Orleānas Horeogrāfijas centra vadītājs (no 1995. gada) ungāru izcelsmes horeogrāfs Jozefs Nādžs pašreiz ir prominentajā desmitniekā, to mākslinieku vidū, kuru darbs tiek analizēts, ja runa aizsākas par Eiropas deju teātri. Par Nādžu parasti stāsta, ka viņu fascinējot dīvainas psiholoģiskas parādības un tajās slēptais kreatīvais potenciāls, savukārt viņa mākslinieciskā rokraksta īpatnības mēdz skaidrot kā Austrumeiropas pantomīmas tradīcijas un laikmetīgās dejas sakausējumu.

Attiecībā uz Nādžu teorētiķiem nav īstas terminoloģiskas konsekvences, kā tad viņa darbu īsti definēt. Kamēr vieni viņu dēvē par horeogrāfu, bet citi - par deju teātra režisoru, Nādžs deviņdesmitajos gados pamanījies radīt pilnīgi jaunu žanru - dejas cirks. Un, lai gan Anomālā cirka kompānijas priekšnesumus Latvijas skatītāji diemžēl neredzēs, vismaz vienu no Jaunā teātra institūta un Francijas Kultūras centra sarūpētās programmas izrādēm - Atkāpšanās laiku - var uzlūkot par tādu kā dejas cirka radagabalu.

Kad 1980. gadā Nādžs pārceļas uz Parīzi, par saviem skolotājiem viņš izraugās mīmus Marselu Marso un Etjēnu Dekrū, un šī skola atstāj nopietnas pēdas viņa darbu valodā. Nādža kustību valodā un viņa dīvainajā tēlu sistēmā, kuru ārzemju preses apskatnieki raksturo šādi: «Tas ir tā, it kā Kafka, Bekets, Magrits, Groks un Fellīni būtu apvienojuši spēkus, lai uzrakstītu libretu.»

Atkāpšanās laiks (4. novembrī pulksten 18.30) ir iedvesmojies no Oktavio Pasa dzejoļa Apliecinājuma vēstule

Tavs skatiens - tas sēj.
Tas iestādīja manī koku.
Un es runāju,
tāpēc, ka tu bužini lapotni.

(Paldies Edvīnam Raupam par tulkojumu.)

Divi dejotāji un krievu perkusionists, kādreiz slavenais džezmenis Vladimirs Tarasovs, kurš, kā izlasāms Jaunā teātra institūta Jaunākajās ziņās, tagad ir pārprofilējies un strādā Lietuvas Krievu drāmas teātrī par direktoru.

Vladimira Tarasova bungu komplekts un uz aukliņas savērtu krūzīšu virtene ir šā mūziķa simfonijas rīki, no kuriem viņš spēj izdabūt tiklab nāves numuru pazīstamo baiso pavadījumu, kā rafinētas tango melodijas, un tāda amplitūda Atkāpšanās laikā ir arī Nādža horeogrāfijas tekstūrai: no cirka numuriem (lieliska ir žongliera roku deja, kurā par vālēm tiek izmantotas plaukstas) līdz ekspresīviem dejas izvirdumiem. Darbā tiek laistas maskas, lelles un akordeons. Mēmā kino slapstick, melanholija un Oktavio Pass.

Deviņdesmito gadu vidū Nādža darinātais Voiceks (5. novembrī pulksten18.30) veidots pēc Georga Bīhnera lugas fragmentiem, pirmā modernās dramaturģijas parauga, kas rakstīts līdz 1837. gadam, kad 23 gadus vecais autors Šveicē negaidīti mirst ar drudzi. Bīhners tiek dēvēts arī par modernā teātra vēstures anomāliju, jo uzraksta savu Voiceku mazākais 40 gadu par agru, izvēloties sava laika mākslas plūdumam it kā neiedomājamu skatpunktu uz cilvēku un saskaldot tā apziņu fragmentos, kuras lauskveidīgā struktūra attīstās vienā trajektorijā ar varoņa ārprātu. 20. gadsimtam šis ir īpaši mīļš darbs, un savu versiju par Voiceku veido arī Nādžs. Albana Berga mūzika viņu jaunradei neiedvesmo, par sabiedroto horeogrāfs izvēlas komponistu Aladaru Raču.

Analizējot šo izrādi, tās stilistiku, avīzes Glasgow Herald Tribune recenzente runā par Nādža dejas valodas pietuvināšanos mīmu un teātra mākslai un nodēvē šo darbu par politisku, mentālu, sociālu, emocionālu un fizisku stāvokļu kolāžu. Lielisku, provokatīvu. Tādu, kas jāredz.

Diseldorfas apskatnieki šo darbu vērtē kā poētisku labirintu, kurā varoņi ir pilnībā atbrīvoti no literārajiem rāmjiem un traģēdija pārvērsta ļoti niknā un vienlaikus komiskā satīrā.

1986. gadā Jozefs Nādžs nodibināja savu trupu Theatre Jel un kļuva par gada labāko Francijas horeogrāfu. Ar šo trupu Nādžs deviņdesmito gadu sākumā uzstājās arī Ungārijā, un tur kāds vietējais apskatnieks raksta: «Theatre Jel nevarētu pastāvēt mūsdienu Austrumeiropā arī viņu iedibinātās teātra valodas dēļ, jo labākajā gadījumā tam tiktu piekārta birka alternatīvais. Un šajā reģionā būt alternatīvam nozīmē būt marginālam, ar ierobežotām mākslinieciskajām iespējām, tas nozīmē tikt uzskatītam par otrās šķiras teātri un geto kultūras sastāvdaļu.»

Autors: Margarita Zieda
Publicēšanas datums: Pirmdiena, 2000. gada 30. oktobris.
Rubrika: Kultūra (13. lpp.), Neatkarīgā Rīta Avīze