Veiksmīgs teātra iestudējums reti iztiek bez horeogrāfa (vai sliktākajā gadījumā - kustību konsultanta) līdzdalības, savukārt dejas performancēs, ar to saprotot iestudējumus, kuru autori ir horeogrāfi un galvenais izteiksmes līdzeklis cilvēka ķermeņa kustība, ļoti bieži tīrā veidā deju varbūt nemaz neieraudzīsim. Mūsdienās visdažādākie mākslas žanri savijušies un savstarpēji ietekmējušies, ka mūsdienu teātrī skaidri definēt tikpat kā neko nav iespējams.

Ritma dejas

Taču žanru sajaukšanās nereti dod ļoti auglīgus rezultātus. Šogad Homo novus programma piedāvāja savdabīgu horeogrāfa un komponista sadarbību. Trīs vakarus pēc kārtas Dailes teātra Mazajā zālē bija skatāma britu horeogrāfa Džonatana Barouza un itāļu izcelsmes komponista Mateo Fardžiona viencēlieni Duets sēdus, Klusā deja un Runājošā deja. Četrdesmit piecas minūtes garās izrādes veido nosacītu triloģiju, jo visi trīs darbi (kas attiecīgi tapuši 2002., 2005. un 2006. gadā) radīti, izmantojot ritma un plastikas "pētniecības metodi".

Abi mākslinieki veido ideālu duetu - grūti pat uzreiz nošķirt, kurš no viņiem ir profesionāls dejotājs (Džonatans Barouzs ir ar klasikās dejas izglītību un ilgus gadus dejojis Britu Karaliskā baleta izrādēs) un kurš profesionāls komponists. Protams, uzmanīgak vērojot, to var manīt, taču skatītāju uzmanību abu mākslinieku performancēs lielākoties saista viņu apbrīnojami koncentrētais un perfekti saskaņotais iekšējais ritms. Tā ir muzicēšana ar rokām (Duets sēdus), saspēle starp balsi un ķermeņa plastiku (Klusā deja) vai ideju treniņstundas leksikas skanējuma izbaudīšana, improvizējot ar frāzēm, kā džezā to dara ar tēmām.

Londonas mākslinieku dejas performances vēl saistošākas padara atturīgais humora lādiņš, kas vērojams gan abu kolēģu savstarpējās saspēlēs, gan viņu attieksmē pret priekšnesumu. Turklāt, lai cik augsta arī būtu abu izpildītāju iekšējā koncentrācija, saglabājot izrādei svarīgo ritmu, viņi vislabākajā nozīmē jūtīgi reaģē uz skatītāju reakciju (piemēram, smiekliem). Bieži mūsdienu dejā gadījies vērot priekšnesumus, kuros izpildītāji darbojas pašmērķīgi un pārnopietni. Šajā reizē skatītājam bija iespēja būt klāt brīnumam, kas rodas, ieklausoties kustību melodijās un ritmos. Pierasts domāt, ka kustības var rasties, impulsējoties no mūzikas. Abu Londonas mākslinieku gadījumā tas bija kustību ritms, kas radīja ausij nedzirdamu, bet acīm saredzamu un ar ķermeņi sajūtamu muzicēšanu. Ne velti festivāla centrā, kad bija tikšanās ar horeogrāfu, Džonatans Barouzs atcerējas piemēru ar kādu absolūti kurlu dejotāju no Japānas, kurš atzinies, ka pēc Klusās dejas noskatīšanās spējis nojaust, kas ir mūzika.

It kā deja

Starp mūsdienu teātra klasiķiem, multimediālām performancēm, tematisku kino un festivāla pirmizrādēm Homo novus sadaļā Cits skats bija iemaldījies arī kāds šķietami nepretenciozs priekšnesums - programmā dēvēts par video performanci Reiz bija. Monoizrādes autore un izpildītāja ir igauņu horeogrāfe Krota Jūraka. Šis fakts arī radīja ierosmi priekšnesumu Reiz bija pierakstīt dejai, lai gan zinu, ka Igaunijā deja nebūt nenozīmē to pašu, ko mums. Daudz izteiktāk nekā pie mums tā vairāk ir skatuvisks priekšnesums, nevis dejošana mūsu izpratnē. Arī Krota Jūraka savā video performancē vispirms skatuves priekšplānā divdesmit minūtes savā nodabā krāmē no ikdienas niekiem princeses un dinozauru pasaulīti, bet atlikušo izrādes daļu skatītājs vēro amatierisku video ar skaistām bildītēm, kas tiek kombinētas ar teksta fragmentiem. Var jau būt, ka nav tik vienkārši jebkuram saprast igauņu ironiju vai konceptuālismu, bet rodas pārliecība, ka mūsdienās jebkurš var veidot video performanci. Arī tad, ja nav būts rezidences programmā Vīnē (fakts no Krotas Jūrakas CV). Jautājums tikai, vai tas vēl kādu var interesēt, izņemot pašu...

