Diskusijas tekstu sagatavoja un tulkoja Annina Hankio, Zane Kreicberga un Gundega Laiviņa

Ar sarunām Rīgā sākās diskusiju sērija astoņos Eiropas festivālos, kas apvienojušies projektā „Teātra festivāli pārejas periodā" (F.I.T. - Theatre FESTIVALS IN TRANSITION).

F.I.T. ir Minhenes festivāla Spielart (Vācija) vadītāja Tilmana Broszata (Tilmann Broszat) iniciatīva, kas attīstās divos pamatvirzienos: 1) kultūrpolitiskas diskusijas veicināšana par festivālu lomu un nozīmi lokālā, reģionālā un Eiropas kontekstā; 2) projekts "Mākslinieku karavāna". F.I.T. dalībnieki ir teātra festivāli Homo Novus (Rīga, Latvija), Divadelna Nitra (Nitra, Slovākija), Sirenos (Viļņa, Lietuva), Spielart (Minhene, Vācija), Krakovas teātra reminiscences (Polija), 4x4 Days in Motion (Prāga, Čehija), Exodos (Ļubļana, Slovēnija) un Baltoscandal (Rakvere, Igaunija).

F.I.T. iniciatīvu atbalsta Eiropas Komisijas programma „Kultūra 2000", Gētes institūts, Allianz Kulturstiftung un vietējie partneri. F.I.T. diskusiju Rīgā atbalstīja LR Kultūras ministrija.

Roza Fentone, neatkarīga mākslas producente, bijusī LIFT (London International Festival of Theatre) mākslinieciskā vadītāja:
Astoņi festivāli, kuru uzmanības centrā ir mūsdienu teātris, ir apvienojušies, lai pētītu teātra festivālu lomu un ietekmi jaunās Eiropas veidošanā. Kā jau jūs droši vien zināt, Eiropas Savienībai nav savas kultūrpolitikas. Taču kā iespējams apvienot Eiropu bez skaidras un noteiktas stratēģijas kultūras jomā? Šo sarunu rezultāts vairākos Eiropas teātru festivālos būs svarīgs pamats secinājumiem par kultūrpolitikas virzību.

Šodienas sarunas tēma ir "Festivāls kā līdzeklis". Mēs sāksim ar konkrētu piemēru - festivālu Homo Novus - un lūkosim, kādas idejas ir festivālu pamatā. Kāda ir festivālu loma? Pirmkārt, jāatzīmē, ka festivāli neapšaubāmi eksistē māksliniecisku iemeslu dēļ, mākslinieku vīziju un darbības dēļ un tādēļ, lai dalītos tajā ar plašu publiku. Festivāli veido telpu īpašam dialogam, kas pārkāpj dažādas robežas, savedot kopā cilvēkus no dažādiem sektoriem, ar dažādām perspektīvām. Festivālus var uzskatīt par sabiedriskuma eksperimentālo zonu. Kā mēs varam pieredzēt atšķirīgo un kopīgo festivālu radītajā īpašajā telpā lokālā, nacionālā un starptautiskā mērogā?

Mēs vēlētos dzirdēt no jums, kāpēc jūs esat daļa no šī festivāla, ko jūs sagaidāt no saistības ar to, ko jūs dodat, ko gūstat.

Zane Kreicberga, LJTI un Homo Novus direktore:
Homo Novus nosaukumā ir ietverta ideja par kaut ko jaunu. Katru reizi mēs pārdomājam, kas šoreiz būtu tas jaunais, ko piedāvāt skatītājiem. Tāpēc festivāls mainās no gada uz gadu. Īpaši šogad mēs vairāk pievērsāmies procesam, rīkojot vairākas laboratorijas un meistardarbnīcas un cenšoties panākt, lai mākslinieki ilgāku laiku uzturas Rīgā, lai veidojas apmaiņa, mijiedarbe. Tāpat mums likās svarīgi strādāt ar jaunajiem režisoriem, radot īpašu laboratorijas un eksperimenta zonu projektā PROVE. Tas saistās ar zināmu risku, taču mums tas ir svarīgi, lai, ja ne ietekmētu, tad varbūt vismaz atstātu kādas pēdas. Mēs vēlamies iedvesmot un atvērt vietējos māksliniekus un skatītājus jaunai pieredzei.

