Rakstīt par divām festivāla Homo Novus izrādēm - šodienas avangarda režijas zvaigznes itālieša Romeo Kasteluči viesizrādi BR. #04 Brisele un argentīniešu viesrežisora un dramaturga Mariano Pensoti izrādi Paisums un bēgums viegli, atrodot tai kopsaucēju - abos darbos valodu veido nevis izrunāti, bet neizrunāti vardi, nepiesaistītas, brīvi aizplūstošas domas un nomoda sapņi, sirds un smadzeņu šķērsgriezums, dvēseles ekshibicionists ar gluži „tradicionālu" vēlmi tikt saprastam un aicinājumu ieklausīties pašam sevī. Vēstījuma īstenošana abu režisoru darbos toties atšķiras kā diena no nakts, apstiprinot vecumveco, ne gluži pieklājīgo izteicienu, ka augstāk par savu, teiksim, pēcpusi, neuzlēksi - novators Kasteluči vai savdabīgas vides cienītājs Mariano Pensoti, Jarovojs vai Jaunušans - visi savšs režijās atklāj pirmām kārtām sevi.

Romeo Kasteluči, kura izrāde BR. #04 Brisele pirmizrādi piedzīvoja pirms pāris gadiem Aviņonas teātra festivālā un kas Rīgā tika spēlēta Dailes teātra lielajā zālē, pēc paša režisora vārdiem, ir veltījums Eiropas likumdošanas sirdij Briselei. Acīmredzot, lai atklātu tās šerminošo divdabību - izdodot likumus taisnīguma un labākas nākotnes vārdā un pašiem tos nežēlīgi pārkāpjot, līdzīgi viduslaiku inkvizīcijas neierobežotai varai. Izrādes struktūru veido atsevišķas ainas, kurās bez vārdiem tiek izspēlētas savstarpēji kontrastējošas situācijas - klusumu, kurā melna apkopēja uzpoš tukšu baltu telpu, nomaina aina ar zīdaini, kas ieinteresēts vēro cilvēka galvas kontūru, kas mehāniski vārsta muti, ierakstā skanot alfabētam. Baltais, kas izkāpina melnā melnumu, dzīvs bērns, kas kopš piedzimšanas brīža pret savu gribu nonāk mirušā pasaulē. Nākamās ainas kontrastu rada policisti, kas līdz nāvei sit savu kolēģi, krāsa, ar ko atklāti tiek apliets aktieris, un dārdošu sitienu ieraksts iepretim darbības nežēlībai un ilgumam. Vēl nākamo kontrastu veido cilvēka ķermenis, uz kura kā manekena tiek uzvilktas garīgā kalpotāja un policista drānas, izvēloties dzīvi ar divām sejām, kas vienlaikus izslēdz un papildina otru, viss atkarīgs no skatupunkta. Un visbeidzot krietnu laika sprīdi aizņem mēma pantomīma ar melnē tērptiem neparastiem tēliem no sapņu pasaules, kas pilda šo pašu lomu - būt kontrastā ar dzīvi un vienlaikus apšaubīt robežu starp dzīvi un sapni. Ainu no ainas atdala lēna priekškara atvēršanās un aizvēršanās, vienīgā patiešām neapšaubāmā lieta, kas redzamo padara par izrādi nevis par dzīves imitāciju. Izrādes vizuālā, teju grafiskā tīrība un īpaši tās otrajā pusē sapņa estētika ļauj piesaukt Dalī kā iedvesmas avotu, lai gan tiklab iespējams, ka režisors meklē pats savus izteiksmes līdzekļus, kā „iemiesot" sapņus un murgus, ja par tādiem drīkst nosaukt sapņus, kas vajā un „prasās" izsakāmi izrādes formā. Un tomēr redzamais Eiropas teātra avangarda paraugs liek domāt ne jau par Briseli vai policejiskām pārvaldes formām, kas, nākdamas no Briseles, viļņiem līdzīgi nonāks un jau ir nonākušas līdz mums. Jādomā ir par šodienas māksliniekam nepieciešamo drosmi un pretenziju uz sava „es" augstu pašnovērtējumu, lai dalītos savos sapņos, lai uzskatītu tos par unikāliem, par tādiem, ko vērts pastāstīt ne tikai saviem tuvākiem ģimenes locekļiem pie brokastgalda, bet visai Eiropai. Tikpat pretenciozi būtu te paziņot, ka daļa manu sapņu neiedomājamāka par Kasteluči, tak vismaz viens dzīves-sapņa / murgu mākslinieks uzreiz nāk prātā, proti, Goija. Bet varbūt tikpat racionāla kā dzīve 21. gadsimtā, ir kļuvuši arī sapņi? Lai kā, ir tik svarīgi, ka šo izrādi Latvijas Jaunā teātra institūtam izdevās sarūpēt festivālam Homo Novus, jo tik daudz kas Latvijas teatrāļiem ir tikai vārds no recenzijām, kur tas pieminēts labskanībai, t.i., redzesloka demonstrējumam un ko grūti ierindot savu vērtību skalā, nepārbaudot klātienē. Nu šī iespēja bija, un, cik liela vieta Kasteluči ierādāma, katrs var izšķirt pats.

