viesizrādes Latvijā organizē tikai Baltijas Baleta festivāls. Horeogrāfe Olga Žitluhina ar savu deju grupu ir atzinīgi novērtēta starptautiskos festivālos. Tomēr Lietuvas un Igaunijas dejas centriem Latvijā trūkst pastāvīga partnera, kas regulāri organizētu daudzveidīgus projektus dejas nozarē. 1999. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā tika uzņemts mūsdienu horeogrāfijas kurss - dejotāju grupa, kas profesionālā līmenī apgūs mūsdienu deju. Tas varētu būt sākuma punkts.

Starptautiski festivāli notiek visās trīs valstīs. Daudzveidīgo festivālu vidū jāatzīmē LIFE un Jaunās drāmas akcija Lietuvā, Homo Novus festivāls Latvijā, Baltoscandal Igaunijā. Lai arī katram festivālam ir atšķirīgi mērķi, tomēr visi festivāli ir paplašinājuši teātra profesionāļu un skatītāju izpratni par skatuves mākslu kopumā, plašam skatītāju lokam rādot mākslinieciski daudzveidīgas viesizrādes, attīstot starptautisko sadarbību un informācijas apriti.

Latvijas Jaunā teātra institūts regulāri informē Latvijas teātra profesionāļus par iespējām un tendencēm ārzemju teātrī un darbojas kā starpnieks starp Eiropas teātra festivāliem un Latvijas teātra profesionāļiem. Līdzīga organizācija Lietuvā - Lietuvas Teātra un kino informācijas un izglītības centrs (vad. Audronis Ļuga) vairāk koncentrējas uz atsevišķiem projektiem (teātra žurnāls, festivāls). "Estonian Production Centre" savukārt veido starptautiskus sadarbības projektus. Centrs ir saistīts ar vienu konkrētu - Van Krahl - teātri. Igaunijas Teātra savienības un Starptautiskā Teātra institūta (ITI) veidotais informācijas centrs sāks darboties tikai 2001. gadā. Atšķirībā no šiem centriem JTI veido projektus arī kultūrpolitikas jomā.

Visās trīs valstīs aktieri, režisori un scenogrāfi var iegūt profesionālu izglītību. 1997. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā studijas beidza apvienotais aktieru un režisoru kurss - spēcīga jaunākā teatrāļu paaudze, kas domājams būtiski ietekmēs Latvijas skatuves mākslas attīstību.

Kultūrmenedžmentu var apgūt Latvijas Kultūras akadēmijā (Maģistrantūras programmā kopš 1997. gada) un Lietuvas Mūzikas akadēmijā (kopš 1999. gada). Igaunijā kultūrmenedžmentu kā atsevišķu studiju novirzienu nevar apgūt. Igaunijas Mākslas akadēmijā, Mūzikas akadēmijā un Tallinas Pedagoģijas universitātē citu specialitāšu studenti var klausīties tikai lekcijas kultūrmenedžmentā. Vīlandes Kultūras koledža (Igaunija) saņem regulāru pasūtījumu no Kultūras ministrijas (caur Izglītības ministriju, kas pārrauga mākslas izglītību) teātra administratoru, gaismotāju, skaņu tehniķu, rekvizitoru un citu profesiju apmācībai.

Tālākā izglītošanās teātra profesionāļiem pārsvarā notiek īsu kursu, semināru, meistardarbnīcu veidā, to organizē Igaunijas Teātra savienība un Latvijas Jaunā teātra institūts. TIKE (Igaunijā) un Mūsdienu dejas centrs Lietuvā rīko meistarklases mūsdienu dejas jomā. Citas organizācijas ar izglītības projektiem nodarbojas retāk.

Latvijā ir 7 valsts teātri (2 atrodas ārpus Rīgas) un 1 valsts atbalstīts pašvaldības teātris (atrodas Liepājā); Lietuvā - 10 valsts teātri (5 ārpus Viļņas); Igaunijā - 8 valsts teātri un 1 pilsētas teātris (4 - ārpus Tallinas). Pagaidām tikai divus teātrus Baltijas valstīs - Linna teātri (Pilsētas teātris) Igaunijā un Liepājas teātri Latvijā - valsts ir nodevusi pašvaldību pārraudzībā, saglabājot valsts dotāciju.

Latvijā ir apmēram 10 nevalstiskie teātri, Lietuvā - 13, Igaunijā - 9.

Nevalstiskie teātri Igaunijā ir nostiprinājušies institucionāli un skatuves mākslas jomā ir ieguvuši respektējamu pozīciju: Van Krahl teātris, VAT, Theatrum neapšaubāmi ir daļa no Igaunijas teātra dzīves. Savukārt Lietuvā neatkarīgajiem teātriem nav īsti ne finansiālas, ne organizatoriskas stabilitātes; toties tiem ir spēcīga mākslinieciskā "aizmugure", jo no valsts teātriem ir aizgājuši un savus neatkarīgus teātrus nodibinājuši režisori - O.Koršunovs un E.Nekrošus. Kopumā vērtējot, Latvijā nevalstiskajiem teātriem nav tik spēcīgas pozīcijas viduvēja menedžmenta un māksliniecisko sasniegumu dēļ. Tomēr atsevišķi teātri būtiski papildina valsts teātrus, īpašu uzmanību pievēršot noteiktai mērķauditorijai (Skatuvē savu karjeru aizsāk jaunie režisori un aktieri, vairāki teātri izrādes spēlē skolās un laukos).

Visās trīs valstīs teātra mākslinieciskais sastāvs (trupa) ir cieši saistīts ar konkrētu teātra ēku. Neatkarīgo teātru vidū ir tikai daži izņēmumi. Valsts teātri pamatā darbojas pēc repertuārteātru modeļa, katru vakaru izrādot citu iestudējumu, šiem teātriem ir arī pastāvīga aktieru trupa. Pēc šī "ideāla" tiecas pat neatkarīgie teātri. Ļoti nedaudzos Baltijas reģiona teātros ir notikušas izmaiņas, sākumā laužot repertuārteātra modeli, bet vēlāk atkal pie tā atgriežoties. Jaunais Rīgas teātris atgriezās pie pastāvīgas aktieru trupas, jo pārāk grūti bija kaut ko mainīt vienā teātrī, kad lielākā daļa aktieru pastāvīgi nodarbināta citos teātros. Van Krahl teātrī Tallinā šobrīd (šī paša iemesla dēļ) ir pastāvīga trupa piecu aktieru sastāvā. Šis ir viens no retajiem teātriem Baltijā, kas iestudējumus izrāda sērijveidā. Repertuārteātri šādu iespēju izmanto, izrādot mūziklus vai gadījumos, kad iestudējumā iesaistīti viesaktieri (plānošanas grūtības un lielie izdevumi piespiež teātra direktorus mainīt ierasto kārtību).

