Torča kungu varētu dēvēt par tādu kā sava reģiona sabiedrības aktīvu dziednieku. Turklāt viņš cenšas slimības neielaist un reaģēt jau uz pirmajiem simptomiem. Pirms diviem gadiem, kad viņu satrauca zviedru nacionālistu aktivizēšanās - viņš kā amerikānis to sajuta ātrāk, protams, arī asāk par saviem līdzpilsoņiem - un nekavējās reaģēt uz šo parādību, tapa projekts Landscape X, kurā iesaistījās arī Latvijas režisori Pēteris Krilovs un Regnārs Vaivars. Zviedriem tika sarīkota skarba tolerances skola, lai izdzītu no viņu prātiem nacionālismu, šajā konkrētajā gadījumā vienādojot to ar agresīvu ideoloģiju. 2000. gada projektā HE Kriss Torčs uz grauda ņēmis Rietumeiropas sabiedrības ignoranci attiecībā pret austrumeiropiešiem, kas kopš 90. gadu sākuma ir bagātīgi papildinājuši šo sabiedrību, tomēr par pilntiesīgiem locekļiem tā ij nav kļuvuši, palikdami marginālo parādību fona statusā. Torčs vēlas vēlreiz sarīkot tiešo konfrontāciju, atgādināt, ka problēma ir, un, tēlaini izsakoties, «likt sākties jaunam stāstam». Protams, viņš ir par integrāciju, un saprotams, ka viņam tuvējā apkaimē, proti, Rietumeiropā, ne par kādu integrāciju reāli nav ne domas.

Par sabiedroto tiek izraudzīts dramaturgs maķedonietis Gorans Stefanovskis, jau vairākkārtējs Intercult projektu dalībnieks. Viņš izrādes programmiņā iekļautajā esejā Stāsti no Mežonīgajiem Austrumiem runā par nule kā pamodušos Austrumeiropas civilizāciju, par tās izmisīgajiem centieniem definēt savu jauno identitāti, min orientieru trūkumu, provinciālo cenšanos līdzināties bagātajiem kaimiņiem, pakavējas pie Austrumeiropas politiķu bezkaunīgajām un nebeidzamajām naudas iekasēšanas procedūrām Rietumos, runā par Balkānu slaktiņu komplektā ar Rietumu pamošanos ikreiz no jauna ar jautājumu - kur tad tie Austrumi ir?, pasmīkņā par jauno valstiņu gatavību mainīt savu konstitūciju pēc Eiropas Savienības priekšrakstiem. Citē mākslinieku jauno atziņu - «sociālistiskais reālisms nebija ļaunāks par kapitālistisko reālismu». Un runā par sociālās pārejas stāvokli, vienādojot to ar garīgu izvarošanu. Vārdu sakot, arī viņš ar dialogā pārstāvētās otrās puses - Austrumeiropas sabiedrības - idealizāciju nenodarbojas. Abi - Torčs un Stefanovskis - ir kaismīgi reālisti.

Tālāk nonākam pie jautājuma par trešo sadarbības partneri - Austrumeiropas māksliniekiem, HE koncepta izpildītājiem. Kāds tad ir viņu uzstādījums? Jo, grozies kā gribi, tieši viņiem ar savu miesu, domām un dvēseli ir jāizpilda tā netīkamā ienācēja loma, jāatgādina par problēmu, kļūstot par cilvēkiem, par kuriem vislabprātāk še aizmirstu.

Pirmkārt, vai viņi akceptē abu minēto darbinieku patosu un uzskata par nepieciešamu problēmas aktualizēšanā piedalīties tieši šādā formātā, otrkārt, ir jautājums par viņu individuālo sakāmo - ar ko viņi šo sarunu grib attīstīt?

Un te nu lieta kļūst sarežģītāka, jo, HE pētot, sāk rasties nelāgas aizdomas, ka saruna jau lāga nenotiek. Ka puses ir vienojušās darījumā un sociālais patoss nebūt nav tas vienotājspēks. Drīzāk jau tas būtu varējis izrādīties par šķīrējspēku, ja tiktu pa īstam iedarbināts. Bet netiek, jo, raugi, šai lietai ir vēl kāds konteksts - un tie ir pieci prominenti Rietumeiropas festivāli, kas teorētiski piedāvā iespēju izsisties starptautiskā apritē. Turklāt vienmēr var taču glābties ironijā, pat tik riskantā pasākumā, kāds ir šis. Faktiski lielākās problēmas šajā projektā rodas māksliniekiem, kuru domāšana normālā režīmā nav sociāli tendēta un kuru darbs parasti notiek citu kategoriju līmenī. Jo HE ģenerālo ievirzi apiet vienkārši nav iespējams - viss, kas tiek darīts, neizbēgami iegūst sociālu interpretāciju.

