Drēgnā rudens vakarā pie Andrejostas tirgus laukuma sapulcējies Jaunā teātra institūta gaumei uzticīgs bariņš, kas labprātīgi piekrituši būt par kravu bulgāru tālbraucējšoferu Ventzislava Borisova un Nedjalko Nedjalkova mašīnā. Ceļojuma un nezināmā gaidās gaisā virmo pacilātība. Visi sasēžas trijās rindās ar skatu uz "skatuvi", caurspīdīgi stiklotu fūres sānmalu. Pēc vajadzības ceļojuma laikā šī siena tiek aizvilkta ciet un kalpo kā kinoekrāns. Visi piesprādzējas. Šī publika nav skubināma palikt bērna prātā un uzspēlēt rotaļu "spēlējam šoferos!". Skatītāji atsaucīgi palaiž brīvībā savu iztēli un pieņem spēles noteikumus, kas ļoti atgādina seno bērnības spēli - vienam aizsien acis, sagriež riņķī, izvadā pa visu dzīvokli, atved sākumvietā un liek minēt, kur atrodas. Nevienam nav nekas iebilstams uz stundu noticēt, ka aiz Sarkandaugavas dzelzceļa pārbrauktuves sākas Vācija u.tml. Šis hepeninga, performances un dokumentālā teātra tradīcijās ieturētais izglītojoši izklaidējošais ceļojums darbojas pēc ļoti līdzīgas dramaturģijas. Andrejostā sākas ceļojums no "Sofijas uz Rīgu" un tur arī beidzas.

Vācu/šveiciešu režisoru apvienības Rimini Protokoll dibinātāju trīsdesmitgadnieku Stefanu Kegi šobrīd dēvē par vienu no interesantākajiem Eiropas jaunajiem režisoriem. Pēc izrādes Mnemopark viņu šovasar daudzināja Aviņonas festivāls. Bet rīdzinieki varēja iepazīties jau agrāk - 2005.gada Homo Novus laikā, kad Rimini Protokoll dokumentālo stāstu realitātē "iepakoja" bijušās Rīgas domes ēku. S.Kegi konsekventi darbojas žanrā, kas ieguvis apzīmējumu "dokumentālais teātris". Kā zināms, tas kaislīgi apspriests arī Latvijas kultūras telpā. Kā vienmēr kādas parādības/mākslas virziena dzimšanas brīdi, bez iespējas atkāpties laikā, šis jēdziens tiek izprasts un tulkots ļoti dažādi. Tas interesanti. Ja vien neķeras pie personīgiem apvainojumiem.

Realitāte un Šķitums

Cargo Sofia Rīga, lai arī iesviež skatītāju būtiskās pārdomās par "subjektīvā" un "objektīvā" redzējuma netveramajiem saskares punktiem, ir ļoti draudzīgs pasākums. Bez jebkāda realitātes un šķituma konflikta. Gluži pretēji - tas ir tāds realitātes un šķituma draudzības vakars, kurā kā tēvu dienā skolā padziļināti apgūstam divas profesijas un vides - tālbraucēju šoferu un ostas dzīves aizkulises.

S.Kegi no pašas dzīves vielas kā plastilīna inscenē realitāti - dokumentālo Rīgu, kas patiesībā ir mākslīgāka par mākslīgu. Tādu otrreiz ieraudzīt vairs neizdosies nekad. Vai bieži jums pie Sarkandaugavas pagrieziena uz Ganību dambi gadās redzēt skaistu sievieti baltā adītā plecu lakatā dziedam brīnišķīgi smeldzīgu melodiju, visticamāk, bulgāru tautasdziesmu? Viņu sauc Ludmila Ignatova. Izrādes veiksme ir pēc polifoniskiem principiem miksētās intonācijas un atskaites punkti - no pētnieciskās žurnālistikas līdz absurditātes jautrībai, pa brīžam paliekot nopietniem poētiskajā ilgu motīvā pēc mājām un saviem tuvajiem. S.Kegi ir izdevies panākt obligāti nepieciešamo vispārinājuma devu, kas skatītājam neliek justies neveikli, jautājot, kāpēc man jāskatās pilnīgi svešu cilvēku ģimenes fotogrāfijas. Dokumentālā teātra problēma. Izdevusies lieliska kinētiskā rotaļlieta ar enciklopēdiskas izziņas elementiem. Tā, piemēram, Rīgas brīvostas pārstāvis pastāsta pieaugušajiem kāpēcīšiem pamatinformāciju - kas notiek ostā un kas tajās lielajās kastēs? Sarežģītākiem jautājumiem gan nepieskaras.

Dokumentāls aktieris

Pēc burta aktieri ir divi - abi šoferi, kuru kravā un arī galvās iesēdušies skatītāji. Realitātē - arī Rīgas ielas, benzīntanki un ostas. Par aktieriem kļūst arī nejauši ostas darbinieki, kas neko ļaunu nenojauzdami, dodas mājās. Ventzislavs Borisovs un Nedjalko Nedjalkovs patiešām esot autentiski tālbraucējšoferi. Tomēr jāatzīst, ka viņiem piemīt aktiertalants, stāstnieku talants. Spēja noturēt acu kontaktu, just telpu, izturēt pauzi u.c. Šeit bieži vien buksē "dokumentālais teātris", jo "dokumentāls" aktieris sakautrējas vai otrādi - ļoti atraisās dzīvē saskatītos aktiermākslas štampos. Šie Bulgārijas aktieri ir tā saspēlējušies, ka ar savu dzelžaino nopietnību un raksturu atšķirīgumu atgādina komisku aktieru pāri profesionālā teātrī.

Ir kāda muļķīga anekdote par uti, kas katra skrēja pa savu velveta "celiņu". Arī cilvēkam ļoti derīgi pa laikam nomainīt savu "celiņu" un aizdomāties, ka bez viņa skata - vienīgā un pareizā - pastāv vēl citi neskaitāmi redzes leņķi, kā palūkoties uz šo balto pasaulīti. Šoreiz S.Kegi bija sagādājis iespēju ieraudzīt dzīvi no tālbraucēja kabīnes divus metrus virs ielas līmeņa.