Brīvība

Vispārīgi ņemot, igaunietes Krotas Jūrakas attieksmi pret skatuvi un skatītāju noteikti var saukt par pašapzinīgas brīvības izpausmi. Taču patieso vārda brīvība jēgu drīzāk izdevās nojaust Mārtiņa Eihes iestudējumā, ko Homo novus piedāvāja ārpus oficiālās programmas. Savu Brīvības versiju Mārtiņš Eihe eksperimentāla projekta ceļā radījis kopā ar igauņu horeogrāfi Kaju Kannu un latviešu aktieri Aigaru Apini. Iestudējuma pirmizrādes bija jau šā gada martā.

Arī šoreiz Brīvība tika izrādīta Grīvas mēbelēs, kas ir iestaigāta vieta alternatīvajam teātrim jau kopš Homo novus festivāla 2005. gadā. Vienā ziņā Mārtiņa Eihes Brīvību tiešām var nosaukt par stpri alternatīvu darbu Latvijas teātra izrāžu kontekstā. Tomēr šajā gadījumā lieliski tiek pierādīta patiesība, ka ir absolūti vienalga, kāda ir jaunā forma vai izmantotie izteiksmes līdzekļi, ja izrādes autoriem izdodas būt maksimāli patiesiem. Stundu garais priekšnesums atgādina intīmi atklātu sarunu par trīs mākslinieku satikšanos. Laikmetā, kad gan dzīvē, gan mākslā visi mēģina par katru cenu maskēties, šāda atklāta izrāde, māksliniekiem runājot pašiem par sevi, savām bailem vai nojautām, ir milzīgs retums. Veidojot izrādi, būt pilnīgi atklātiem citam pret citu, "cik vien tas ir iespējams apstākļos, kur satiekas latvieši un igauniete, divi vīrieši un viena sieviete", bijis visu trīs jauno mākslinieku sadarbības priekšnoteikums. Gan darba procesā, gan izrādē. Var tikai apbrīnot, kā šajā stundu garajā performancē iespējams panākt tādu ticamības pakāpi, ka notici - viņi to mums stāsta pirmo reizi, ka esi nejauši bijis klāt spontānam mākslinieku atklātības brīdim. Lai cik arī modernajai (mūsdienu) mākslai priekšā atkārtotos priedēklis post, izrādās jaunu mākslinieku vidū ir arī tādi, kurus interesē pavisam elementāras lietas - mākslinieka (cilvēka!) attiecības ar citiem māksliniekiem, apzinoties, cik liela nozīme tomēr ir dzimumu atšķirībām vai atšķirīgai tautībai.

Latviešu režisors Mārtiņš Eihe jau sen bija lolojis ieceri par dejas izrādi. Iepazīstoties ar igauņu horeogrāfi Kaju Kannu, radās pārliecība, ka varētu kopā kaut ko radīt. No sākotnējā iedvesmas avota - amerikāņa Čarlza Bukovska dzejas - izrādē vairs nav nekā. Izrādes beigās Mārtiņš Eihe gan nolasīja vienu dzejoli, kas tomēr pazuda uz tikko redzētās mākslinieku savstarpējo attiecību drāmas fona. Tas ir tik saprotami un tik aizkustinoši, jo pārsteidzoši atklāti. Iespējams, ka samaitātais mūsdienu teātra skatītājs var arī palikt pie pārliecības - tikko redzētais nav nekas cits kā smalka fikcija vai profesionāla improvizācija. Izņemot, protams, izrādes vidū notiekošo izrādi izrādē jeb tiešām dejas performanci, kurā visi trīs mākslinieki attiecību trijstūri izspēlē kustībā ar parodijelementiem gan par klasisko baletu, gan drāmu. Režisora Mārtiņa Eihes teātra meklējumos šis projekts atkal ir jauns piedzīvojums un atklājums, kas noteikti spēj uzrunāt ne tikai savējos.