Pirms diviem gadiem Rīgā, teātra festivāla Homo novus laikā, milzu popularitāti jau iemantoja tā dēvētā jaunā cirka trupa Cirque ici, kas vairākas dienas rīkoja balagānus uz AB dambja. Le Cirque desaccorde ar izrādi Pēc lietus... solās būt vēl populārāka - iepriekšējā trupa bija vairāk uz pieaugušo auditoriju orientēta, bet šī ir universālāka.

"Mūsu priekšnesums vairāk ir domāts ģimenei - to var skatīties bērni, jaunieši, veci cilvēki," stāsta Lorāns Pareti (33), žonglieris. "Turklāt Cirque ici vada viens pats cilvēks. Mums nav režisoru, mēs to darām kopā, tikai katrs specializējamies. Nav viegli bez režisora, bet mēs tā vēlamies. Tā ir kompānijas nostādne." Tam ir savs iemesls. Divas trešdaļas gada trupa ceļo - ar visiem bērniem. "Reizēm nav viegli. Esam kopā jau desmit gadu. Cenšamies viens otru respektēt." Tāpēc arī trupa ir izvēlējusies strādāt bez režisora. "Ceļojot cenšamies saglabāt individuālo telpu. Apzināmies, ka esam kopā, jo vienkārši strādājam kopā. Ja ir pārāk ciešas attiecības, komandas izirst," trupas sadzīvi skaidro Pareti. Pats Pareti pievienojās trupai pirms trim gadiem, lai būtu tuvāk bērniem un sievai. Pusotru stundu garais priekšnesums, ko rādīs Le Cirque desaccorde, būs mākslinieciska interpretācija par dzīvi cirkā.

Cirka politika

Tā dēvētais jaunais cirks radies Francijā, 1970. gadu beigās, 80. gadu sākumā, kad ielas cirku "ielika" teltī. Pie jaunā cirka šūpuļa stāvēja teātra cilvēki, aktieri, kuri izmantoja tradicionālā cirka elementus - žonglēšanu, akrobātiku, virves staigāšanu, lai padarītu teātri izklaidējošāku. "Jaunais cirks spēj prezentēt spēcīgāku ķermeņa valodu, nekā teātris. Akcenti, ko dažādās kompānijas liek, ir atšķirīgi - vieni vairāk uz dejošanu, citi uz mūziku, vēl citi - uz teātri. Mēs taisām vairāk muzikālu teātri," stāsta Pareti.

Tāpat kā pārējie desmit trupas locekļi, Pareti ir profesionāls cirka mākslinieks un mācījies CNAC - Nacionālā cirka mākslas centrā. Tā ir, iespējams, vienīgā augstākā cirka mācību iestāde pasaulē. Skola dibināta 1985.gadā. "Francijā ir liels valsts atbalsts cirka mākslai," norāda Pareti, smejoties gan piemin, ka nav zināms, kā būs pēc vēlēšanām. Skaidri redzams, ka trupu kandidāti neapmierina - sevišķi Nikolā Sarkozī. Viņu trupas cilvēki apvelta ar epitetiem "demagogs", "diktators", "franču Bušs". "Varbūt tas ir egoisms, bet mani viņš baida personīgi - man ir divi puikas, tikko esmu nopircis māju, jāmaksā kredīts, bet par atbalstu kultūrai viņš neko labu nav teicis," rezumē Pareti, sakot, ka pašreiz viņu trupa apmēram 10% no gada budžeta saņem no valsts.

Pareti ir žonglieris un arī nedaudz "strādā" ar akrobātiku. Cirks viņam ir asinīs no bērna kājas. Pareti nācis no Dienvidfrancijas pilsētiņas, kur bija maza cirka skoliņa. "Tas bija retums. Cirks nebija tik attīstīts kā tagad. Sākumā tas man bija hobijs, taču ar laiku pārvērtās par kaislību," atceras Pareti.

Kad atvēra jauno skolu CNAC, Pareti lūdza vecākiem atļauju tur iet mācīties. Viņi neiebilda - tur nav jāmaksā mācību maksa, tikai piekodināja, ka vispirms jānoliek vidusskolas eksāmens. To izdarījis, viņš astoņpadsmit gadu vecumā aizbrauca uz Parīzi, lai četrus gadus mācītos cirka skolā. Lai tajā iekļūtu, bija jākārto grūts eksāmens divās kārtās. Uzsvars bija likts uz izturību, motivāciju un idejisko oriģinalitāti - cirkā svarīgākajām īpašībām.

Darbs cirkā var būt fiziski bīstams - atkarībā, ko tu dari. "Žonglēšana, protams, ir mazāk riskanta nekā, teiksim, akrobātika ar trapeci. Kad ir 33 gadi, kā man, nodarboties ar akrobātiku kļūst grūtāk. 35 gadu vecumā jau jāsāk samazināt slodze. Vecumu vispirms izjūt, nevis uzstājoties, bet pēc tam, kad ķermenis atgūstas." Pareti nezina, ko darīs, kad būs jādodas pensijā. Taču pieļauj domu, ka varbūt kļūs par cirka skolotāju. "Tas ir vienkāršākais risinājums. Francijā ir daudz mazu amatieru cirka skolu."