Pats festivāla jēdziens mūsdienās tiek attiecināts uz visdažādākajiem notikumiem un tāpēc reizēm ir maldinošs - tas var būt alus festivāls, mūzikas festivāls, vienas dienas atrakcijas sporta laukumā... Būtiski ir paraudzīties, kādas ir festivālu funkcijas un programmas, ko tie ietekmē ilgākā laika periodā. Publika parasti redz tikai prezentācijas līmeni - viesizrādes. Taču festivālam iespējams izdarīt daudz vairāk. "Festivāls kā līdzeklis" - kam un kādā veidā? Mēs varam apskatīt dažādus aspektus, sākot no mākslinieciskā un radošā un beidzot ar ekonomisko ieguldījumu pilsētai nodokļu veidā. Pats festivāla jēdziens pievelk cilvēkus. No vienas puses tas varbūt ir slikti, jo devalvē šo jēdzienu, no otras puses cilvēkiem patīk reaģēt uz akcijām un tas ir jāizmanto.

Roza Fentone: Festivāls var notikt, pateicoties daudziem atbalstītājiem. Es vēlētos dzirdēt no Kultūras ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla pārstāvjiem, kāpēc jūs atbalstāt šo festivālu, kā jūs redzat tā lomu Latvijas kultūras ainā, kā arī plašāk - ko jūs cerat iegūt no festivāla un ko jūs, iespējams, mācāties no savas līdzdalības tajā?

Daniels Pavļuts, LR Kultūras ministrijas valsts sekretārs:
Cik man zināms, šī ir pirmā reize, kad mēs nopietni apspriežam šādu tēmu ar tik daudziem politikas veidotājiem, finansētājiem, starptautisku mākslas notikumu organizētājiem un atbalstītājiem.

Festivāli ir daudzpusīgs un grūti definējams fenomens. Es piekrītu teiktajam par festivāliem kā par sabiedriskuma eksperimentālo zonu, jo festivāli kā īslaicīgi pasākumi ir ļoti nepieciešams līdzsvara mehānisms institucionālajai kultūrai, kas ir priviliģētā stāvoklī. No socioloģiskā un ekoloģiskā viedokļa festivāli ir neizbēgama reakcija mainīgajā mākslas pasaulē. Festivāli tiešām kļūst par iespēju pētīt jaunas lietas, mobilizēt uzmanību kādam noteiktam mākslinieciskās izteiksmes veidam. Es teiktu, ka tiem ir sniega bumbas efekts, jo tie atstāj pēdas un uzkrājumus. It īpaši mēs to redzam mūsu valstī.

Pirms piecpadsmit gadiem, kad mēs tikko bijām atbrīvojušies no padomju varas, praktiski nebija festivālu, bet, ja mēs tagad paskatāmies... Homo Novus ir bijis viens no celmlaužiem, kas faktiski definēja festivāla jēdzienu vismaz augstas kvalitātes skatuves mākslai. Festivālu skaits pieaug gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. Tie ir kļuvuši par tik svarīgu fenomenu, ka ir uzsākti vairāki nopietni pētījumi par festivāliem. Tie ietekmē ne tikai kultūru, bet arī ekonomiku, reģionālo attīstību u.c.

Šobrīd Latvijā uzplaukst festivālu industrija. Un iemesls, kāpēc valsts caur KM vai KKF lielā mērā atbalsta festivālus, ir nepieciešamība veicināt izmaiņas sabiedrībā. Bijušā padomju bloka valstīs māksla ir lielākā mērā institucionalizēta nekā citur. Tāpēc nepieciešami spēcīgi atraušanās impulsi, lai attīstītos jaunas mākslas formas jaunās pakāpēs, un tieši te liela loma ir festivālam Homo Novus. Daudzi mākslas notikumu organizētāji ir sekojuši šim piemēram, mācoties jaunas auditorijas piesaisti, mārketinga stratēģijas un mūsdienu mākslas pasniegšanas veidus. Šie ir iemesli, kāpēc valsts iegulda naudu šajā festivālā un, esmu pārliecināts, turpinās to atbalstīt.

Valsts naudas resursi ir ierobežoti, bet festivālu skaits pieaug, tāpēc neizbēgama ir nepieciešamība izvirzīt prioritātes. Ir vairāki nacionālas nozīmes festivāli, kas attiecas arī uz Homo Novus, kuri ir spēcīgi iesakņojušies mūsu valsts kultūras ainā.