Nevalstiskās organizācijas organizē, galvenokārt, projektus, kas būtiski papildina samērā vienveidīgos valsts dibināto teātru darbības virzienus. Pēdējos desmit gados ir nodibinātas dažādas nevalstiskās organizācijas - starptautiski sadarbības projekti, festivāli, mūsdienu deja, informācijas centri, nelielas teātra grupas.

Valsts repertuārteātros, jo īpaši Igaunijā un Lietuvā, ir vērojamas stagnācijas iezīmes. Lietuvā teātros darbiniekiem joprojām ir beztermiņa līgumattiecības. Līdz ar to teātru daudzskaitlīgā štata darbiniekiem ir nožēlojami mazas algas, nav līdzekļu jauniestudējumiem, teātriem nav skaidri definētu pienākumu un tiesību. Valsts teātru aktieri lielākoties paralēli strādā vai nu reklāmas jomā, vai nevalstiskos teātros. Statistika liecina, ka 7,1% no kopējā teātra budžeta Lietuvā tiek izmantoti ēku uzturēšanai, tikai 4,6% - jauniestudējumiem. 78,8% budžeta tiek izmantoti algām. Savukārt, Igaunijā salīdzinoši lielā valsts dotācija teātriem pieļauj saglabāt lielu darbinieku skaitu (piem., Igaunijas Drāmas teātrī ir pieci štata režisori), un Igaunijas teātri vairāk koncentrējas uz iekšējo teātra darbību un iestudējumu pašvērtību un kvalitāti, mazāku uzmanību veltot jaunas auditorijas piesaistei. Izņēmums ir brīvdabas izrādes vasarā, kas piesaista arvien lielāku skatītāju skaitu.

2. Sadarbība

Mākslinieku un skatuves mākslas organizāciju sadarbības efektivitāte tiešā veidā ietekmē šīs nozares spēju aizstāvēt tās tiesības, ietekmēt pārmaiņas kultūrpolitikā un likumdošanā.

Visās trīs Baltijas valstīs kā profesionālas asociācijas joprojām darbojas Teātra savienības. Lielākoties, tām bija iespēja saņemt īpašumus "mantojumā" no padomju laikiem - ēkas, vasarnīcas. Pirmajos gados pēc padomju režīma sabrukuma šīm organizācijām bija liela nozīme, saglabājot kontaktus ar pārējām Baltijas valstīm un bijušajām Padomju republikām. Pakāpeniski palielinājās Teātra savienību biedru vidējais vecums, zuda agrākie kontakti un ietekme, tāpat izzuda iepriekšējie mērķi un motivācija. Radās nepieciešamība atrast jaunu lomu teātra profesionāļu sabiedrībā, mainīt menedžmentu atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Par Teātra savienību pamatuzdevumu kļuva rūpes par pensionētajiem aktieriem, baletdejotājiem un citiem vecākās paaudzes savienības biedriem. Šādas prioritātes radīja sociālo garantiju trūkums, zemais labklājības līmenis vecākās paaudzes iedzīvotājiem valstī kopumā. Atsevišķās profesijās (scenogrāfi, režisori) pastāvīgo nodarbinātību nomainīja līgumdarbi - šīm pārmaiņām nesekoja atbilstoša likumdošana ar sociālām garantijām.

Šobrīd Igaunijas Teātra savienība ir jumta organizācija vairākām nelielām profesionālām asociācijām (par Teātra savienības biedru var kļūt, pievienojoties vienai no 12 mazajām asociācijām - Igaunijas Aktieru asociācijai, Igaunijas Režisoru asociācijai, Igaunijas Teātra tehnisko darbinieku asociācijai u.c.). Igaunijas Teātra savienība pārstāv visus teātra nozares darbiniekus sarunās ar valdību par iespējamo algu paaugstinājumu, sociālo garantiju nodrošinājumu u.c. politiskiem lēmumiem. Nelielā efektīvā administrācija organizē ikgadējo teātra balvu ceremoniju, dažādus mācību seminārus, publicē grāmatas, rūpējas par teātra darbinieku kapavietām u.c. Mazās asociācijas daļēji organizē seminārus konkrētās nozarēs. Igaunijas Teātra savienības nostiprināšanos mūsdienu Igaunijas teātra procesā apstiprina tajā esošo valsts teātru darbinieku lielā pārstāvniecība (apm. 80%). Nākotne rādīs, cik lielā mērā nevalstiskā sektora pārstāvji integrēsies Igaunijas Teātra savienībā.

Gan Lietuvas, gan Latvijas Teātra savienības pagaidām īsti nav definējušas savu pašreizējo lomu un vietu teātra dzīvē. Lai gan to mērķi ir līdzīgi kā Igaunijas Teātra savienībai, tomēr dzīvē to realizācija notiek gausāk. Latvijas Teātra darbinieku savienība ir izdzīvojusi neprasmīga menedžmenta laikus, zaudējot daļu no īpašumiem. Nesen ievēlētā LTDS priekšsēdētāja Lolita Cauka un jaunievēlētā valde ir gatava pārmaiņām, sekojot Igaunijas pieredzei - darboties kā jumta organizācija atsevišķām nozares asociācijām.

Tomēr pagaidām Latvijas teātra profesionāļi nav izveidojuši spēcīgas apvienības. Nevienā no Baltijas valstīm bez Teātra savienības nav izveidota cita veida asociācija vai apvienība. Gan Igaunijā, gan Latvijā samērā neefektīvi darbojas teātra direktoru apvienības - bez skaidri nospraustiem mērķiem, pamatā tikai apvienojot valsts teātrus.

Lai arī Lietuvas neatkarīgajiem teātriem ir tik spēcīgi šīs idejas aizstāvji kā O.Koršunovs un E.Nekrošus, tomēr nevalstiskais sektors nav spējis apvienoties, lai ietekmētu izmaiņas teātru finansēšanas principos.

