«Hotelis ir pilsētas simbols, kurā visi var justies kā mājās tik ilgi, kamēr neizlemj tur palikt,» teikts izrādes bukletā. Eiropas hoteļa ideja ietver gan pozitīvos, gan biedējošos aspektus - Eiropa nekļūst par mājām, drīzāk par hoteli.«Es nedomāju, ka mēs ieslēgsim sevi mūsu istabas sienās, mēs iziesim gaitenī, mēs nepaliksim mūsu autistu pieredzē,» komentē Oskars Koršunovs.

Latvijas noveli Eiropas hotelī stāsta Natālija Grebņeva, Maija Apine un Andis Strods. Natālija, kuras klātbūtne Jaunā Rīgas teātra komandā šķiet mazliet negaidīta, ir Liepājas teātra aktrise. Par Bovarī kundzes lomu Gistava Flobēra romāna iestudējumā viņa pērnajā sezonā izvirzīta nominācijai Labākā jaunā aktrise. Šajā sezonā atveidojusi galvenās lomas divos jauniestudējumos un filmējusies TV filmā Jaunsaimnieks un velns. Starptautiskā teātra projektā viņa piedalās pirmo reizi. Taču robežas, kuras Natālija šķērso vai atklāj, nepavisam nav ģeogrāfiskas.

- Kas, tavuprāt, ir Eiropas hotelis?

- Es to sauktu par izrādi, kurā piedalās septiņas valstis, katra ar nelielu stāstu. Darbība risinās kādā vecā hotelī. Katrā istabā dzīvo vienas valsts pārstāvji, kas tikko ir atbraukuši vai tūlīt brauks prom. Publika ceļo no vienas istabas uz otru un skatās, kas notiek. Līdz ar to aktieriem šis notikums ir jāspēlē 3-6 reizes, aptuveni 15 minūtes.

- Kāds ir Latvijas stāsts?

- Mūsu stāsts ir par kādu izbijušu latviešu operdziedātāju (viņu atveido Maija Apine), kas aizbraukusi uz ārzemēm ar domu, ka tur nopelnīs un iekārtos savu dzīvi. Viņa ir paņēmusi līdzi savu dēlu un dēla sievu. Protams, viss nenotiek tā, kā viņa ir plānojusi. Viņa paliek bez naudas un Eiropas hotelī sāk jaunu biznesa veidu - trijatā dzen kandžu. Vannā. Tas ir viņu iztikas avots. Un tā veidojas šī traģikomēdija.

- Vai tu redzēji arī pārējos Hoteļa stāstus?

- Jā. Mēs atbraucām, trīs četras dienas mēģinājām, un tad bija pirmā caurlaide - katra grupa rādīja savu fragmentiņu, un pārējie ceļoja pa māju. Nevar pateikt, vai tas ir mākslas darbs vai vienkārši interesanta akcija. Kāds kritiķis rakstīja - 15 minūtēs katra valsts grib pierādīt visu, ko spēj, bet ir diezgan grūti 15 minūtēs ietvert esenci. Man šķiet, ka tas izdevās dažkārt. Publika ļoti labi reaģēja uz mūsu līgo dziesmu, ejot ārā vēl to dungoja. Biļetes bija pārdotas, skatītāju daudz, atsauksmes dažādas.

- Kas tev no redzētā Hotelī šķita interesants?

- Man ļoti patika poļu novelīte. Viņiem bija ainiņa par kādu meiteni, kas viesnīcas numurā satiekas ar eņģeli. Nezinu, no kura stāsta viņi bija atceļojuši, es visu laiku minēju, no kurienes viņi nāk.

Interesanti, ka tajā telpā - rūpnīcā viss ļoti skan. Mēs dziedam, un mūs dzird visur. Tāpat ļoti labi varēja dzirdēt, kā lietuvieši virs mums sit kājas un skaļi spēlē mūziku. Tas tiešām radīja viesnīcas iespaidu. Sākumā šķita, ka tas traucē, un organizatori darīja visu, lai nebūtu lieko skaņu, bet beigās tas nāca kā efekts.

- No malas skatoties, var šķist, ka šī tev ir ļoti veiksmīga sezona. Tev ir galvenās lomas divos iestudējumos - tu esi Sēdija Somerseta Moema Lietū un Alma Tenesija Viljamsa Vasarā un dūmos. Un esi arī sivēntiņš bērnu izrādē. Bet vai tu esi laimīga, vai esi apmierināta ar šo sezonu?

- Nē. Es esmu apmierināta ar to, ka man šādas lomas ir. Bet neesmu apmierināta ar galarezultātu. Neesmu apmierināta, kas tagad notiek ar šīm izrādēm, un man ir žēl, ka nav iespēju tās spēlēt. Tāda vilšanās izjūta.

- Kurā? Kāpēc?