Roza Fentone: Homo Novus bieži darbojas eksperimenta zonā, ejot ārpus ierastajām robežām, un tas ir grūts uzdevums, jo izraisa daudzas pretreakcijas. Mums LIFT festivālā arī bija lielas problēmas, kā pārliecināt cilvēkus, ka mūsu mākslinieciskā darbība ir pamatota un pareiza līdzās daudz lielākā mērā institucionalizētiem mākslas notikumiem. Tas ir ilgs izglītošanas process, cīņa, ko mēs turpinām.

Daniels Pavļuts: Vēlos piebilst, ka es nekādā veidā nekritizēju tradicionālās mākslas formas. Arī opera un balets joprojām ir nepieciešami. Tāpēc jau mums ir vajadzīgi dažādi festivāli - Homo Novus, kas vienmēr mēģina atrast jaunus ceļus un uztur izaicinājumu pats sev - un, no otras puses, tādi notikumi kā Operas festivāls, kas ir Operas darbības kopsavilkums. Svarīgi, lai pastāv noteikts līdzsvars starp pašiem festivāliem, tāpēc mēs cenšamies atbalstīt dažādus festivālus.

Roza Fentone: Tāpēc, ka tie papildina un baro viens otru.

Tilmans Broszats, festivāla Spielart (Minhene) mākslinieciskais vadītājs, F.I.T. projekta iniciators:
Es saskatu mūsu festivāla Spielart lomu, pildot tādu kā starpnieka funkciju. Festivāla eksperimentālajā zonā satiekas jaunie Minhenes un ārzemju mākslinieki, bet Minhenes operas un citu institūciju pārstāvji nāk skatīties. Ir bijuši gadījumi, kad pēc pāris gadiem šie jaunie mākslinieki jau ir uzaicināti strādāt institucionālajos teātros.

Ojārs Pētersons, Valsts Kultūrkapitāla fonda Padomes priekšsēdētājs:
Kultūrkapitāla fonds, manuprāt, ir izveidots ar visdemokrātiskāko lēmumu pieņemšanas mehānismu Latvijā. Tas, protams, ir politisks, bet vēl lielākā mērā tas ir profesionāls. Vienīgais kritērijs, lai iegūtu atbalstu, ir profesionāļu atzīta kvalitāte. Homo Novus gūst KKF atbalstu tāpēc, ka uzrāda šo kvalitāti, un es neredzu īpašas problēmas arī nākotnē saņemt atbalstu no KKF. Pamatā viss ir teātra profesionāļu rokās, arī iespējamā izstumšana. Katra nozare veido savu stratēģiju, kā atbalstīt projektus un par kādām summām lemt. Homo Novus ir atzīts par nacionāli nozīmīgu pasākumu, tāpēc saņem atbalstu no īpašas mērķprogrammas.

Roza Fentone: Svarīgi atzīmēt, ka Homo Novus ir iekļauts nacionāli nozīmīgos projektos, lai gan tas lielā mērā darbojas starptautiskā līmenī. Kad Lielbritānijā tiek izstrādāta kultūras stratēģija, nereti starptautiskais aspekts tiek aizmirsts. Vai Latvijas kultūrpolitikā ir vērsta uzmanība uz starptautisko dimensiju?

Daniels Pavļuts: Ministrija ir izstrādājusi jaunu kultūrpolitikas dokumentu nākamajiem desmit gadiem, kas šobrīd ir apstiprināšanas procesā un tiks apspriests arī KKF. Šajā jaunajā stratēģijā ir iekļauts ārējās kultūrpolitikas komponents, kas iepriekš nav ticis nopietni apskatīts kultūrpolitikas dokumentos. Protams, līdz šim ir pastāvējušas dažādas apmaiņas un sadarbības programmas, it īpaši ar tādām aktīvām institūcijām kā Britu Padome, Gētes institūts, Francijas Kultūras centrs.

Roza Fentone: Festivālos vienmēr liela loma ir pilsētai, tās atbalstam un līdzdalībai.

Ieva Kalniņa, Rīgas domes Kultūras pārvaldes Kultūrpolitikas nodaļas vadītāja:
Manuprāt, jārunā par diviem jautājumiem: kāpēc pilsēta atbalsta festivālu un ko no tā sagaida un - kā stiprināt festivāla un pilsētas savstarpējo ieinteresētību?