3. Skatuves mākslas politika / Kultūrpolitika

Mērķa kvalitāte

Formulētā kultūrpolitika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir dažādās attīstības fāzēs. Lietuvā nav dokumentu, kas varētu tikt uzskatīti par oficiāli apstiprinātu valsts kultūrpolitiku; diskusijas par kultūrpolitiku ir atspoguļotas valdības programmās, atsevišķi neizdalot skatuves mākslu. Dokuments "Lietuvas kultūrpolitikas pamatnostādnes", kas 1996. gadā tika piedāvātas apspriešanai Lietuvas Kultūras kongresā, tā arī netika pieņemtas. Darbības plāns "Lietuvas kultūras attīstības programma 2001-2006", kurā aptvertas visas kultūras jomas, jāsāk izstrādāt 2000. gada rudenī. "Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes" Parlaments pieņēma jau 1995. gadā. 2000. gada beigās, 2001. gada sākumā valdībai pilnībā jāapstiprina darbības programma 2000.-2010. gadam "Nacionālā programma "Kultūra". Teātra sadaļa joprojām tiek apspriesta un pārstrādāta, līdz ar to tā nevar tikt uzskatīta par dokumentu, uz kuru varētu atsaukties. 1998. gadā Igaunijā tika pieņemti "Igaunijas valsts kultūrpolitikas pamatprincipi" un "Valdības darbības plāns kultūrpolitikas īstenošanai turpmākajos gados".

Eiropas Padomes ekspertu veiktā kultūrpolitikas novērtēšana 1995. gadā pabeigta Igaunijā, 1997. gadā - Lietuvā un 1998. gadā - Latvijā.

Latvijas kultūrpolitikas dokumenti nepiedāvā skaidru un nepārprotamu definīciju jēdzienam "teātris". Tomēr Kultūrpolitikas nostādnēs valsts uzmanība un atbalsts paredzēts plašam norišu lokam - iestudējumiem, izglītībai, publikācijām, jaunatnes un bērnu teātrim, viesizrādēm reģionos, atsevišķiem māksliniekiem un starptautiskiem notikumiem. Kultūrpolitikas pamatnostādnēs ietverti valsts teātri (kā priviliģēti ar garantētu finansējumu) un neatkarīgas grupas, projekti (projektu finansējums). Savukārt Igaunijas kultūrpolitika par prioritāti izvirza "jebkuras norises saturu, novatorismu un nacionālo kultūras nozīmību, nevis piederību konkrētai kultūras institūcijai, neatkarīgi no tās dibinājuma formas vai finansēšanas veida."

Valdības darbības plānā jēdziens "skatuves māksla" atšifrēts kā teātri (valsts repertuārteātri, privātie teātri un pašvaldību teātri, kas reģistrēti, pamatojoties uz "Skatuves mākslas likumu") un dramatiskie klubi, skolu teātri, amatiergrupas. Igaunijas Drāmas aģentūra ir reģistrēta atsevišķi un darbojas kā starpnieks starp lugu autoriem un teātra grupām.

Latvijas teātra politikā tiek uzsvērts, ka jāsaglabā teātra tradīcijas, savukārt Igaunijas kultūrpolitikā lietoti jēdzieni "novatorisms" un "saturs". Īpaši uzmanība tiek veltīta nozīmīgai teātra sastāvdaļai - nacionālajai dramaturģijai.

Skatuves mākslas politika (performing arts) neeksistē ne Latvijā, ne Lietuvā, ne Igaunijā. Politikas līmenī deja un mūzika tiek šķirtas no teātra nozares. Tiesa, kad runa ir par budžetu, tad koncertinstitūcijas, opera un teātri gan Lietuvā, gan Latvijā tiek ierakstīti vienā budžeta ailē.

Teātra politika orientējas uz teātra ēkām, aktiertrupu un iestudējumiem kā nedalāmu veselumu. Šis koncepts mājo repertuārteātru modelī. Tas nozīmē, ka Kultūras ministrijas atbalsts un uzmanība tiek veltīta visiem trim elementiem kopā, katru atsevišķi neizdalot. Valsts repertuārteātru izdzīvošana ir visu trīs valstu teātra politikas prioritāte.

Pirmās izmaiņas valsts dotācijas sadalē teātriem notika Igaunijā 2000. gadā: tika ieviesti jauni principi: Kultūras ministrija dotē skatītāju nevis teātrus; tīrā tirgus apstākļos skatītāji būtu spiesti pirkt stipri dārgākas biļetes. Lai arī pirmajā gadā šis princips nav būtiski pārlicis akcentus no ēkas-trupas-iestudējuma vienības uz skatītāju, tomēr tas radījis iespēju finansēt ne tikai valsts un pašvaldības teātrus, bet arī nevalstiskos teātrus.

Teātra politika Baltijas valstīs neveicina skatuves mākslu visā tās daudzveidībā. Politikas līmenī "Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes" ir visliberālākās, lai arī neseko atbilstoši kultūrpolitikas instrumenti. Savukārt, Igaunijas kultūrpolitika jēdzienu "teātris" definē samērā šauri, bet praksē gan mehānismi, gan pieeja ir daudz brīvāka, aptverot samērā dažādas skatuves mākslas formas un institūcijas.

Procesa kvalitāte

Kultūras ministrs ir politiska figūra, Kultūras ministrijas ierēdņi un speciālisti nodrošina lēmumu un pieņemto darbības plānu nepārtrauktību un īstenošanu. Tomēr realitātē katra jaunā valdība Parlamentam apstiprināšanai izvirza savu valdības programmu, un ministrs var diezgan būtiski ietekmēt notikumu gaitu, izvirzīt prioritātes, noteikt darbības programmu. Visās trīs Baltijas valstīs Kultūras ministri mainās visai bieži (pēdējā desmitgadē mainījušies pieci līdz septiņi ministri). Valdības maiņa var ietekmēt ne tikai prioritāšu maiņu, var mainīties arī kultūras budžets kopumā; noteiktu nozaru likumdošanas pieņemšana var paātrināties vai apstāties.

Darbojoties šādā kontekstā, ir nepieciešama labi formulēta kultūrpolitika un atbilstoši instrumenti/mehānismi tās realizācijai praksē; tāpat nenovērtējama nozīme ir konsultatīvām padomēm, caurredzamības principa ievērošanai.

Gan Latvijā, gan Igaunijā darbojas valstiski, bet no valsts pārvaldes nošķirti fondi (arm′s length principle) kultūras projektu finansēšanai. Igaunijas Kultūrkapitāla fonda darbība tika atjaunota 1994. gadā. To vada Pārraudzības valde un valdes priekšsēdētājs - Kultūras ministrs. Finansējums tiek piešķirts pa nozarēm (astoņas nozares, ietverot sportu) neatkarīgi no Kultūras ministrijas. Igaunijas Kultūrkapitāla fonda ienākumi veidojas no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa, no azartspēļu un loterijas nodokļiem, ziedojumiem, mantojumiem un ekonomiskās darbības. Latvijas Kultūrkapitāla fonds (1998) lielā mērā pārņēma Igaunijas pieredzi. Kā bezpeļņas valsts akciju sabiedrība tā saņem valsts finansējumu un nodokļu atvilkumus. Tajā darbojas septiņas nozaru padomes, katrā no tām ir septiņi eksperti (divus no tiem apstiprina Kultūras ministrs). Piešķīrumi tiek sadalīti četrreiz gadā atklātos konkursos.

