Cik ilgu laiku ikdienā jūs veltiet treniņiem un mēģinājumiem?
Tas ir atkarīgs no mūsu plāniem. Ja tuvākajā laikā ir paredzētas uzstāšanās vai tūres, tad mēs veltam laiku tikai darbam ar konkrētu izrādi, nepārslogojot savu ķermeni tā, kā tas gadās parastajos mēģinājumos, kad ikviens no mums izliek maksimāli daudz spēku. Gadās, ka mūsu grafiks ir saplānots tā, ka izrādes ir katru dienu - tad mēs tikai īsu brīdi pirms izrādes sanākam kopā, iesildām ķermeņus un izrunājam savā starpā, kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, pārrunājam arī kļūdas, ja tādas ir gadījušās. Tomēr nekad pirms izrādes nemēģinām to pilnībā, lai saglabātu pēc iespējas vairāk spēka priekš paša priekšnesuma.

Vai jums pašiem šķiet šokējoši tas, ko jūs dariet uz skatuves?
Hmm.. Nevarētu teikt, ka mēs nespējam paraudzīties no malas uz izrādē notiekošo, tomēr kā procesā iesaistītiem dejotājiem mums izrādes elementi nešķiet nekas sevišķi šokējošs. Mēs vienkārši darām to, ko esam pieraduši darīt, mums tas neliekas nekas sevišķs. Protams, no malas tas varētu izskatīties pārsteidzoši drosmīgi, bet mēs esam pārliecināti par sevi, viens par otru, un mēs kontrolējam situāciju. Protams, ķermenim ir jābūt sagatavotam kam tādam, un ir jāprot koncentrēties, bet tā kā mēs darām to gandrīz katru dienu, daudzas lietas, šķiet, notiek gluži automātiski un intuitīvi - nav jāatceras viss soli pa solim, vienkārši jāļaujas performancei, un viss būs tā, kā tam ir jābūt. Enerģija, risks, pārgalvīgais notikuma ritms - tas viss tiek skatītājam, mēs tajā visā orientējamies kā zivis ūdenī, tas nerada problēmas.

Un kā jūs strādājiet pie tehnikas attīstības?
Soli pa solim. Neviens akrobātisks triks netiek izmēģināts, pirms top precīzi aprēķini, pirms tiek padomāts par mūsu drošību. Ar ķermeni nedrīkst jokoties, tas ir smalks un neaizvietojams. Visam ir jānotiek organiski, ne ar ko nedrīkst pārspīlēt. Un tā ir vissarežģītākā lieta, ko ne vienmēr izdodas iemācīt iesācējiem - nav nepieciešams riskēt ar savu veselību, lai kaut ko iemācītos. Nav nepieciešams mocīt savu ķermeni, ir vienkārši rūpīgi jāstrādā ar tehnikas jautājumiem. Bet bieži vien ir tā - atnāk jauniņais, ierauga, kā mēs metam viens otru un krītam, un viņam rodas interese, kā tad tas ir, kad tā nokrīt. Un tad bez liekām ceremonijām viņš ņem un krīt, un tiek pie traumām... un tikai pēc tam sāk domāt, ka varēja taču izdarīt to pašu nesasitoties.

Bet noteikti var tikt pie traumas, arī ievērojot visus drošības noteikumus, vai ne?
Protams. Gadās nedaudz savainoties pašam vai ievainot kādu citu, lai gan arī mūsu starpā ir augsts atbildības slieksnis vienam par otru. Bet visbiežāk jau tas notiek negaidīti un pēkšņi, uz taisnas vietas. Piemēram, pirms pāris dienām vienā izrādes epizodē mēs vienkārši sadevāmies rokās, lai atbalstītu viens otru, un vienai dejotājai dīvainā kārtā šādā veidā tika salauzta roka. Var arī lecot nokļūdīties par puscentimetru, un uzkāpt kādam uz kājas, izstaipot potīti. No tādiem brīnumiem jau neviens nav pasargāts, arī pa ielu ejot, uz galvas var uzkrist ķieģelis.

Kā notiek izrāžu tapšana? Vai visu nosaka horeogrāfs, vai arī jūs piedalāties procesā ar savām idejām?
Pašā sākumā process ir ļoti brīvs. Šajā kompānijā mēs visi esam ļoti dažādi, un tā ir liela priekšrocība. Mēs esam no dažādām pasaules malām, ar dažādām pieredzēm. Viens ir studējis teātri un režiju, cits baletskolā, vēl kāds savulaik ir bijis arī dizaineris vai arhitekts... Protams, deja vieno mūs visus, bet katram no mums ir savs skatījums uz to, savs pasaules redzējums un savas intereses. Un Vims (Vims Vandekeibuss, Ultima Vez dibinātājs un horeogrāfs) lieliski to savieno vienā veselumā. Parasti viss sākas ar to, ka mēs vienkārši dalāmies ar iespaidiem, stāstam notikumus un stāstus no reālās dzīves, bet Vims to apkopo un ievirza attiecīgā gultnē. Bieži vien gadās arī mainīšanās ar lomām - viens izdejo savas patiesās sajūtas, bet izrādē šī loma ir jāuzņemas citam.

Un kā ir ar improvizāciju?
Izrāžu tapšanas laikā mēs to vien darām, bet priekšnesumos - nemaz. Būtu pārāk riskanti improvizēt tādos apstākļos, tādā ritmā. Mēs uzņemamies atbildību viens par otru, un par to, ko darām, līdz ar to viss ir līdz centimetram pārdomāts, un pat sīkas kļūdas var radīt patiesi lielus draudus. Protams, izrādē ir arī brīvākas daļas, kas neprasa no mums simtprocentīgu uzmanību un koncentrēšanās spējas, bet tas ir tikai likumsakarīgi.

Vai cilvēkiem, kam interesē deja, ir iespēja iemācīties kaut ko no tām tehnikām, ko izmantojiet jūs?
Jā, tas nav nekas slepens un ir pieejams ikvienam.