Pirmkārt, šādā veidā tiek veicināts mākslinieku radošais potenciāls (vienalga vai piedāvājot viņiem iespēju iepazīties ar pasaules klases meistardarbiem, vai dodot viņiem iespēju nākt klajā ar jauniem radošiem eksperimentiem, ko ne vienmēr pieļauj uz tirgus ekonomiku bāzētā kultūras institucionalizētā sistēma). Mēs esam pārliecināti, ka, atbalstot vietējo profesionālo mākslinieku intereses, veicinām (mērķtiecīgi dotējam) pilsētas iedzīvotāju radošo potenciālu, par ko tiešā veidā ir atbildīgi arī pilsētā dzīvojošie un strādājošie mākslinieki.

Otrkārt, festivāls ir regulārs kultūras notikums. Tātad tas veido pilsētas tēlu, tās atpazīstamību starptautiskā kontekstā. Festivāls ieraksta tā norises vietu kādas konkrētas profesionālās mākslas jomas starptautiskā kontekstā. Ieguldījums augsta profesionālā līmeņa un mākslinieciskās kvalitātes festivālā noteikti tiek atpelnīts. Turklāt liela nozīme ir arī lokālo kultūras notikumu (sasniegumu) starptautiskajam mārketingam. Festivāls kā regulārs process ir būtisks - kā process un mērķis vienlaicīgi - visiem kultūras sfēras dalībniekiem.

Treškārt, festivāls pēc formas ir atvērts. Tas nozīmē, ka tā programmas veidošana un tā ievirze ir maināma atbilstoši kontekstam. Proti, atbilstoši nepieciešamībai, festivāls var vest un rādīt kvalitatīvus starptautiskus projektus vai pats iniciēt un producēt jaunus radošus eksperimentus - potenciāli veiksmīgus starptautiskā arēnā. Kvalitatīva zīmola un produkta loma ir ļoti nozīmīgs aspekts. Festivāls ir efektīvs un elastīgs instruments.

Runājot par festivāla un pilsētas attiecību stiprināšanu, svarīgi atzīmēt, ka pilsētas atbalsts pats par sevi jau ir apliecinājums konkrētā festivāla kvalitātei un līdz ar to arī pilsētas ieinteresētībai to atbalstīt. Ja festivāls kļūst par instrumentu pilsētas kultūras stratēģijas īstenošanai (veic kādu īpašu pilsētai nozīmīgu funkciju), tad iespējams runāt par attiecīgu papildus finansējumu.

Roza Fentone: Mana pieredze Londonā rāda, ka ikvienam partnerim ir kādas prasības attiecībā uz festivālu un ir dažādi viedokļi par to, taču vienmēr pastāv jautājums par festivāla ilgtspēju. Festivālam attīstoties, palielinās arī sfēru loks, kurās tas darbojas - mākslinieciskā, ekonomiskā, tūrisma, izglītības u.c. Un pēkšņi jūs kļūstat par sabiedrības inženieriem. Un, kad jūs sniedzat pieteikumu atbalstam, jums ir jāparāda, kurai sociāli ekonomiskajai klasei jūs piederat, jo festivāls tiek finansēts no nodokļu maksātāju naudas. Taču tas arī tiesa, ka visiem nodokļu maksātājiem ir vienādas tiesības apmeklēt festivālu. Tas ir labi, ka daudz kas tiek sagaidīts no festivāliem, taču vienmēr būtu jānotiek dialogam par to, kas ir iespējams un kas nav.

Vēl viena tēma ir festivāla loma pilsētas izpētē. Kā festivāls var atdzīvināt un iegaismot dažādas pilsētas daļas, palīdzēt cilvēkiem atrast jaunas vietas un piepildīt tās ar kultūras aktivitātēm? Jūs, Sanita, atbalstāt festivālu, nodrošinot tam telpas savā mēbeļu salonā. Kāpēc jūs izlēmāt atbalstīt festivālu un ko jūs sagaidāt no tā?