Lietuvas Kultūras un Sporta fonds tika nodibināts 1999. gadā. Tiesa, budžeta samazinājuma dēļ tika piešķirts ievērojami mazāk līdzekļu nekā plānots. Turklāt no 50%, kas bija paredzēti kultūras projektiem, tika saņemti tikai 34,8% (pārējais tika izmantots sporta aktivitātēm). 2000. gadā Fonds nevis piešķīra finansējumu projektiem, bet sedza iepriekšējā gada parādus. Finansējumu sadala vienreiz gadā īpaši izveidota valde. Salīdzinot ar Igaunijas un Latvijas fondu darbības principiem, Lietuvas fonds darbojas mazāk efektīvi, turklāt tā darbība ir jānostiprina ar likumu.

Tomēr pamatfinansējums teātriem, kā arī investīcijas teātra ēkām tiek sadalītas Kultūras ministrijā bez īpaši definētiem kritērijiem. Lielākā finansējuma daļa tiek piešķirta valsts dibinātām institūcijām. Nav arī gandrīz nekādu teātru darbības novērtēšanas mehānismu.

Igaunijā 2000. gadā teātru finansēšanas principi tika reformēti. Teātra darbību novērtē KM ekonomisti (efektivitātes rādītāji) un teātra kritiķi (kvalitāte). Abi ziņojumi ir brīvi pieejami interesentiem un teātriem, kā arī tiek ievietoti internetā, KM mājas lapā. Teorētiski novērtējums var ietekmēt dotācijas palielinājumu vai samazinājumu. KM paraksta līgumsaistības ar nevalstiskajiem teātriem, precizējot abpusējos pienākumus.

Igaunija ir pirmā no Baltijas valstīm, kurā skatuves mākslas politikas līmenī notiek pārmaiņas, akceptējot teātra mākslas dažādību: valsts dotāciju sadale valsts un nevalstiskajiem teātriem, balstoties uz vienādiem kritērijiem; valsts atbalsts nozīmīgākiem starptautiskiem notikumiem un Drāmas aģentūrai (no KM budžeta); projektu finansējums no Kultūrkapitāla fonda.

Varas decentralizācija ir līdz zināmai pakāpei īstenota visās trīs valstīs. Kultūras ministrijas izsludina atklātu konkursu valsts teātru direktoru amata pretendentiem un slēdz līgumu uz noteiktu laiku. Netiek iespaidota vai kontrolēta teātra mākslinieciskā virzība. Tas pats sakāms par abiem pilsētas teātriem (Liepājā un Tallinā).

Teritoriālā decentralizācija teātra nozari skārusi maz. Zināmā mērā tas ir saistīts ar faktu, ka Baltijas valstis ir nelielas. Turklāt nodokļu sistēma ir centralizēta, neatstājot pārāk plašas iespējas kultūras finansēšanai vietējām pašvaldībām. Latvijā joprojām nav pabeigta reģionālā reforma, kas varētu veicināt Valmieras un Daugavpils teātru jau kā reģionālo teātru nodošanu pašvaldībām. Līdz šim tikai Liepājas teātris ir pārveidots par pilsētas teātri (saglabājot 50% valsts daļu un finansējumu). Līdzīgi pārveidots ir Tallinas pilsētas teātris, kas nodots pašvaldībai, saglabājot valsts finansējumu. Lai gan joprojām aktuāls ir pašvaldību uzskats, ka to primārajās rūpēs ietilpst amatiermāksla, bet valstij ir jārūpējas par profesionālo mākslu.

Teātru viesizrāžu darbība valsts ietvaros ir samērā ierobežota, jo trūkst atbalsta programmas viesizrādēm un atbilstošas infrastruktūras (tehniski nodrošinātas teātrim piemērotas zāles reģionu pilsētās un ciematos). Tikai Igaunijā ar papildus finansējumu tiek atbalstītas viesizrādes tajās apdzīvotās vietās, kur nav stacionāra teātra. Saskaņā ar teātra vadītāju viedokli, šis atbalsts nav pietiekošs, lai segtu izdevumus. Igaunijā arvien pieaug brīvdabā sniegto izrāžu skaits vasarās, piesaistot arvien plašāku skatītāju loku.

Instrumentu kvalitāte

Visās Baltijas valstu kultūrpolitikās trūkst vīzijas, kurp un kā skatuves mākslas nozarei nākotnē būtu jāattīstās.

Kultūrpolitikas instruments - plānošana - tiek izmantots Igaunijā (ilgtermiņa programma; viena gada plānošana). Latvijas KM veido darbības programmu 2000.-2010. gadam. To paredzēts mainīt un papildināt katru gadu. Līdz šim dominēja viena gada plānošana. Lietuvas KM līdzīgu programmu sāks izstrādāt tikai tuvākajā laikā.

Īpašs "Skatuves mākslas likums", kas regulē teātru darbības juridisko statusu (arī nevalstisko), ir pieņemts tikai Igaunijā. Latvijā likumdošana, kas precizētu teātru darbību, pakāpeniski tiek sakārtota, pieņemot labojumus citos likumos. Valsts teātru juridiskais statuss nākotnē pagaidām ir neskaidrs. Šobrīd lielākā daļa valsts teātru ir valsts iestādes, lai gan tas konfliktē ar teātra pašu ieņēmumiem. Ir diskusijas arī jautājumā par atsevišķu teātra likumu. Lietuvā teātra likuma pieņemšana tika izvirzīta kā prioritāte iepriekšējās valdības laikā. Lai gan likuma variants neatrisināja pamatproblēmu - beztermiņa līgumsistēmu teātros.

Nozīmīgākais finansiālais instruments ir ikgadējais budžeta piešķīrums valsts teātriem. Pēdējos gados nav vērojama tendence samazināt finansējumu teātriem gada vidū. Precīzs dotācijas lielums ir zināms apmēram februārī. Tas, protams, rada neskaidrības un neiespējamību veidot ilgtermiņa plānošanu, jo teātra sezona neatbilst finansu gadam.

Finansiālie kritēriji valsts budžeta sadalīšanai teātriem ir izstrādāti un īstenoti dzīvē tikai Igaunijā 2000. gadā. Dotāciju kalkulē, rēķinot 100 EEK/uz skatītāju (120 EEK/uz skatītāju reģionos vai bērnu izrādēm) un "iepērkot" noteiktu skaitu skatītāju gan valsts, gan nevalstiskajiem teātriem. Kritēriji "cik daudz skatītāju iepirkt" no katra teātra pagaidām ir samērā nepilnīgi izstrādāti. Novērtējums tiek veikts, balstoties uz teātra kritiķu veikto teātra darbības analīzi un KM ekonomista vērtējumu. Tiesa, Igaunijas KM šo problēmu apzinās un nākamajā gadā pilnveidos kritēriju sistēmu.

