Pēc izrādēm Ventspilī, pilsētas laukumā, un Rīgā, Andrejostā, nākamreiz telts ar bērnu bundziņu sarkandzelteno zāģveida krāsojumu būs ieraugāma 23., 24., 25. maijā plkst. 19.00 Daugavpils cietoksnī.

Stāsts par dzīvi

Pēc lietus ir neganti aizraujošs, asprātīgs un sirsnīgs, cirka un mūzikas valodā izstāstīts stāsts par ceļojošo mākslinieku dzīvi. Savā ziņā Garā dzīve, tikai ar lunkanākiem ķermeņiem. Arī te mostas, ar salto ielec kleitā vai žaketē, taisa ēst, mēģinot no virves augstuma trāpīt sparģeļu ripiņas mazā grāpītī, savās dienas gaitās brauc pastnieks, pārītis saķildojies, grūtniece, žonglējot savu lielo vēderu, mazgā grīdu, t.i., iet pār virvi, zem vienas pēdas šļūcinot lupatu. Durvis lieto reti kurš - pamatā kustība notiek pa vagoniņa logiem un jumtu. Topošā māmiņa ar knaiblēm uzgriež cepešpannai vajadzīgo režīmu, un izrādes vidū daļa skatītāju sajūt pasakainu biskvītkūkas smaržu. Ir taču Valū dzimšanas diena!

Žonglieru, virves dejotāju, objektu manipulatoru un akrobātu "ikdienas jundu" caurvij džeza vokālistes Karīnas Bernī balss improvizācijas, ko ar taurēm, bungām un ģitārām pavada paši cirka mākslinieki.

Gan ar kūkas ēšanu, gan drīzāk ar savu tīro cilvēcību un spīdošajām acīm Pēc lietus rada atmosfēru, kas skatītājiem liek justies kā lielai, saticīgai, bezrūpīgai ģimenei.

Trīs reizes augstā stabā zvana telefons. Pirmo reizi, paceļot klausuli, akrobāts skaidrā latviešu valodā nosaka: "Par vēlu!", otrreiz - "tā bija kļūda!", visbeidzot - savienots pareizi un laba ziņa - "piecīši!". Nu tieši tik "sarežģīti" joki, bet atbruņojoši gan. Tāpat kā franču centīgi samācītā latviešu valoda.

Nokrīt vālīte - štrunts!

Jaunā teātra institūts, īpaši programmu direktores Gundegas Laiviņas personā, kā vienu no savas darbības virzieniem izvēlējies iepazīstināt ar t.s. jauno cirku, kas uzplaucis Francijā pēdējo desmit gadu laikā. Tas respektē tradīciju, tomēr ir piepildīts ar gluži jaunu saturu un pārvērties daudzšķautņainā mākslas formā.

Francijā tapušās jaunā cirka izrādes apbur ar prātam neaptveramu daudzveidību, kurā mijas cirka un teātra, kabarē un mūzikla, mūsdienu dejas un kino estētika. To var saukt arī par poētisko cirku. Arī Pēc lietus sagādā emocijas kā labā sapnī, no kura pamostas ar neizskaidrojamu laimes sajūtu. Tas tiešām ir visprecīzāk. Jau bijis Zviedru TRIX Rīgas kinostudijā, Žoana Legirlema kompānijas Cirque ici brīnumi uz AB dambja - kā spilgtākie šī žanra paraugi. Līdz ar to skatītājs jau ir zinošs, un mīlošs un visas biļetes izpircis. Tās arī vienīgās mazliet nervozās emocijas, ka visiem gribētājiem teltī vietas nepietiek.

Ja reiz par kino, tad Pēc lietus patiks tiem, kam nav sveša Ilo kunga eleganti klamzīgie gājieni. Varbūt ienāks prātā arī Fellīni. Svarīgi ir arī mīlēt naivisma estētiku. Līdz ar visu arēnas vidū rūpīgi ierīkoto peļķi. Priekšnesumā Pēc lietus cirka mākslinieki veic sarežģītus cirka numurus, lai nu kā visi ir no Francijas Nacionālā cirka skolas. Tomēr nepamet tā atvieglojošā sajūta, ka arī neveiksmes gadījumā skatītājam nebūtu jājūtas neveikli no tās spriedzes un pēc tam neveiklības/līdzjūtības, kas pavada misēkli tradicionālā cirkā. Šī nav perfekcijas un aukstas virtuozitātes pasaule. Nokrīt vālīte, kas par to? Skatītāji aplaudē jo siltāk. Pēc lietus nav stāsts no sērijas "ātrāk, augstāk, tālāk". Te viss notiek ar smaidu un pašironiju.

"Pēc lietus atklāj, ka cirks var būt arī kas vairāk nekā virtuozu, bet aukstu numuru virkne. Šajā izrādē velti meklēt specefektus vai radikālus jauninājumus, tomēr to caurvij atzīstams profesionālisms. Viņu cirkā ir akrobātika, žonglēšana, virves dejošana, mūzika un klaunāde... tomēr visvairāk tajā ir emociju. Tas ir iestudējums, kurā rodami visi cilvēcības aspekti," raksta Annika Manbona (Nice Matin, 2005).

Tas izskatās aptuveni šādi: topošā māmiņa turpina šiverēties pa virvi, lai viņa nenokristu, katrā pusē aiz kājām kā alvas zaldātiņi tiek nesti divi vīrišķi - gatavi ķert. "Smalki un poētiski šī kompānija atklāj to enerģiju, maigumu un sarežģītību, kas piemīt cirka mākslinieka dzīvei," - tā Emīlija Puarjē, (Liberation, 2005).