Sanita Rozenšteina, salons „Grīvas mēbeles":
Mēs ar manu vīru esam mini sabiedrības modelis, jo es vienmēr eju pie viņa ar trakām idejām, bet viņš vairāk skata visu no praktiskās un finansiālās puses. Ar šo projektu bija viegli dabūt viņa atbalstu, jo Homo Novus bija ļoti nopietni sagatavota piedāvājuma pakete. Šis ir jau otrais festivāls, kuru mēs atbalstām (pirmais bija eksperimentālās mūzikas festivāls Skaņu mežs), un mēs ceram, ka nākotnē šī jauko cilvēku saime, kas nāk pie mums, vēl pieaugs. Gadu gaitā man ir izdevies pierādīt vīram, ka māksla var būt ienesīga. Diemžēl lielākā daļa cilvēku, kas nodarbojas ar biznesu, domā savādāk. Mums ir izdevies abas šīs lietas apvienot. Ir arī kāds konkrēts ieguvums - agrāk mūsu salons nebija tik plaši pazīstams, bet tagad pēc šiem festivāliem pat taksometru vadītājiem nav jāpaskaidro, kur atrodas "Grīvas mēbeles". Un šāda veida reklāma ir daudz patīkamāka nekā ierastie veidi. Tāpēc es iesaku biznesa cilvēkiem atbalstīt kultūru.

Zane Kreicberga: Mēs patiešām esam ļoti priecīgi par šo sadarbību ar "Grīvas mēbelēm". Parasti mākslinieki jūtas kā lūdzēji un domā, ka nespēj neko īsti "dot atpakaļ" sponsoriem. Taču šī sadarbība abpusēji ir izvērtusies dziļāka un nopietnāka. Tāpat šogad pirmo reizi festivālam Homo Novus ir ģenerālsponsors - "Aizkraukles banka". Man ir sajūta, ka mēs esam kāda jauna posma sākumā attiecībās ar privāto sektoru, kurā parādās plašāka izpratne par to, kāpēc būtu jāatbalsta kultūras notikumi.

Egons Peršēvics, LR Kultūras ministrijas radošo industriju speciālists:
Tikai tagad Latvijā cilvēki sāk saprast, ka šī ir abpusēja spēle. Sponsors var ļoti daudz gūt no kultūras notikuma, kā šajā gadījumā ar "Grīvas mēbelēm", kas ieguva, piemēram, piederību kultūrai. Kultūras cilvēkiem ir jāsaprot šī savstarpējā ieinteresētība un jāiet ne tikai lūgt naudu, bet parādīt sponsoram, ko viņš gūs pretī.

Roza Fentone: Tiesa, ka abās pusēs pastāv visai spēcīgi aizspriedumi. Taču tieši ar mākslas palīdzību šie aizspriedumi var tikt mazināti. LIFT festivālā mēs izveidojām speciālu izglītojošu programmu biznesa organizāciju pārstāvjiem, kurā viņiem bija iespējams noskatīties izrādes, piedalīties sarunās ar māksliniekiem, atklāt jaunas pasaules un perspektīvas.

Anti Hietala, Q-teatteri mākslinieciskais vadītājs (Helsinki, Somija):
Šajā sponsoru jautājumā pastāv arī draudi, ka, veidojot šīs attiecības, jūs varat nonākt zonā, kurā nemaz nevēlaties būt. Mēs esam neliela teātra grupa Somijā, kas saņem valsts atbalstu, bet visu laiku mums tiek atgādināts, ka vajadzētu vairāk censties saņemt atbalstu no privātā sektora. Līdz zināmai robežai tas ir pozitīvi, taču, ja 20-30 vai par 50% jūsu budžeta nāk no šāda veida sadarbības, tad pēkšņi var izrādīties, ka jūs vairs neesat teātris, bet aģentūra, kas rūpējas, lai biznesa kompānijas justos piederīgas mākslas pasaulei un otrādi. Līdzīgi ir ar festivāliem, kad tie cenšas piesaistīt maksimāli lielu auditoriju, bet šādā nolūkā atvestās izrādes neko daudz nenozīmē vietējiem cilvēkiem.

Daniels Pavļuts: Subsīdijām un iespējai piesaistīt sponsorus vajadzētu būt noteiktā līdzsvarā. Valstij būtu jāspēj segt to radošo un finansiālo risku, ko uzņemas festivāla organizētāji. Tajā pašā laikā ļoti svarīgi ir rast dialogu, savstarpēju ieinteresētību un kopīgi radīt vērtības, kā tas ir gadījumā ar Homo Novus un "Grīvas mēbelēm".

Roza Fentone: Atgriežoties pie sākuma tēmas par mākslinieciskajiem aspektiem, vēlos jautāt Lolitai Caukai, kā festivāls iekļaujas tajos mērķos, ko jūs ar savu darbību vēlaties sasniegt?

