2006. gada festivāla katalogā Frī Leisena raksta: „Daudzveidības princips mums ir ļoti svarīgs. Tas gan nav saistīts ar modi vai veiksmi, bet ar nepieciešamību un raison d′źtre. Runājot Martinikā dzimušā filozofa un dzejnieka Eduarda Glisanta vārdiem, pasaule šobrīd piedzīvo „nenovēršamu apvērsumu, kad visi kultūras slāņi ir sakustējušies un sajaukušies". Viņš uzskata, ka šādu pasauli nav iespējams saprast, lietojot vecās domāšanas sistēmas. Tāda ir arī mūsu pārliecība, tādēļ festivāls aicina atklāt māksliniekus, kas liek atvērt acis un ieraudzīt realitāti."

Kādā intervijā Jūs stāstāt, ka viens no iemesliem sākt festivālu bija infrastruktūras trūkums, māksliniekiem Briselē nebija iespējams rādīt savu darbu publiski. Vai varat minēt vēl kādus?

Man bija vairāki iemesli dibināt šo festivālu. Vietējiem māksliniekiem nebija iespēju parādīt savu darbu Briselē, arī starptautiskā aprite šeit bija vāja un neregulāra. Pirmais festivāls notika 1994. gadā un toreiz Brisele bija pavisam cita pilsēta. Abas lielākās šeit dzīvojošās kopienas - franči un flāmi - nesadarbojās, starp viņiem valdīja pat zināms naids, un šis politiskais un sociālais konteksts ļoti ierobežoja viņu, tai skaitā mākslinieku, iespējas. Briselē bija pāris teātru, kurus vadīja visnotaļ egoistiski direktori. Viņus neinteresēja sadarbība, viņi nevēlējās apsēsties pie viena galda, uzklausīt pilsētas, tās mākslinieku un skatītāju vajadzības un reaģēt uz tām. Tā vietā katrs diezgan izolēti vadīja savu „veikalu". Pat tādam māksliniekam kā Vims Vandekeibuss tolaik bija grūti uzstāties, jo viņam nebija savas skatuves, nerunājot par māksliniekiem no citām Beļģijas pilsētām. Briselē viņiem nebija ko darīt. Bija tikai viens teātris (Kaaitheater), kas strādāja ar starptautiskiem projektiem. Te gan jāuzsver, ka es runāju par laikmetīgo, jauno mākslu un nevis par meinstrīmu. Brisele nerisināja šo problēmu, tajā pat laikā tai bija ambīcijas kļūt par Eiropas galvaspilsētu, arī kultūras, intelektuālo un radošo galvaspilsētu. Es sapratu, ka Briselei vajag nevis kārtējo rāmo sezonu, bet īstu elektrošoku. Bija jārada kaut kas, kam ir ietekme, efekts, tātad festivāls.

Vai sākums bija viegls? Kā reaģēja mākslinieki, finansētāji?

Nē, tas nebija viegli. Valsts attieksme bija pozitīva, jo es iepriekš visai veiksmīgi vadīju DeSingel teātri Antverpenē. Lielākā problēma bija tā, ka es gribēju strādāt ar abām kopienām - flāmiem un frančiem, vēlējos, lai festivāls kļūst par tiltu. Flāmi neko nezināja par frančiem un otrādāk, bet mēs visi ļoti labi zinājām, kas notiek Parīzē vai Londonā. Es nevarēju samierināties ar šādu situāciju un ar tā brīža politisko diskursu. Festivāls bija iespēja skaļi pateikt politiskajai pasaulei, ka mēs nepiekrītam, mēs gribam mainīt. Es vēlējos, lai Brisele uzņem māksliniekus un intelektuāļus no visas pasaules, bet bija viens noteikums - šī festivāla saimniekiem jābūt abām kopienām.

Festivāls Jums šķita piemērotākais, labākais veids?

Es gribēju radīt kaut ko jaunu. Projektu, kas ir dzimis no šīs vēlmes. Ja tu kaut ko manto, tad tas nes līdzi veselu bagāžu nosacījumu. Ja tu radi kaut ko jaunu, tad viss ir tavās rokās.

Kā Jūs jūtaties šodien, pēc 12 gadiem? Kas ir mainījies politiskajā un mākslinieciskajā līmenī?