Latvijā un Lietuvā skaidri definētu un visiem pārredzamu kritēriju izstrāde ir viena no svarīgākajām problēmām. Pagaidām attiecības starp ministriju un teātriem ir neskaidras: ministrija nav definējusi un precizējusi teātriem prasības un savstarpējos pienākumus.

Nevalstiskie teātri Lietuvā reizēm saņem finansējumu no KM, tiesa nav iespējams izdibināt, - uz kādiem kritērijiem vai principiem balstoties un no kādiem budžeta līdzekļiem, šis finansējums ir piešķirts. Nevalstiskās organizācijas Latvijā var saņemt atbalstu tikai no Kultūrkapitāla fonda.

Tikai Igaunijā ir izdevies īstenot kritērijus, kas maina līdzšinējo kārtību valsts dotāciju sadalē: pat, neraugoties uz faktu, ka skatuves mākslas budžets nav palielinājies pēdējos divos gados, KM ir pārdalījusi finansējumu, to daļēji piešķirot arī nevalstiskajiem teātriem.

Latvijas un Lietuvas KM apņēmušās to darīt tad, kad palielināsies teātra nozares budžets kopumā. Tiesa, pagaidām nav skaidras stratēģijas, kā šāds papildus finansējums varētu tikt sadalīts nevalstiskajiem teātriem.

Visās trīs valstīs darbojas fondi: Igaunijā un Latvijā tie darbojas efektīgāk nekā Lietuvā (skat. sadaļu Procesa kvalitāte).

Netiešais finansējums skatuves mākslas jomā visefektīgāk tiek īstenots ar autortiesību atskaitījumu palīdzību. Nodokļu atlaides sponsoriem, kas atbalsta kultūru nevienā no valstīm nedarbojas efektīgi, lai arī ir pieņemta likumdošana labdarības un sponsorēšanas veicināšanai. Bartersponsorējums ir visierastākais atbalsta veids. Tāpat arī populārs ir sponsorējums apmaiņā pret publicitāti.

4. Secinājumi

1) Skatuves mākslas politikas vietā Baltijas valstīs var runāt par teātra politiku, jo dokumentos deja un mūzika tiek skatītas atsevišķi; budžetā no teātra nozares tiek nošķirti starptautiskie un izglītības projekti.

2) Lietuvas teātra politika apdomīgi un lēnām reaģē uz dziļu krīzi kādā jomā vai samilzušām problēmām. Novatoriskas teātra politikas idejas var izvirzīt un ietekmēt tādas personības teātra jomā kā Nekrošus vai Koršunovs. Iespējams, KM / politika reaģēs uz nevalstiskā sektora spiedienu, mainot teātru finansēšanas kārtību, tomēr nav skaidrs, vai visai Lietuvas teātra sabiedrībai būs vienota attieksme pret pārmaiņām. Iespējamais pārmaiņu faktors: mākslinieciskās personības.

3) Latvijas teātra politiku var raksturot kā nogaidīšanas politiku, kas tiek īstenota samērā konservatīvā politiskā un mākslinieciskā vidē. Teātra politikā dominē nesāpīgas reformas ("gaidīsim, kamēr palielināsies budžets") un iesaldēšanas stratēģija. Politikas un teātra sabiedrības uzmanība koncentrējas ap ēkām: reizēm ēku svarīgums nomāc mākslinieku un mākslas projektu vajadzības. Iespējamais pārmaiņu faktors: jaunākās paaudzes teātra profesionāļi.

4) Igaunijas teātra politikai raksturīga stabilitāte un noturība: pieņemtas izmaiņas likumdošanā, izvirzīti kritēriji, stabilas dotācijas teātriem, papildus finansējums no Kultūrkapitāla fonda, nostiprinājies nevalstiskais sektors. Nav iemesla pārmaiņām nevienā jomā, ieskaitot iesūnojušos repertuārteātrus. Iespējamais pārmaiņu faktors: nostabilizējies nevalstiskais sektors un / vai Kultūras ministrija.

II. Skatuves mākslas politikas standarti

1. Definīcija

1.1. Definīcijai "teātris" būtu jāietver skatuves māksla visā tās mākslinieciskajā daudzveidībā (dramaturģija, dramatiskā teātra iestudējumi, mūsdienu deja, starpnozaru projekti, starptautiskā sadarbība, izglītības projekti u.c.); organizacionālā dažādībā (repertuārteātri, atvērtā skatuve, producēšanas centri, informācijas centri, festivāli) neatkarīgi no to juridiskās formas (valsts, pašvaldību, nevalstiskais sektors).

1.2. Jādefinē prioritātes: dažādība jeb tradicionālais teātris; nacionāla māksla vai atvērtība pret starptautiskiem projektiem; ārējais prestižs jeb iekšējā procesa attīstība. Valstij ir jāfinansē prioritārās nozares, lai teātra māksla būtu pieejama plašam skatītāju lokam.

2. Kam? / Skatītāju daudzveidība

2.1. Dažādu auditorijas grupu interešu apkalpošana: paaudžu dažādība, dažādi sociālie slāņi, grupas ar atšķirīgām interesēm (līdzsvars starp tradicionālo un eksperimentālo mākslu).

2.2. Teritoriālā decentralizācija, lai skatītāji reģionos un vietās, kur nav stacionāra teātra, iepazītos ar daudzveidīgu teātra mākslu.

3. Instrumenti

3.1. Mākslinieciskās daudzveidības veicināšana:

3.1.1. Līdzvērtīgas iespējas pieteikties valsts finansējumam neatkarīgi no teātra organizācijas juridiskās formas.

3.1.2. 10% no skatuves mākslas budžeta būtu jāpiešķir jaunām iniciatīvām ārpus stabilajām teātra institūcijām.

3.1.3. Atbalsts ceļa izdevumiem, sadarbības projektiem, festivāliem.

3.2. Finansiālie instrumenti:

3.2.1. Līdzsvars starp dotāciju mākslinieciskai programmai un infrastruktūras uzturēšanai.

3.2.2. Caurskatāmības principa ievērošana valsts/pašvaldības budžeta līdzekļu sadalē, aptverot dažādus kritērijus: māksliniecisko kvalitāti, finansiālo un administratīvo efektivitāti, dažādas skatītāju grupas, viesizrādes reģionos, starptautisko sadarbību. Novērtējumā jāiekļauj menedžmenta efektivitātes.