Lolita Cauka, Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja:
Nenoliedzot festivāla Homo Novus lomu kultūras procesos Latvijā, mani tomēr bieži mulsina festivāla attiecības ar vietējo vidi. Es domāju arī par LTDS organizēto Baltijas Drāmas festivālu SKATS, kurā sanāk kopā cilvēki ar līdzīgiem viedokļiem un uzskatiem. Es esmu aktrise un strādāju Nacionālajā teātrī, un es ļoti labi redzu, cik minimāla ir valsts teātru aktieru interese par šādiem festivāliem un cik maz viņi tos apmeklē. Es nezinu, kurš par to ir atbildīgs, varbūt neviens, varbūt abas puses, taču nevajadzētu būt tā, ka Rīgā iebrauc ļoti interesanti viesi, bet nesasniedz savu mērķauditoriju. Kas ir šī festivāla mērķauditorija, kam tas ir domāts? Festivālu varēs vērtēt pēc tā, kādu pēcgaršu tas atstās, it īpaši šeit - Rīgā.

Roza Fentone: Daudziem festivāliem, kas nodarbojas ar laikmetīgo teātri, veidojas saspīlēta distance ar vispāratzīto, tradicionālo sfēru. Jo vairāk kopīgu krustpunktu iespējams atrast, jo labāk, taču tas prasa ilgu laiku.

Ilze Kļaviņa, LR Kultūras ministrijas Vecākā referente teātra jautājumos:
Man ir sajūta, ka tie skatītāji, kas apmeklē festivālu Homo Novus, neiet uz institucionālajiem repertuāra teātriem. Savukārt, tai auditorijai, kas katru vakaru apmeklē repertuāra teātrus, neinteresē eksperimentālās izrādes, ko piedāvā Homo Novus. Iespējams, es mazliet pārspīlēju, bet jāsaka, ka repertuāra teātros strādājošie aktieri un režisori praktiski neapmeklē Homo Novus. Festivāls ir mēģinājis risināt šo problēmu, nostiprināt saikni ar repertuāra teātriem. Piemēram, pirms vairākiem gadiem festivāls producēja izrādi, kurā bija iesaistīti repertuāra teātra aktieri, un pēc tam piedāvāja teātrim šo izrādi ņemt repertuārā, taču tas nenotika. Mans jautājums - vai tā ir problēma? Un kā tā tiek risināta citos festivālos?

Zane Kreicberga: Attiecības ar profesionālo vidi ir būtisks jautājums. Ir viens ļoti vienkāršs un zināmā mērā paradoksāls iemesls, kāpēc aktieri un režisori nevar atnākt uz festivāla izrādēm - tajā laikā viņi spēlē izrādes repertuāra teātros, bet kad nespēlē un nemēģina, tad ir noguruši, it īpaši jau no teātra...

Runājot par festivāla auditoriju vispār interese ir, tikai jautājums, kāpēc tā ir tik maza tieši no teātra cilvēku puses? Taču es redzu, ka jaunā paaudze ir atvērta, viņi apmeklē mūsu organizētos seminārus, meistardarbnīcas, arī viesizrādes. Tas ir arī intereses jautājums. Kad es eju uz mūsdienu mūzikas koncertiem, arī tur es neredzu daudz režisoru vai aktieru, tātad runa nav tikai par teātri, bet par mūsdienu mākslu kopumā, par mūsdienīgu domāšanas veidu.

Ieva Kalniņa: Tie, kuriem patīk tradicionālais teātris, var to apmeklēt katru vakaru, bet eksperimentālas formas šeit parādās reizi dažos gados. Tā tik tiešām ir pašu režisoru un teātru, kuros viņi strādā, problēma, ja viņiem nav interese paplašināt savu pieredzi un zināšanas. Nav jānosoda Homo Novus, ka tas kāpj eksperimentālā teātra piramīdas virsotnē, bet varbūt arī tradicionālajiem teātriem būtu jāsāk rāpties. Un, protams, jābūt lielākai sadarbībai starp profesionāļiem.

Ginta Tropa, Ziemeļu Ministru padomes biroja Rīgā kultūras padomniece:
Mūsu pieredze rāda, ka ir ļoti grūti rast atbalstu eksperimentālām lietām. Tās ir sākušas gūt atzinību samērā nesen. Daudz vieglāk ir gūt atbalstu tradicionālai mākslai, kultūras mantojumam. Mēs nemēģinām darīt to darbu, kas ietilpst valsts institūciju pienākumos, bet cenšamies palīdzēt, pielietojot Ziemeļvalstu pieredzi un zināšanas. Svarīgi ir ne tikai eksportēt kādas valsts jaunākos sasniegumus, bet arī radīt tikšanās vietu, kur notiktu dialogs un būtu iespējams mācīties vienam no otra, veidot kopīgus projektus. Tā piemēram, ar mūsu programmas "Tuvāki kaimiņi" palīdzību LJTI darbiniece dosies pieredzes apmaiņas vizītē uz Helsinku festivālu Baltic Circle.

