Spāņu klasiķis Kalderone dzīvi tēloja caur sapni. Ir pagājuši čertrarpus gadsimti un jaunās paaudzes mākslinieki nežēlīgi par savu laiku saka: dzīve - murgs! Īsti barokālā krāvumā slovēņu fiziskā teātra apvienība "Betnontanc" un mūsu pašu objektu teātris "umka.lv" vienas stundas izrādē - kopprojektā " šou - jor - feis" - sapresējuši vai visas mūsu laikmeta šausmas un absurdu. Tā ir saturā drūma izrāde vizuāli melnā kastē, bet ar neprātīgi emocionālu (dzīvo!) mūziku un apbrīnojami veselīgu ironiju pret pašu radīto stāstu. Acīmredzot tas ir vienīgais veids, kā saglabājot pašcieņu, vispār šajā karojošajā pasaulē izdzīvot. Lai negribētos vienkārši nomirt.

Salīdzinot ar Slovēnijas neatkarības iegūšanas vēsturi, Latvija šīm brīvības alkām ziedojusi nelielu dzīvību skaitu. Mēs apzināmies katra bojā gājušā zaudējumu gluži personīgi. Pilnīgi cita pieredze ir slovēņiem, kuriem karadarbība vēl ir pavisam nesena vēsture, bet karš nozīmē upurus mežonīgā daudzskaitlī.

Lai arī ar atšķirīgu vēsturisko pieredzi, slovēņu un latviešu mākslinieki radījuši stilistiski nevainojamu un daudzslāņainu izrādi par cilvēku šajā pasaulē. Galvenais izrādes varonis ir maza bērna kombinezoniņš, kuru dzīvu padara septiņi aktieri un kuram neaizsargāta (vajāta) cilvēka balsi piešķir izteiksmīgais Andris Kalnozols. Taču mazajam varonim nav sejas. Reāli tā ir tukša kapuce. Simboliski - ar to tiek apšaubīta tava eksistence, būtība.

Cilvēku vardarbības tieksmes un visvarenības apziņa ir bezizmēra. Tomēr visvairāk žēl (vismaz man) neveiklā kapučvīriņa bija nevis ainās, kur tas "čekai" līdzīgā pagrabā tika spīdzināts, dauzīts un slīcināts, bet ainās, kur viņš mēģina aizbēgt no pāridarītājiem, līdz steberējot aizelsies pakrīt un ar vienu roku ķer pie "sirds". Smiekli caur asarām. Iestudējumā ir aina, kur kapučvīriņš it kā saticis skaistu būtni - ar kuru kopā dejo, peld un lido (fonā skan melodiska dziesma un dzied arī paši aktieri). Šķiet, ka stāsts tuvojas laimīgam finālam, kuru ikviens varētu gaidīt pēc piedzīvotajiem notikumiem. Bet nē - izrādes veidotāji nav pārākie optimisti un nākamajā ainā jau pret skatītājiem vērsti divu tanku stobri. Atkal kādas divas nācijas, etniskas kopas vai valstis viena uz otru gatavas šaut...

Ja ne skaistās, emocionāli aizkustinošās Uģa Vītiņa un slovēņu "Silence" mūzikas un aktieru pašatdevīgās darbošanās (vadot objektus, kā arī pašiem dziedot, dejojot un izpildot pantomīmu ainas), šo murgu nevarētu izturēt un negribētos atcerēties. Tik sāpīgi savu laiku un cilvēka dabu atklājoši tas bija.

Jau "umkas.lv" izrādē "Stāsts par Danielu Reju" dzirksteļoja šausmeņu un trilleru parodija. Kopprojektā ar slovēņiem šī īpašā melnā humora izjūta saglabājusies, tikai ieguvusi vēl dramatiskākus un globālākus vaibstu. Dinamiski savirknētas ainas ar raušanos uz barikādēm un spaidīšanos sabiedriskajā transportā, polemika par sejas atpazīstamību uz preses izdevumu glancētajiem vākiem (Rozas Luksemburgas- Merlinas Monro atraktīva iemiesošana) un etniskās tīrīšanas aizkulises ar spīdzināšanu, romantiskas ainas ar pretējo dzimumu un neatbildamu jautājumu pilna pašanalīze, "apdvēseļoti" celofāna maisiņi, smiekli un asaras... Un visu nemaz nevar atcerēties, ko stundas laikā piedzīvo gan mazais kombinezoniņš, gan skatītājs. Lai izdodas kompānijai "umka.lv" savas idejas un talantus realizēt arī turpmāk, bet attiecībā uz "Betontanc" var vien mudināt nenokavēt viņu vienīgo izrādi 30.maijā Latvijas Dzelzceļa muzejā. Sadarbībā ar "United Intimacy" un Latvijas Jaunā teātra institūtu Rīgā būs skatāms "Betontanc" "Cīniņš ar Dostojevski".