Tātad skatītājam tiek piedāvāts ceļojums telpā -sadaloties grupās un sekojot gidam, jūs nokļūstat jaunos un jaunos spēles laukumos, kas izkaisīti pa visu celtni. Katras valsts stāsts risinās apmēram 15 minūtes. Un tā piecas ēkas (Aviņonā tā ir kādreizējā fabrika, tagad - mēģinājumu zāle vienam no pilsētas teātriem) dažādās Rietumeiropas pilsētās uz laiku iegūst improvizēta hoteļa apveidus, dodot iespēju aplūkot šo emigrantu bazāru, jauno eiropiešu saietu tuvplānā. Skaidrs, ka pieczvaigžņu hoteļa apsolījums projekta nosaukumā ir tāds stilīgs smiekls, jo šie nabadziņi taču ir meklējami gluži citur (jaunbagātnieki HE neinteresē) - hoteļos ar vienu zvaigzni vai pat bez tās. Intīmie rakursi un neaizsargātie tuvplāni ļauj ieskatīties, turklāt bez riska - kas īsti perinās šajās galvās un dvēselēs?

It kā jau nav jābrīnās, ka Stefanovska sacerētais stāsts ir «pilns niknuma un trokšņa», agresīvs, eksistenciāla izmisuma piesātināts, vardarbīgs un veselu klišeju buķeti demonstrējošs priekšstatu sistēmā - ak, šie nabadziņi! Gandrīz vai varētu turēt G. S. aizdomās kā rafinētu ironistu, kurš šajā divi pasauļu dialogā manipulē ar gatavām klišejām, tās novedot līdz pašiznīcināšanās kondīcijai un liekot tām sagraut pašām sevi. Bet neba nu tik vienkārši. Vispirms jau pati interpretētāju saime nav viendabīga savā attieksmē, kas svārstās no skatītāja izzobošanas, nosēdinot to lūriķa krēslā (Krievijas stāstiņš norisinās peep-show dekorā), līdz patiesai sāpju un līdzcietības izraisīšanai (Polijas darbs par sievieti un eņģeli). Tālāk kā mulsinoši vienojoša iezīme gandrīz visos darbos jāmin pats sarunas uzstādījums - no pazemotā pozīcijas, kas gribi negribi ved virzienā uz žēlošanos. Un ironija savu iespējamo koncepta statusu zaudē par labu žēlabām, par labu stereotipu vēlreizējai apliecināšanai.

Par populārākajām zīmēm kļūst revolveri, bezkrāsas dzērieni lielās pudelēs, kā arī apakšbiksēs, kas krievu mēlē dēvētas - semeinije trusi, eksponēti vīrieši. Tāds sūrais underground. Tā ka nav pat pārsteigums, ka citāts no tāda paša nosaukuma Emīra Kusturicas filmas ir ieceļojis, piemēram, Latvijas stāstiņā. Atcerieties, Kusturicas apakšzemnieki vēl daudzus gadus pēc kara elektrību ieguva, sparīgi minot velosipēda pedāļus. Europeretta tos min latvju zēns ar ozollapu vainagu galvā, viņa kailās rokas savienojas ar elektrības vadiem, un, lūk, arī spuldzīte deg! Sociālais ekshibicionisms HE plosās uz nebēdu, līdz finālā jau raisās aizdomas par lielām mazohisma potencēm radošo darbinieku vidū. Vienīgie izlēcēji izrādās slovēņu dejotāji un viņu horeogrāfs Matjažs Faričs, kas vienā miera abstrahējas no sociāli determinētas valodas un veido filozofiskas etīdes par mainību - tīri, matemātiski, bez jelkādiem harakiri. Cita starpā viņu istabiņu sargā uzraksts Lūdzu netraucēt!

Un it kā jau viss solītais šajā Hotelī ir atrodams - katrā telpā skan cita valoda, atklājas atšķirīgi režijas rokraksti, tiek sintezēti dažādi mākslas žanri, kultūras krustojas - un tomēr nepamet nelāga sajūta par mēģinājumu šo potenciālo dažādību unificēt.

Dažu režisoru sejas pat nevar vairs atpazīt - piemēram, Maskavā noenkurojošos maķedonieti Ivanu Popovski, kura mācību darbs pirms gadiem sešiem uz GITIS koridoru atvilināja visu snobisko Maskavas teātra eliti. Tagad lasu, ka šis viņa tālaika Piedzīvojums iegrāmatots CD-ROM enciklopēdijā Pēdējo 50 gadu nozīmīgākie teātra notikumi Krievijā. Un tagad skatos - smalkās aizgājušā laika teātra stilizācijas, vitālos, artistiskos dzejas tēlus nomainījis primitīvs sociālais kičs. Nu labi, režisors ir degradējies, un tagad mierīgā garā viņš izpilda pasūtītāja vēlmes. Tā gadās. Un tomēr - koncepta rāmis rādās pārmēru masīvs un atstātā interpretācijas telpa tik šaura, ka jautājums par izpildītājiem it kā jau kļūst otršķirīgs. To Popovska darbiņu mierīgi varēja izgatavot jebkurš viduvējš, bet profesionāls Krievijas režisors. Šajā gadījumā režisora individualitātei ir jēga tikai kā saraksta vienībai ar atzīmi - labākais, nosacīti jaunais režisors savā teritorijā.

Visus droši vien interesēs - kā tad mūsējie? Tātad Latvijas komandas sastāvs ir šāds: aktieri - Maija Apine, Natālija Grebņeva, Andis Strods, māksliniece - Ieva Jurjāne, režisors - Viesturs Kairišs. Uz vispārējā pelēkmelno, brūnpelēko toņu nospiedošā fona Latvija parādās kā tāds eksotisks, austrumniecisks (virzienā uz Ķīnu) dīvainis, koloristiski dzīvespriecīgs. Mūsu emigrante ir operdziedātāja - Čo-čo-sana ar sarkanu lejkanniņu. Stāsts tāds - viņas dēls katru vakaru nāk mājās piedzēries un iekaustīts - viņš ir cīnījies par Latviju. Kad ikdienišķie pārmetumi rimstas, viņi visi - māte, dēls un dēla sieva - nosēžas pie vanniņas, kurā tiek dzīta kandža, un skumji dzied līgodziesmas. No vannas nāk dūmi un lēnām uznirst mūsu Baltais nams, ozollapu vainaga rotāts. Lietotie simboli cita starpā paver atšķirīgas interpretācijas iespējas. «Nams ar kolonnām, katra mietpilsoņa sapnis» - kāds kolēģis komentē. Cits tautietis atminēsies to gaismas pili, kas augšāmcelsies. Ko atcerēsies darba tiešais adresāts - rietumeiropietis, neņemos minēt. Pieņemu, ka viņam tiek uzdotas arī mīklas.

Rezumējot - citāts no Kusturicas Underground ir, mitoloģija nevaid mirusi, patriotisms definēts skaidrā angļu valodā, ironiskas pašrefleksijas par sevi kā LNO angažēto mākslinieku ir, sociālais posts iezīmēts, darba intelektuālais skaidrojums - par mākslas un kandžas tehnoloģiskajām līdzībām ierakstīts programmiņā, un par aktierspēles kvalitātēm jākaunās noteikti nav. Tātad - perfekti? Visādā ziņā pārmetumiem, ka no Stefanovska fucking vārdiem piesātinātā teksta izžmiegts par maz, it kā nav pamata. Jautājums varētu būt par šīs noveles jēgu konkrētajā kontekstā, jā, jā, par šādas nabadziņu eksponēšanas jēgu.

Turklāt atzīšos: man atbildes par šādas - deklasētas, destruktīvas - sabiedrības fragmentiņu darināšanas jēgu eksporta vajadzībām nav. Protams, atminos slaveno pateicienu par greizo ģīmi un spoguļa nevainību, kam savukārt pretī varētu likt argumentus par greizo spoguļu fizisko esamību. Jautājums par dialoga kvalitāti paliek. Turklāt no abām sadarbības partneru pusēm. Jo neko citu kā vēlreizēju apliecinājumu tam, ka Austrumu frontē viss pa vecam - amoka skrējiens turpinās -, manuprāt, HE nepiedāvā. Pat vēl skarbāk - HE stipri vien tuvojas tai piedzēruša veterāna izmisīgajai drosmei - demonstrēt pārtikušajai sabiedrībai savus sakropļotos locekļus. Nepatīkami visiem, morāle - no šādām situācijām vienkārši jāmēģina izvairīties.

Izmisums un nāve ir ļoti daudzu istabiņu iemītnieki. Ko gan te iebilst? Sabiedrības pašizjūtas raksturojumā tiem nav bārenītes loma. Vitālās saknes, kā demonstrē šis projekts, ir izkaltušas vai izpuvušas, un, vai šī slimā sabiedrība jelkad atdzīvosies - atbildes nav. Būtībā tāds nekrologs veidojās vakara gaitā - izpostītajai cilvēces daļai, nelaimīgajiem osīšiem, kas tiešām darbojas pilnīgā underground režīmā un, die′s pas′, tūlīt kāps ārā virszemē.

Nu ko? Tēze, ka sociālās pārejas stāvoklis vienādojas ar garīgo izvarošanu, HE projektā tiešām gūst apliecinājumu. Gluži tāpat kā Austrumeiropas reģiona vai līdz bezgalībai izkoptā spēja pieņemt noteikumus. Your shit your responsibility - kā teikts dienvidslāvu akciju grupas Škart zīmītēs, ko, noslēpumaini smaidot, viņi dalīja un dalīs HE apmeklētājiem. Normāla tirgus aizsardzība - saka mani gudrie kolēģi. n

_ _ _

* Teksts, kurā atbildība tiek nodalīta

Rakstu sērija par 54. Aviņonas starptautisko teātra festivālu tapusi ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2000. gada 10. augusts.
Neatkarīgā Rīta avīze