1999. gadā es kā Kultūras akadēmijas studente veicu pētījumu par festivāla Homo Novus auditoriju. Toreiz izrādījās, ka vidējais Homo Novus apmeklētājs ir strādājoša studente vecumā no 19 līdz 25 gadiem, kas lasa grāmatas un reizi mēnesī apmeklē Jaunā Rīgas teātra izrādes. Varbūt jums atkal būtu jāveic auditorijas izpēte? Kad es pati piedalījos festivālā kā brīvprātīgais palīgs, es domāju, kāpēc viņi tā pūlas dabūt cilvēkus ārā no tradicionālajām teātra ēkām uz dīvainām pamestām telpām, jo tas taču prasa papildus pūles un izmaksas. Tagad es domāju, ka šie eksperimenti ir daudz devuši pilsētai un Rīgas iedzīvotājiem, jo šo desmit gadu laikā teātra koncepts ir mainījies. Agrāk cilvēki uztvēra teātri kā ēku. Tagad teātri vairāk uztver kā aktivitāti. Un festivāls teātrim piešķir papildus vērtību, jo tas kļūst par tikšanās vietu profesionāļiem, skatītājiem un vienkārši draugiem.

Prīts Rauds, festivāla Baltoscandal mākslinieciskais vadītājs (Rakvere, Igaunija):
Mums ir tāda pati situācija Igaunijā. Tikai es nesaprotu, kāpēc tik ļoti jācenšas viņus dabūt uz izrādēm? Kāpēc mēs neuztraucamies, kā dabūt santehniķus uz teātri? Tas ir jautājums par mērķauditoriju. Vai mēs vēlamies taisīt festivālu teātra ļaudīm? Es tā neuzskatu, es domāju, ka mēs to darām kādai citai auditorijai. Ja teātra cilvēki gribēs nākt un viņiem būs laiks, viņi atnāks. Zināms arī, ka t.s. jaunajās valstīs cilvēki daudz labprātāk prasīs naudu no Kultūrkapitāla fonda, lai nokļūtu Aviņonas festivālā, jo tas ir prestižāk. Kad tās pašas izrādes atved uz Rīgu, viņi neiet. Tāpat tas ir Igaunijā. Baltoscandalnotiek Rakverē, mazā pilsētiņā ar 13 000 iedzīvotājiem, kur pamatā nekas nenotiek. Festivāls, kurā četru dienu laikā uzstājas vairāk nekā divdesmit grupas, pilnībā pārņem pilsētu, taču vietējie iedzīvotāji to ļoti maz apmeklē. Mūsu skatītāji ir no visurienes, bet tikpat kā nemaz no Rakveres. Jo vairāk es (kas neesmu vietējais, bet no Tallinas) cenšos atrast veidus, kā piesaistīt vietējo auditoriju, jo vairāk tieši vietējie teātra cilvēki, kas piedalās festivāla organizēšanā, to noraida. Viņi negrib formāli sasniegt auditoriju, kas vēl pati īsti nevēlas apmeklēt festivālu. Tajā pašā laikā pilsēta mūs atbalsta, cik vien tai iespējams. Protams, ka pilsētā notiek lielas diskusijas un nodokļu maksātāji pārmet, kāpēc tik daudz naudas tiek ieguldīts festivālā, nevis nopirkti jauni tērpi tautas deju kolektīvam. Taču šīs četras festivāla dienas ir centrālais notikums Igaunijā ne tikai mākslā, bet visās mediju ziņās. Visi runā par festivālu, it īpaši tie, kas tajā nav bijuši, jo tas skaitās prestiži.

Roza Fentone: Pēdējo gadu laikā tiešām mainījusies uztvere - arī festivāls vairs nenozīmē tikai savas valsts prezentēšanu, tas ir kļuvis par sadarbības un apmaiņas arēnu.