3.2.3. Ilgtermiņa un divu-trīs gadu plānošana, lai saskaņotu finansiālo gadu ar teātra sezonu.

3.2.4. Netiešais atbalsts nodokļu atlaižu veidā.

3.3. Administratīvie instrumenti:

3.3.1. Atklāts konkurss par teātra direktora amatu.

3.3.2. Skaidri definēti savstarpējie pienākumi un atbildība vai līgums starp Kultūras ministriju un skatuves mākslas organizāciju.

3.3.3. Sadalot finansējumu, nepieciešama valde / ekspertu komiteja.

3.3.4. Regulāri jāpārskata, jāanalizē un jāmaina (ja nepieciešams) kultūrpolitikas dokumenti un plāni.

III. Risinājumu alternatīvas

Ievads

Lai arī neviena no Baltijas valstu skatuves mākslas politikām nav tuvu ideālam, jo neaptver visas skatuves mākslas jomas, kā arī neizmanto visus kultūrpolitikas instrumentus, tomēr kultūrpolitikas jomā ir vērojamas diezgan ievērojamas pārmaiņas. Likumdošanas sakārtošana, no ministrijas neatkarīgu, demokrātisku fondu izveide kultūras projektu atbalstam, plānošanas dokumenti Igaunijā un Latvijā - tās ir tikai dažas no izmaiņām. Kopējā stratēģija Baltijas valstu skatuves mākslas politikās ir repertuārteātru neaizskaramība. 90% no valsts teātriem ir izdzīvojuši, katrs atrodot savu risinājumu: repertuārs bieži vien tika piemērots skatītāju vēlmēm, tika piesaistīti sponsori, mārketinga attīstība, dažādu pakalpojumu piedāvāšana u.c. Ministrijas ir aizsākušas pārrunas ar pašvaldībām (Liepājas teātris un Tallinas Pilsētas teātris saņēmis nozīmīgu pašvaldību ieguldījumu).

Pārmaiņas pamatā notikušas pamatlīnijās: likumdošana, decentralizācijas procesa sākums, budžeta līdzsvarošana, lai saglabātu esošo finansējumu valsts teātriem, projektu papildus finansējums no fondiem. Izmaiņas ir acīmredzamas, tiesa, pārāk bieži - nekonsekventas, atkarīgas no politiskām pārmaiņām. No otras puses, minētās pārmaiņas pamatā saistāmas ar ārējiem procesiem, politiskiem sasniegumiem. Pārmaiņas, kas var tikt īstenotas ministriju iekšienē, ar pašu spēkiem, notiek ļoti lēnām. Plānošanas dokumenti, finansējuma kritēriju izstrāde, novērtēšanas metodoloģija, elastīgums un atvērtība pret dažādību - to visu varētu pakāpeniski attīstīt.

Ne Igaunija, ne Latvija, ne Lietuva nav realizējusi skarbas un straujas reformas. Lietuvai vēl arvien jāstrādā pie likumdošanas izmaiņām un jāpārtrauc beztermiņa līgumi teātros. Pārmaiņu procesa veiksme un skatuves mākslas nozares daudzveidīga attīstība lielā mērā ir atkarīga tieši no katras Kultūras ministrijas spējas izmantot jaunus kultūrpolitikas instrumentus, pakāpeniski nomainot vecos mehānismus: precizēt mērķus, attīstīt plānošanas dokumentus, definēt kritērijus valsts finansējuma sadalei teātriem, atrast veidu, kā atbalstīt mūsdienu dejas nozari, starptautiskus notikumus, mākslinieku mobilitāti, kā veicināt viesizrāžu darbību vietās, kur nav stacionāru teātru, un iestudējumus bērniem varētu būt savas kultūrpolitiskās prioritātes atkarībā no atšķirīgās attīstības stadijas. Tomēr ir vairākas problēmas, kas apvieno trīs Baltijas valstu skatuves mākslas politikas:

1) Mākslinieciskās daudzveidības veicināšana, ietverot arī organizatorisko formu daudzveidību (atvērtā skatuve, producēšanas centrs, informācijas centri, festivāli u.c.) un finansējuma formu dažādību.

2) Teātra ēkas - trupas - iestudējuma nedalāmība rada grūtības precīzi noteikt valsts finansējuma mērķi un ietekmēt administratīvo efektivitāti vai māksliniecisko kvalitāti.

3) Valsts finansējuma sadales kritēriji; kvalitātes un efektivitātes rādītāju novērtēšana; caurskatāmības principa ieviešana.

Problēmdefinīcija

1. Problēma: Mākslinieciskās daudzveidības veicināšana

Kultūrpolitikas līmenī mākslinieciskā daudzveidība netiek veicināta. Mērķu formulējumā jēdziens "teātris" vairāk attiecas uz teātri tā tradicionālajās izpausmēs; "teātra" izdzīvošana ir galvenā prioritāte valsts kultūrpolitikas līmenī, nejautājot, kādas ir skatītāju vēlmes, kādiem skatītājiem šis "teātris" izrāda savus iestudējumus, vai tas apkalpo dažādas auditorijas grupas, vai spēlē izrādes galvaspilsētā vai sniedz viesizrādes vietās, kur nav stacionāra teātra. Finansiālais un netiešais atbalsts nav pieejams starptautiskiem projektiem, novatoriskiem un eksperimentāliem, uz izglītības procesu orientētiem iestudējumiem, mūsdienu dejas, informācijas procesa veicināšanai, diskusijām, jaunām apmācību formām, starpnozaru projektiem u.c. Šāda veida projekti visbiežāk ir ar privāta rakstura iniciatīvu. Kultūras ministrija reti meklē un atrod veidu, kā veicināt šo iniciatīvu un valsts kultūras institūciju savstarpējo sadarbību, kā izmantot novārtā pamestas valsts pārvaldījumā esošās ēkas u.c. Iemesls, kādēļ mākslinieki samērā atturīgi piedāvā realizēt novatoriskus mākslinieciskus projektus, ir ne tikai finansiālās un administratīvās grūtības, bet arī akadēmiskā izglītība, kas pamatā balstās uz klasisko, psiholoģiskā teātra skolu. Zināmā mērā tas attiecas uz visām teātra nozares profesijām: aktieri un režisori apgūst tradicionālo mācību programmu, ļoti reti vēlāk piedaloties meistardarbnīcās, semināros vietējā vai starptautiskā līmenī; scenogrāfi nav raduši strādāt netradicionālās telpās; savukārt teātra kritiķi apgūst dažādu iestudējumu analīzes pamatprincipus, tomēr iespējas redzēt daudzveidīgus režijas paraugus ārzemju festivālos ir ierobežotas.