No gluži citas puses neizsakāmai pasaulei un tiklab pasaulei, kurā vārdi zaudējuši drosmi izteikt jēgu, tuvojies argentīnietis Mariano Pensotti savā ielu teātra izrādē Paisums un bēgums. Izrāde tika spēlēta patiesi neparastā vietā Upīša pasāžā, izmantojot gan laukumus uz ielas, gan nelielas spēles telpas, kas uz izrādes laiku iekārtotas pirmā stāva veikalos un birojos un pat kādā otrā stāva dzīvoklī (6.aina Svinības). Izrādē piedalās Latvijas teātru aktieri, režisori, LKA studenti, kas deviņās darbības vietās vakara gaitā deviņas reizes izspēle savu epizodi - gan aprautos dialogos, ko pavada iekšējie monologi, gan vienkārši klusējot, darbojoties un domājot, bet domas, atšķirībā no izrādēm, kur tās ļauts minēt, te ļauts nolasīt -subtitros uz sienas. Situācijas daudz neatšķiras cita no citas - cilvēki vēlas, bet nespēj sastapties, nevēlas, bet spiesti sastapties, cilvēki šaubās par sevi un ir pārliecināti, cilvēki zina, kā rīkoties, un nespej pieņemt lēmumu jebkādai rīcībai. No aktiermeistarības viedokļa dotie uzdevumi nepārsniedz prasmi iegūt un desmit minūšu garumā saglabāt publisko vientulību, un varbūt „visinteresantāk" būtu bijis apstāties tikai pie vienas ainas un noskatīties, kā aktieris/aktieri spēj to atkārtot deviņas reizes, bet viens gan -zaudēja tie, kas paklausīja režisora atļaujai brīvi pastaigāties, nepakavējoties pie ainas, ja tā neuzrunā pirmajā minūtē. Domu plūsma, pat ja dzīvē tā nereti tiek pārtraukta visneiedomājamākā vietā, šai izrādē nebija bez jēgas, subtitros lasāmais teksts lāgiem informēja, tāpēc, pienākot ainas vidū, informāciju varēja pazaudēt, bet, pats galvenais, itin visās ainās pienāca brīdis, kas domas meta kūleņus, no sadzīviskām pārvērsdamās poētiskās. Saķerot šo pavedienu, ainas savirknējās cita aiz citas savdabīgā loģiskā saitē, liecinādama par to, cik robeža starp dzīvi un sapni trausla ikkatra, ne tikai mākslinieka dzīvē, ja vien būtu ļauts skrejošās domas fiksēt. Un šai apsolījumā, ka katrā sēž mākslinieks, bija kas cilvēcīgs un aizkustinošs. Protams, vārdu spēles un sapņa pielīdzināšana dzīvei atsauc atmiņā Latīņamerikas krāšņo literatūru, bet tās popularitāte pasaulē, tātad arī Latvijā, un skatītāju simti, kas pabija Upīša pasāžā, liecina, ka arī latviešu domās iespējamas tādas „pasāžas" kā „rītdiena ir apelsīns", „viņš vienmēr ir viens un tas pats un nesaprot, kāpēc katru rītu viņa dzīve mainās", „viņš un es fotogrāfijās, kuras nekad neesam bildējuši" vai šī recenzijas virsraksts.