Daina Ostrovska, Britu padomes Latvijā mākslas un zinātnes programmu vadītāja:
Britu padome Latvijā pamatā strādā ar partneriem, kas nozīmē, ka mēs esam pastāvīgā dialogā ar svarīgākajām mākslas organizācijām. Mūsu galvenais uzdevums ir attīstīt un atbalstīt sakarus starp mākslas profesionāļiem. Tāpēc es negribētu atmest ar roku repertuāra teātros strādājošiem aktieriem un režisoriem. Jo runa nav tikai par izrāžu eksportēšanu, bet arvien vairāk par to, kā ietekmēt dažādas mākslas jomas un stiprināt sadarbību starp māksliniekiem.

Labs piemērs ir britu jauno lugu lasījumi Dailes teātrī, ko uzskatu par vienu no veiksmīgākajiem Britu padomes projektiem. Sākumā aktieri un Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs neizrādīja nekādu entuziasmu, bet interesantākais bija, kā šī attieksme mainījās. Darbs ar britu režisoriem pārliecināja aktierus un tagad teātris ir atvērts sadarbībai un saka: dodiet mums jaunas lugas!

Tilmans Broszats: Sākšu ar komentāru par jēdzienu eksperimentālais teātris, kas te tika lietots, aprakstot Homo Novus un, iespējams, būtu attiecināts arī uz citiem festivāliem. Tas nav pareizais apzīmējums, jo mūsdienu māksla vispār nav iedomājama bez eksperimenta. Bet ar šo vārdu parasti asociē kaut kādu marginālu teātri. Mums Minhenē ir daudz dramatiskā, tradicionālā teātra, bet mūsu festivāls Spielart piedāvā savādākus māksliniekus, kas atbrauc un strādā pilsētā. Mēs it kā „nododam tālāk" šos māksliniekus. Mēs vēlamies arī panākt apmaiņu starp dažādiem mākslas žanriem. Mēs izmantojam jaunas un pamestas telpas un liekam vietējiem māksliniekiem no jauna pārskatīt savu darbību.

Šobrīd mums ir ļoti piemērota finansēšanas struktūra šim reizē vietējās un starptautiskās nozīmes festivālam. Daļēji to finansē Minhenes pilsētas atbalstīta teātra asociācija (vietējais aspekts) un daļēji - Minhenē bāzētais BMW uzņēmums, kas kā globāls spēlētājs ekonomikā pārstāv starptautisko aspektu. Līdzsvars, par ko iepriekš tika runāts mākslinieciskā ziņā, mūsu gadījumā ir sasniegts arī institucionālā un finansējuma līmenī.

Kad mēs runājam par kultūrpolitiku nacionālā un starptautiskā aspektā, nereti nonākam pie kultūras identitātes jēdziena. Vietējai varai ir svarīgi atbalstīt vietējos māksliniekus, un tas bieži tiek aprakstīts kā kultūras identitātes saglabāšana. Manuprāt, tas zināmā mērā ir bīstami. Paskatīsimies uz šo modeli. No vienas puses ir vara - Kultūras ministrija vai valsts, vai institūcija, kas nosaka likumus un kritērijus, no otras puses - mākslinieki. Ar kultūras identitātes jēdziena palīdzību mākslinieku mēģina nolikt varas centrā it kā viņš būtu daļa no šīs institūcijas, kas viņš patiesībā nav. Mana pieredze rāda, ka mākslinieks ir nevis „centrisks", bet gan ekscentrisks, viņš darbojas ne tikai valstu, bet arī kultūras identitāšu robežjoslās. Politiķiem būtu jāsaprot, ka mākslinieks nav (vismaz ir ne tikai) nacionālās identitātes pārstāvis, bet tas, kurš palaikam pārkāpj robežjoslas. Tāpēc man transnacionāla sadarbība ir pats pamats un sākums, nevis kaut kas uzkonstruēts uz nacionālā līmeņa. Protams, mēs atzīmējam programmās, no kuras valsts ir mākslinieki, jo mēs dzīvojam konkrētā pasaulē un saņemam atbalstu, piemēram, no Britu padomes, tāpēc ir dabiski pateikt, ka mākslinieki ir no Lielbritānijas, taču tas nav veids, kā mēs domājam un uztveram.

Roza Fentone: Mēģināšu izdarīt nelielu kopsavilkumu. Viena no galvenajām tēmām - festivāli kā starpniecības institūcijas. Svarīgi atzīmēt arī ideju par mākslu kā mūsdienīgu atbildi pasaulei, ne eksperimentu. