PQ notiek kopš 1967.gada Industriālajā pilī. Šogad tā svinēja četrdesmit gadu jubileju. PQO7 organizēja Čehijas Kultūras ministrija un Prāgas Teātra institūts. No mūsu puses - Latvijas Jaunā teātra institūts, proti, mākslas zinātniece Agnese Bite. Katra valsts bija aicināta veidot ekspozīciju, kas atspoguļotu savas zemes laikmetīgā teātra kustību. Neskaitāmie izrāžu ieraksti, fotogrāfijas, skices un maketi, tērpi uzlūkojami kā alogrāfiskais materiāls, kā norāde uz kādu eksistējošu pilnību, kas neiesvaidītam skatītājam dažkārt paliek slēpta: izstāde nevar aizstāt īstu izrādi. Taču izstāde ir zelta dzīsla tiem, kas teātrī darbojas "aiz kadra". Tā demonstrē teātra mākslinieka virtuvi, dažādas receptes austrumu un rietumu, ziemeļu un dienvidu gaumē, jaunāko tehnoloģiju iespējas, universālus un specifiski individuālus scēniskos modeļus. Savu interesi par dažādiem telpiskiem aspektiem šeit ienes arī speciāli izstādei gatavotās instalācijas, kas darbojas kā suverēni mākslas darbi.

Ļoti būtiska Prāgas kvadriennāles īpatnība ir rūpes par scenogrāfu izglītību, pēctecību, sakņu sistēmu, kurā mazliet jaušams viduslaiku cunftes gars, kas nosaka meistara un mācekļa sadarbību. Tajā vislielāko lomu spēlē dzīvais vārds. Līdzās ideju apmaiņai daudzu valstu skolas šo skati izmanto nākamo studentu rekrutēšanai.

Līdzās augstākajai atzinībai Zelta Trīgai starptautiskā žūrija šogad vienojās piešķirt astoņas zelta medaļas ar dažādām motivācijām. Piecdesmit valstu konkurencē Zelta Trīgu saņēma Krievija, kuras ekspozīcija Mūsu Čehovs: divdesmit gadu vēlāk tika iegremdēta applūdināta komunālā dzīvokļa atmosfērā. Tajā uz priekšmetiskiem paaugstinājumiem - salauztiem krēsliem, nolasītu grāmatu grēdas un zelta tubas glābās klasiķu kārtā iecelto scenogrāfu vienpadsmit maketi no Antona Čehova lugu iestudējumiem dažādos teātros. Pats teātra modelis tika pielīdzināts komunālajam dzīvoklim. Lai, tajā ieejot. plūdos nesamērcētu kājas, skatītājam bija jāuzvelk teātra milžu galošas. Ekspozīcija pārtapa metaforā dzīves stilam, kura pamatus izskalo teātra komercializācija un kuru no pilnīgas bojā ejas pasargā tikai mākslinieku izmisīgie centieni. Centrālo vietu šeit ieņēma metaforiskā teātra lielmeistara Dāvida Borovska (1934-2006) makets lugai Tēvocis Vaņa.

Scenogrāfija ir tā joma, kurā Latvija starptautiskajā arēnā spēj regulāri izcīnīt godalgas. Bet - "spēlētājs ir tik labs, cik labi viņš ir aizvadījis pēdējo spēli", kā teicis hokejists Irbe. Šogad Latvijai ir divas zelta medaļas. Zelta medaļu par labāko skolu saņēma Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļa, kuras vadītājs profesors Andris Freibergs par pedagogiem ir aicinājis spējīgus māksliniekus Mārtiņu Kalseri (Monikas Pormales ekspozīcijas Garā dzīve kurators), Kristīni Pasternaku, Inetu Sipunovu, Induli Gailānu, Aigaru Bikši un režisoru Viktoru Jansonu. LMA ekspozīcijas veiksmi noteica vienotais kopsaucējs - Mihaila Bulgakova romāns Meistars un Margarita. Kāpēc tieši Bulgakovs? Uz šo jautājumu visplašāk nācās atbildēt režisoram Viktoram Jansonam, kas studentiem māca analizēt tekstu un tieši tekstā meklēt izrādes vizuālo atslēgu. XX gadsimtā Bulgakovs piedāvā teātrim tik sarežģītu, daudzslāņainu, alūzijām bagātu vielu, ka līdz šim ar to nav ticis galā neviens režisors, lai gan gribētāju nav trūcis. Studentam tas nozīmē sākt ar visgrūtāko uzdevumu. Bulgakovs, kas ar punktainu kaklasaiti un cigareti mutē, jauns un pašpārliecināts, raudzījās uz klātesošajiem no ekspozīcijas grīdas paklāja, joprojām ir neatminēta mīkla. Bulgakova minēšanā tika iesaistīti visi studenti no 1. līdz 5.kursam. Konkursa ceļā līdz Prāgai nonāca mistiskais trīspadsmitnieks: Laura Kovaļevska, Artūrs Arnis, Magone Šarkovska (Šaļapina balss viņas maketā kļuva par ekspozīcijas skanisko vadmotīvu), Rūta Bīriņa, Evija Kūlmane, Reinis Suhanovs, Jānis Esītis, Kristiāns Brekte, Līga Lazdiņa, Henrijs Grabovskis, Dace Pudāne, Uģis Bērziņš un igauniete Epa Kubu, kas arī mācās Rīgā.

Zelta medaļu kā "daudzsološākais talants" par "asprātību un vienkāršību" saņēma 3. kursa students Reinis Suhanovs. Maketā - psihoanalītiķa kabinetā, kur nav kušetītes, bet ir daudzi krēsli, ikviens var būt Volands, Margarita vai Behemots, turklāt vienlaikus. Vai arī visi reizē pārtapt par Ponciju Pilātu un ieklausīties, ko aramiešu valodā klusu saka Ješua. Makets pamatojas baltās, sarkanās un melnās krāsas triādē un Kazimira Maļēviča Melnā kvadrāta idejā, kas, piedzimstot no domas par priekškaru M.Matjušina futūristiskajai operai Uzvara pār sauli 1913.gadā Pēterburgā, apvērsa vizuālo domāšanu pasaules mākslā.

Jāpiebilst, ka Andra Freiberga skolai pieder arī Gints Gabrāns, par kura panākumiem Venēcijas biennālē Prāgas kvadriennāles atklāšanā tostu uzsauca Monika Pormale, kas šogad veidoja Latvijas nacionālo ekspozīciju.