Iespējamie risinājumi:

a) Finansiālo avotu dažādošana. Paralēli fondiem, kas atbalsta projektus un māksliniecisko procesu, ir jāparedz iespēja no budžeta līdzekļiem segt pamatizdevumus organizācijām, kas rīko plašai sabiedrībai nozīmīgus projektus, kuri atbilst izvirzītajām valsts kultūrpolitikas prioritātēm. Iespējamās atbalsta formas:

viena gada / divu gadu finansējums atklāta konkursa kārtībā;

līdzfinansējums (sadarbībā ar pašvaldībām vai fondiem);

netiešais atbalsts: līgumi, labvēlīga likumdošana u.c.;

b) Sadarbība ar nevalstiskām organizācijām

piedāvājot labvēlīgus nosacījumus telpu izmantojumam, tehnisko aprīkojumu;

prēmiju sistēma valsts kultūras organizācijām, kas veido novatoriskus, starpsektoru, starptautiskus projektus vai sadarbojas ar nevalstiskām organizācijām, kas šādus projektus īsteno valsts teātru telpās.

c) Mākslinieku un projektu mobilitātes nodrošināšana: informācijas aprites veicināšana, starptautisku braucienu ceļa izdevumu segšana, dalība starptautiskās sadarbības organizācijās un atbalsts starptautiskiem projektiem.

d) Izglītības iespēju dažādošana akadēmiskā (pasniedzēju apmācības iespējas starptautiskos semināros, skolās, vieslektori) un profesionālā līmenī (semināri, meistarklases).

Apsvērumi: Kultūras ministrijai "izdzīvošanas stratēģija" atņem visus spēkus, samazinot reformām vēlamo enerģiju. Savukārt, valsts teātri nepieprasīs pārmaiņas, jo viņu prioritāte ir garantēt mākslinieku un citu teātra darbinieku nodarbinātību. Jebkurā gadījumā pārmaiņas ir psiholoģiski nepatīkamas.

Pārmaiņas var radīt tikai nevalstiskās organizācijas un jaundibinātās iniciatīvas. Tiesa, vispirms šīm organizācijām ir jāspēj motivēt un argumentēt novatorisku, jaunu iniciatīvu nepieciešamību, uzstājoties gan masu medijos, gan plašākā sabiedrībā. Parasti šīs organizācijas ir samērā marginālas parādības.

2. Problēma: Ēkas - trupas - iestudējuma vienotība

Ēkas - trupas - iestudējuma vienotais koncepts lielā mērā izriet no repertuārteātra modeļa popularitātes Baltijas valstīs, kā arī finansējuma kritēriju trūkuma. Līdz ar to valsts finansējumu teātri saņem "vispār", nav iespējams precīzi nodalīt valsts ieguldījuma mērķi, ne arī ietekmēt administratīvo vai māksliniecisko kvalitāti.

Tradicionāli Baltijas valstīs teātra ēka ir saistīta ar pastāvīgu aktieru trupu. Tas nozīmē, ka noteikta aktieru trupa strādā vienā noteiktā teātra ēkā (parasti ēka pieder valstij vai pašvaldībai, dažreiz - privātīpašniekam, no kura valsts ēku nomā). Teātrim kā atsevišķai juridiskai vienībai ir tiesības iznomāt atsevišķas ēkas daļas vai teātra zāli. Līdz ar to ēka parasti ir nozīmīgs faktors teātra budžetā gan izdevumu, gan ienākumu sadaļā. Lai arī KM pienākums būtu ēku rekonstruēt, finansēt avārijas stāvoklī esošo jumtu vai ugunsdzēsības aprīkojumu, tomēr galveno atbildību nākas uzņemties teātra direktoram, jo, ja ēka ir nožēlojamā tehniskā stāvoklī, tiek apdraudēts ikdienas teātra darbs. Tomēr visai bieži teātris iegūst papildus ienākumus, iznomājot telpas par samērā augstu nomas maksu. Reizēm teātris iznomā telpas, kas būtu nepieciešamas paša teātra normālai darbībai. Tas arī veido situāciju, kurā teātris nav ieinteresēts kļūt par sadarbības partneri vai producentu, rīkojot viesizrādes, festivāla izrādes, izrādot citu teātru izrādes (no reģioniem vai nevalstiskiem teātriem), - citiem vārdiem sakot, teātris nav ieinteresēts uzņemt savās telpās pasākumus, kas būtībā saskan ar teātra misiju un kas varētu kļūt par nozīmīgu mārketinga stratēģiju, jaunu skatītāju grupu piesaistes veidu vai palīdzētu veidot starptautiskās attiecības.

Lielais vairums Baltijas teātru ir repertuārteātri: teātrim repertuārā ir vairāki iestudējumi, katru vakaru tiek izrādīts viens no tiem. No menedžmenta viedokļa tas ir neefektīvs plānošanas un mārketinga modelis. Repertuārteātrim ir pastāvīgi algotu aktieru trupa, reizēm arī - režisori, scenogrāfs, komponists. Veidojas samērā slēgta sistēma, ierobežojot iespējas aktieriem mainīt spēles partnerus, režisorus vai pat teātri. Tiesa, šim modelim ir savas priekšrocības, jo veiksmīgi veidojas teātra ansambļa iekšējā attīstība, ietekmējot arī māksliniecisko kvalitāti.

Kultūras ministrija ar teātri sadarbojas, nenodalot šos trīs elementus - pastāvīgu trupu, ēku un iestudējumu virkni. Līdz ar to ir samērā grūti analizēt teātra stipros un vājos punktus, atrast problēmu cēloni, mērķtiecīgi uzlabot vājāko no jomām - menedžmentu, ēkas un tehniskā aprīkojuma stāvokli, vai izrāžu māksliniecisko kvalitāti. Var rasties situācija, kurā teātra vadība var manipulēt ar cēloņiem, raksturojot teātra neveiksmīgo darbību: par māksliniecisko neveiksmju cēloni var uzdot slikto ēkas tehnisko stāvokli vai pārāk zemās algas. Pilnīgi netiek analizētas savstarpējās proporcijas starp māksliniecisko galarezultātu (izrādi) un pastāvīgo darbinieku skaitu, un to ietekmi uz teātra darbības ekonomiskiem rādītājiem.

Iespējamie risinājumi:

a) Ir jānošķir un proporcionāli jāsadala infrastruktūras un programmas finansējums.

b) Gan ministrijai, gan teātriem būtu jāstrādā pie atsevišķu finansētāju piesaistes konkrētām teātra vajadzībām - programmai (KM un fondi) un ēkai (pašvaldība).

c) Iespējams, juridiski nošķirt organizācijas, kas atbild par māksliniecisko programmu (teātris) un ēku (ēkas administrācija/intendants); abas puses savstarpēji saistot ar līgumattiecībām.