Mainījies ir tiešām daudz. Politiskajā līmenī viņi festivālu ir pieņēmuši, vairāk gan cienot, nevis mīlot mūs. Un mēs apzināmies, ka nekad nebūsim prioritāte nedz franču, nedz flāmu valdībai. Otrkārt, pati Brisele ir mainījusies. Manis pieminēto teātru direktoru vietā ir nākuši jauni cilvēki, kas nedomā par sevi, bet par māksliniekiem, skatītājiem, pilsētu. Notiek aizvien vairāk sadarbības projektu starp abām kopienām. Līdzās festivālam ir radušās citas iniciatīvas. Arī pats KFDA ir mainījies. Pēc katra festivāla mēs uz pāris dienām dodamies kalnos un uzdodam jautājumu: Vai mūsu darbam ir jēga? Vai festivālam ir sakars ar realitāti? Ir svarīgi apzināties pārmaiņas mums visapkārt un spēt uz tām reaģēt, citādi nav jēgas. Tagad mēs daudz vairāk producējam un kopproducējam jaunus darbus. Šogad mums ir 20 pasaules pirmizrādes, un tas ir ļoti daudz. Lielāku vērību mēs pievēršam mūsdienu ne-rietumu kultūrai. Mēs cenšamies to atbrīvot, izcelt, iepazīstināt ar māksliniekiem no citiem kontinentiem ļoti mūsdienīgā veidā. Eiropieši joprojām ir ļoti imperiālistiski, koloniāli, bet patiesībā zina tik maz par ne-rietumu kultūrām. Mēs cīnāmies ar šīm klišejām, cenšamies mainīt attieksmi. Paskatoties uz Eiropu no malas un ieraugot, kā nostiprinās nacionālisms un neiecietība, tas šķiet īpaši būtiski.

Šajā aspektā māksla ir viens no spēcīgākajiem un sekmīgākajiem medijiem.

Jā, jo kā redzams, politiskā vai ekonomiskā pasaule cieš neveiksmi.

Pastāstiet par Briseles skatītājiem.

Mani iepriecina, ka publika mainās un aug līdz ar mums. Ir svarīgi nemānīt skatītāju, nodibināt tādas attiecības, kuru pamatā ir uzticēšanās. Tekstos es cenšos izvairīties no superlatīviem, lielākoties mans tonis ir šāds: es nezinu, kāda būs izrāde, jo tā ir pirmizrāde. Bet es zinu, ka šie mākslinieki ir ļoti interesanti. Un lieliski ir tas, ka skatītāji riskē kopā ar mums. Mākslā, tāpat kā visur citur, veidojas ļoti bīstama patērētāju attieksme. Es maksāju, un es gribu kvalitāti, garantiju, ka es redzēšu vislabāko un man patiks. Daudzi festivāli ir kļuvuši par „the best of" festivāliem. Skatītājiem tiek stāstīts, ka Le Monde vai The Times par šo mākslinieku izsakās cildinoši. Nu un tad? Man personīgi sasniegums ir tas, ka mūsu skatītāji neprasa superlatīvus, preses garantijas. Man ir svarīgi, lai mākslinieks nemelo, lai viņam tiešām ir ko teikt. Varbūt forma nav līdz galam izstrādāta, varbūt tas ir tikai work in progress, varbūt darbs ir nedaudz neveikls, bet tas vienmēr ir „Kaut Kas".

Tātad Jūs vairāk par produktu interesē mākslinieks, konkrēta personība?

Jā, tādēļ mūsu festivālā mākslinieki atgriežas gadu no gada. Nav iespējams iepazīt mākslinieku, noskatoties vienu izrādi. Tas ir kā viens vārds teikumā, bet, ja gribi būt saprasts, ir jāpasaka viss teikums. Nevar, protams, visu laiku programmēt vienus un tos pašus māksliniekus, jo pasaulē ir daudz vairāk interesantu personību. Ir jābūt līdzsvaram. Tādēļ tad, kad es jūtu, ka mākslinieks ir nostājies uz kājām, saprasts un novērtēts, es atvados un sāku strādāt ar tiem, kuru attīstībai nepieciešams atbalsts. Kaut gan mēs neesam sociāls projekts.

Jūs sekojat procesiem Eiropā un citur pasaulē. Vai mākslai, kas rodas šinīs tik dažādajās teritorijās, ir kāda īpaša atšķirība?

Katrs indivīds ir atšķirīgs, un ir svarīgi to parādīt. Man ļoti nepatīk uzstādījums: eiropieši un citi. Mākslinieki pārstāv sevi, nevis savu kultūru vai valsti. Protams, viņi ir izauguši noteiktā kontekstā, bet viņi to neilustrē, viņi nav valsts fasāde. Es vēlos strādāt ar personībām, ar māksliniekiem, kas spēj kritizēt un analizēt. Kad satiekas spēcīgs saturs un izteiksmes līdzekļi, tad tas ir brīnišķīgi, un nav nozīmes, no kurienes mākslinieks ir.

Kāpēc Jūs izvēlējāties tieši teātri, nevis kādu citu mediju šī tilta būvēšanai, Briseles problēmu risināšanai?

Kad es vadīju deSingel, tur bija gan koncertzāle, gan teātris, tādēļ man ir pieredze ar dažādām nozarēm. Manuprāt, teātris vairāk nekā jebkura cita disciplīna runā par mūsdienu pasauli un tās problēmām. Tā tas bija toreiz, kad es sāku. Tagad svarīgāks par žanru ir mākslinieks, radošā personība, tādēļ esam daudz atvērtāki arī attiecībā uz žanriem. Kad mēs ar argentīniešu teātra režisoru Federiko Leonu apspriedām projektu KFDA, viņš teica, ka taisīs filmu, jo tas ir labākais veids, kā pateikt to, kas viņam šobrīd ir svarīgi, un es nešauboties piekritu. Šodien mūs interesē mākslinieks, un valoda, kādu viņš izvēlas, ir sekundāra.