- Sevī. (Pauze) Es zināju, ka ir jābūt kādam pārejas posmam dzīvē, ka nevar visu laiku būt par sevi pārliecināts, ka noteikti nāks kāda situācija, kad to pārliecību kāds vai es pati iedragāšu. Šī bija sezona, kad nācu pie atziņas, ka ir jāmācās, jāmācās, jāmācās.

- Pirms tam biji pārliecināta par sevi?

- Tā nebija pārliecība, bet ļaušanās dzīvei. Man nāca lomas, un es darīju, ko varēju izdarīt, biju tādā plūdumā. Nedomāju par to, vai es to izdarīju labi vai slikti, un tad Lietū es sapratu, ka nepietiek ar ļaušanos, ka ir jādara kaut kas vairāk. Nezinu, vai tā ir apstākļu sakritība, nevarēšana vai pieredzes trūkums, varbūt viss kopā. Bet es vairs neesmu pārliecināta par savu izglītību.

- Vai var teikt, ka tev pietrūkst arī profesionalitātes konteksta teātrī?

- Arī. Turklāt es uzskatu: kamēr teātrī ir šī sistēma, ka mums tiek dota iespēja izrādi spēlēt tikai kādas četras reizes pēc kārtas, nevar prasīt labu rezultātu no aktiera. Nevar prasīt, lai es ar savu nelielo pieredzi varētu nospēlēt izrādi labi pēc mēneša nekā nedarīšanas. Aktiermeistarība ir tas pats, kas sports, tai vajadzīgs treniņš. Intelektuāli es jau varu attīstīties, es varu prātā izspēlēt izrādi neskaitāmas reizes, prātā sportists arī var skriet tūkstoš kilometru, bet kājas tāpēc ātrāk nekustēsies.

- Ko profesionāli visvairāk vajadzētu piepildīt?

- Tā ir vispārēja aktiera attīstība. Mūsu teātrim un vispār latviešu teātrim raksturīgs tas, ka aktieri nav elastīgi.

Manī ir rūgtums par šo sezonu - neesmu varējusi visu tik labi izdarīt, kā būtu gribējusi. Apbrīnoju aktierus, kuriem nekad nav ienākusi prātā doma, ka viņi negribētu strādāt teātrī. Es nepiederu pie tiem. Man ļoti regulāri ir tāda doma: vai šī ir tā vieta, kur man ir jābūt? Es eju uz izrādi, es gribu spēlēt, un ir kaut kāds viens punkts, kurā es apstājos un jūtu, ka tālāk netieku. Un es tālāk netieku tāpēc, ka man pietrūkst profesionalitātes, es daudz ko nesaprotu tajā, ko es daru. Vēl arī tas, ka pirms mirkļa es biju studente. Es varēju teikt: es neesmu burvis, es tikai mācos. Tagad es neesmu studente, un tas man rada psiholoģisku barjeru. Man ļoti gribas strādāt. Jebkuram cilvēkam gribas strādāt, ja viņam patīk tas, ko viņš dara. Un, jo tu sliktāk izdari, jo tev vairāk gribas strādāt.

- Ko tev profesionālajā ziņā devusi televīzijas pieredze?

- Tā lika zibenīgi domāt. Es to saucu par reakcijas treniņu. Jebkurā brīdī nospēlēt jebkuru etīdi. Es gan jutos kā kaķēns, iemests aukstā ūdenī, kuram ir jāpeld, jāpeld, jāpeld. Es vēl nezinu, vai esmu izpeldējusi. Rezultātu neesmu redzējusi. Filmēšanas laiks bija tas posms, kad es vairāk sāku aizdomāties par profesijas jautājumiem. Jo, saskaroties ar cilvēkiem, kas profesionāli strādā, par to nevar nedomāt. Ir vietas, kurās tu netiec līdzi, kurās tava pieredze ir par mazu. Mūsu teātrī domāšanas veids ir lēnāks. Es varu lēnām aptvert visu, lēnām izdomāt, lēnām mēģināt darīt.

Filmā es redzēju, ka lielākajai daļai aktieru asinīs ir iedzīts darīt ātri. Man šīs elastības nav. Es ļoti cienu režisorus, kas var pienākt klāt un teikt: «Nata, tev ir tāda un tāda problēma.» Es augstu vērtēju to, ja tas nav pašmērķis, ka režisors ir nolēmis mani mācīt. Bet ir situācijas, kad režisors pienāk klāt un saka to, ko es jau zinu. Un viņš zina, ka es to zinu. Bet viņš mani neiemāca kļūdas pārvarēt. Tad tā ir sava veida iznīcināšana. Man vajag, lai man pasaka - to tu dari nepareizi - tajā brīdī, kad es to nejūtu. Un lai man arī pamāca, kā to izdarīt.

- Vai apzinies, ka tev ir veiksmīgāka skatuves dzīve nekā pārējiem kursabiedriem?

- Es apzinos to, ka man jau otrajā kursā bija dota iespēja strādāt. Esmu pārliecināta, ka katram cilvēkam tiek dota kāda iespēja, un viņš to vai nu īsteno, vai ne. Es domāju, arī pārējiem tāda ir.