Apsvērumi: Nevienu no iespējamiem risinājumiem nevar īstenot īsā laika periodā. Visi trīs risinājumi prasa nozīmīgas, stratēģiskas izmaiņas dotāciju sadalē, līgumattiecībās ar teātriem un ēkas īpašniekiem. Tas var raisīt teātra sabiedrības protestus un pretenzijas. Valsts (KM) varētu būt vairāk ieinteresēta ēkas - trupas - iestudējuma vienotības salaušanā nekā paši teātri.

Pārrunas starp KM un pašvaldībām, pēdējām nododot administratīvo un finansiālo atbildību par teātra ēkām un to uzturēšanu, varētu būt zelta vidusceļš, kas ļautu izvairīties no revolucionārām pārmaiņām.

3. Problēma: Valsts dotācijas sadales kritēriji

Finansējumu kultūras projektiem potenciāli ir iespējams saņemt fondos, balstoties uz skaidri izstrādātiem kritērijiem. Tomēr pamatfinansējums teātra nozares organizācijām ir tiešas budžeta dotācijas, ko KM sadala bez atklāta konkursa, skaidri definētiem kritērijiem un novērtēšanas mehānismiem. Arī Igaunija šajā ziņā ir spērusi tikai pirmo soli, orientējoties uz skatītājiem, kas teātri apmeklē.

Galvenokārt, darbojas tikai ārēji mehānismi, kas var palīdzēt teātriem pārvarēt vai nepieļaut mākslinieciskas krīzes situāciju: teātra kritiķu un masu mediju viedoklis, skatītāju skaita samazināšanās, papildus finansējuma un sponsoru piesaistes grūtības. Tomēr ir iespējams arī izstrādāt iekšējus mehānismus, lai valsts kā šo teātru galvenais finansētājs varētu veicināt teātru māksliniecisko kvalitāti un daudzveidību, noteikt kvalitātes standartus, finansiāli atbalstīt tos teātra projektus, kas tirgus apstākļos nevar atpelnīt ieguldījumus, atbalstīt novatoriskus meklējumus un procesa attīstību. Ir jāizstrādā valsts dotāciju sadales kritēriji, kvalitātes un efektivitātes novērtēšanas mehānisms, finansējuma sadales gaitā jāīsteno caurskatāmības princips.

Iespējamie risinājumi:

1) Dotācijas lielums jānosaka, apvienojot vairākus kritērijus:

tīri matemātisku aprēķinu (piem., x lati uz vienu sēdvietu teātrī, šāda finansējuma sadales veida dotāciju piešķir teātrim konkrētā ēkā; JEB: x lati uz vienu skatītāju, - līdzīgs princips īstenots Igaunijā, katrā teātrī "iepērkot" noteiktu skatītāju skaitu);

noteikta dotācijas daļa (%) tiek piešķirta kā papildus finansējums, balstoties uz teātra mākslinieciskās kvalitātes novērtējumu;

papildus % par viesizrādēm reģionos;

papildus % par iestudējumiem bērniem un jauniešiem;

administratīvās efektivitātes novērtējums.

2) Uz programmām orientēts finansējums:

iestudējumi: viena vai divu gadu programma;

iestudējumi bērniem un jauniešiem;

eksperimenti, iestudējumi-meistarklases, uz iekšēju procesu orientēti iestudējumi;

profesionālā tālākizglītība;

viesizrādes reģionos;

starptautiskas viesizrādes, dalība festivālos.

Dotāciju sadala profesionāļu valde, balstoties uz atklāti izsludinātiem kritērijiem.
Dotācijai var pieteikties jebkurš profesionāls teātris neatkarīgi no tā dibinājuma formas.

Apsvērumi:

Lai ieviestu valsts dotācijas sadales kritērijus, diezgan kardināli jāmaina pastāvošā sistēma, jo tā pamatā orientējas uz valsts teātriem, kas atrodas stacionārā ēkā. Līdzšinējā finansēšanas sistēma kardināli jāmaina pat tajā gadījumā, ja būtiski palielinās teātriem paredzētais budžets.

No vienas puses, lielākajai daļai teātra profesionāļu ir kopīgi jāvienojas par šādām izmaiņām. No otras puses, ieinteresēto teātra sabiedrību, galvenokārt, veido valsts kultūras institūcijās strādājošie, kas pret pārmaiņām, iespējams, izturēsies atturīgi. Kompromiss būtu jārod, Kultūras ministrijai konsultējoties ar teātra nozares cilvēkiem un uzņemoties atbildību par iespējami nepopulāru risinājumu. Vai arī jāiesaista profesionāļu darba grupa, vai Teātra padome, lai izstrādātu iespējamos risinājuma variantus.

IV.Informācijas avoti:

Kultūrpolitika

Cultural Policy in Europe - European Cultural Policy? edited by Ratzenbock V. Vienna, 1998
Reform or Transition. The Future of Repertory Theatre in Central and Eastern Europe. OSI, 1997
Theatre Worlds in Motion by H.van Maanen and S.E. Wilmer. Amsterdam, Atlanta. GA, 1998
Balancing act: 21 strategic dilemmas in cultural policy by F.Matarasso and Charles Landry. Council of Europe Publishing, Culture - Policy Note 4
Cultural Policy. A Short Guide by S.Mundy. Council of Europe, 2000
www.culturalpolicies.net
www.budobs.org
www.policiesforculture.org

Igaunija

The Estonian Ministry of Culture. Published by the Estonian Institute for the Ministry of Culture
Estonian Theatre by Jaak Rahesoo. Estonian Theatre Union, 1999
Cultural Acts. Ministry of Culture, 1999
Kultuur. Culture 1998. Statistical Office of Estonia. Tallinn, 1999
www.kul.ee (Igaunijas Kultūras ministrija)

Latvija

Latvijas Valsts Kultūrpolitikas pamatnostādnes, 1996
"Kultūrpolitika Latvijā". Nacionālais ziņojums. Eiropas Padomes ekspertu ziņojums. Rīga, 1998
Konferences "Kultūrpolitika Latvijā un Eiropas kultūras procesi" darba kopsavilkums. Rīga, 1999
Cultural Legislation. Ministry of Culture of Republic of Latvia. Riga, 2000
www.km.gov.lv (LR Kultūras ministrija)
www.kkf.lv (Kultūrkapitāla fonds)

Lietuva

The State of Lithuanian Culture - Annual Report of the Minister of Culture Arunas Beksta, 2000
www.muza.lt (Lietuvas Kultūras ministrija)