Jūs respektējat šo izvēli, nevis sakāt, mēs esam teātra festivāls, lūdzu, taisiet mums teātri.

Tādā gadījumā nāktos izslēgt virkni brīnišķīgu mākslinieku. Mēs runājam par atvērtību pret citiem cilvēkiem, politiskām idejām, reliģijām, valodām, emocijām, bet pieķeramies vienai disciplīnai. Kādēļ nebūt atvērtam arī šajā ziņā? Man liekas tik bezjēdzīgi katram programmā iekļautajam projektam piekārt birku: teātris, deja, mūzikls. Vienu gadu mēs nolēmām to nedarīt, un publiku pārņēma panika. Mums jāpalīdz skatītājiem tikt pāri kategorijām un domāt par mākslinieku. Nav likuma, kā jābūt, nav dogmu. Teātrim šodien var būt tik dažādas formas, veidi un estētikas, bet mēs tik bieži to nerespektējam, aizstāvam vienu virzienu un noraidām citu. Mēs vēlamies, lai māksla ir atvērta, bet paši tādi neesam. Atlases kritērijiem jābūt citur, nekādā gadījumā ne žanrā.

Var mācīties no Jūsu attieksmes pret māksliniekiem - ieklausīties un mēģināt palīdzēt, nevis uzspiest, pasūtīt vai pieprasīt.

To nu es ienīstu. Mākslinieki zina labāk par mums, viņiem nav jāaizpilda mana programma. Gluži otrādi, man ir jāpalīdz viņiem. Mans jautājums māksliniekam ir: Par ko tu sapņo? Ko tu gribi darīt? Varbūt ir kāda ideja, ko tu nerealizētu esi nolicis arhīvā, bet varbūt mēs kopā varam to īstenot?

Kā Jūs izvēlaties māksliniekus, izrādes, ko aicināt uz KFDA? Vai tas ir Jūsu lēmums vai ir kāda komisija?

Es strādāju viena, jo neticu konsensam un kompromisiem. Aizraujošais rodams galējībās, bet strādājot grupā, no tā bieži vien ir jāatsakās. Manuprāt, vienīgā iespēja iepazīst pasauli un māksliniekus, ir daudz ceļot vienatnē, iedziļināties, pētīt, saprast, kas kurā vietā notiek, kas ir interesants, kam ir potenciāls. Tas prasa daudz enerģijas un laika, bet man tas ir vienīgais ceļš. Citādi jau var sarīkot festivālu pa telefonu. Pēc katalogiem. Ja gribi zināt, kas notiek Indonēzijā, uz turieni ir jābrauc. Pirmoreiz tu atgriezies mājās nikns, jo neesi redzējis to, ko vēlējies. Tad ir jādodas atpakaļ un jārok dziļāk.

Vai ir kādas manāmas tendences, virzieni, kādos teātris šodien attīstās?

Teātris ir tik dažāds, un es negribu minēt konkrētus virzienus. Viena lieta, ko es redzu, ir tā, ka mākslinieki daudz vairāk apzinās un uztraucas par to, kas notiek pasaulē, kurā viņi dzīvo. Viņi var ietekmēt manas domas, veidu, kā es skatos uz lietām, likt paskatīties uz kaut ko no otras puses un ieraudzīt pavisam savādāk. Labākās lietas un pārmaiņas kā vienmēr notiek marginālās teritorijās, motors, dzinulis ir tur.

Pēdējais jautājums ir diezgan loģisks - par festivāla nākotni. Jums šis ir pēdējais festivāls un pēc tam to pārņems jaunie direktori Kristofs Slagmilders un Rožē Kristmans. Vai viņi turpinās Jūsu aizsākto?

Es ļoti ceru, ka filozofija paliks. Esmu pārliecināta, ka tā būs, jo jaunie direktori to ir akceptējuši ļoti personiskā līmenī. No otras puses, svarīgi, kā šī filozofija tiks materializēta konkrētos projektos, programmās. Šai ziņā es ceru, ka festivāls mainīsies. Ja tā nebūtu, es paliktu.

Tātad Jūs gribat, lai tas mainās?

Jā. Es redzu tik daudz projektu, kas noveco kopā ar to direktoriem. Viņi vairs neuzdod jautājumus, līdz ar viņiem noveco arī mākslinieki un skatītāji. Tā projektā nevar uzturēt dzīvību. Tas ir jāatdod nākamajām paaudzēm, kas nāk ar savu skatījumu, iekrāso to savādāk. Un lai tas notiktu, es dodos prom.

Ko Jūs novēlētu citiem festivāliem?

Esiet radikāli. Ir tik daudz izklaides pasākumu un festivālu, un tik maz mākslas festivālu. Festivāli arvien vairāk kļūst par pilsētas tūrisma mārketinga līdzekli. Esiet radikāli!

Frī Leisenu intervēja Gundega Laiviņa un Zane Kreicberga, Latvijas Jaunā teātra institūts
Briselē, 2006. gada maijā

Vairāk par festivālu lasiet www.kfda.be