- Tas, ka tev tiek dotas nozīmīgas lomas, ar tevi tiek saistītas teātra nākotnes cerības un tamlīdzīgi, tevi nesasprindzina, nerada tevī psiholoģisku slodzi?

- Nē. (Pauze) Ja man loma ir iedota, tas nozīmē, ka man ir noticēts. Ticība pati no sevis nerodas. Ticība rodas no kaut kā vairāk. Man varbūt sāp, ka es ne vienmēr esmu spējusi cerības attaisnot. Bet nedomāju, ka tas man liktu sasprindzināties.

- Kā tu jūties, atgriezusies Liepājas teātrī?

- Patlaban, pēc atbraukšanas no Vīnes, mazliet dīvaini, jo visi strādā jaunajā iestudējumā (Jēkaba Janševska Precību viesulī). Ir tā, it kā tu ienāktu no malas, mazliet atsvešināta. Tāda laikam ir atgriešanās būtība. Es Liepāju uztveru kā savu darbavietu un savas mājas. Es esmu šā teātra aktrise.

- Vai tavs skatiens uz mājām pa šo laiku nav mainījies?

- Man, protams, gribētos, lai te daudz kas ir citādi. Bet, ja man kāds piedāvātu mainīt šo vietu pret kādu citu, atbilde būtu - nē. Es gribu būt šeit. Es nepiekrītu ļoti daudz kam, kas šeit notiek, bet dzīvot un strādāt es gribu šeit.

- Tu nepiekrīti kaut kam domāšanas veidā, kas te valda?

- Es priecājos, ka mūsu teātris ārēji ir ļoti mainījies, bet... iekšēji te ir jūtams kāds kūtrums. Mani neatstāj izjūta, ka visu laiku ir saspringums attiecībā uz lietām, par kurām tam nevajadzētu būt. Tiek diskutēts par to, kas ir pašsaprotami. Ir pašsaprotami, ka izrādes ir jāspēlē regulāri, ka nevar visu laiku balstīties uz vienu izrādi, jo tā nepastāvēs mūžīgi. Ir pašsaprotami, ka jābūt daudziem jauniestudējumiem un jāiesaista jauni režisori. Es neko jaunu neatklāju. Man tikai gribas, lai darbs te ir spraigāks, lai attiecības starp cilvēkiem ir spraigākas un ir lielāka interese. Tāda ļaušanās - būs liela loma, spēlēšu, nebūs - spēlēšu epizodi. Asuma trūkst. Man šķiet, ka lielākā problēma ir tieši pašos aktieros.

- Vai tas ir kādā vienā paaudzē, vai tu runā par ansambli vispār?

- Ja arī tas ir vienā paaudzē, tad tas ir lipīgi. Atliek būt kādai cilvēku grupai, kas pret visu izturas, es teiktu, ar nihilismu, lai tas izplatītos tālāk. Vai arī katrs ir tik ļoti aizņemts ar sevi, ar savu ārpusteātra dzīvi... Teātris prasa ļoti daudz laika. Un ja teātrī nav gaisotnes... Var jau teikt - jā, mums nemaksā, šausmīgi grūti ir dzīvot. Bet es skatos un domāju - kurš no mums var tagad ar tīru sirdsapziņu teikt: es tik ļoti gribu šajā teātrī strādāt, darām kaut ko! Mēs visi gaidām, kad mums tiks dota iespēja kaut ko darīt. Tas ir pats briesmīgākais, ka aktieri gaida. Aktierim bez gaidīšanas ir vēl daudz kā cita ko darīt.

Liepāja ir pilsēta ar lēnu ritmu. Tā sevī ievelk kā purvs, un tu pamazām zaudē laika izjūtu. I nepamani - viena sezona pagājusi, otra... To es varbūt izdarīju, to ne, bet gan jau... Laiks ir ļoti relatīvs jēdziens. Protams. Bet, ja mēs tik lēni visu darām, mēs izkrītam no vispārējās teātra aprites. Vīnē mēs skatījāmies ģenerālmēģinājumu Luka Bondī izrādei Kaija. Viņš to izrādi ir iestudējis tradicionālās krievu skolas garā - izgaršojot, gari, gari. Šim iestudējumam pirmizrāde bija paredzēta pēc pusotras nedēļas. Kad mēs to skatījāmies, man tā likās pilnīgi gatava. Tur nekas daudz nevarēja mainīties. Es skatījos, un man radās iespaids, ka šie aktieri paši ļoti tic tam, ko viņi dara. Tādas izrādes ir jāredz daudz biežāk, nekā mēs to redzam. Mums pietrūkst konteksta izjūtas, nav arī no kā smelties radošo iedvesmu. Dzīvu enerģiju.

Publicēšanas datums: Otrdiena, 2000. gada 27. jūnijs.
Neatkarīgā rīta avīze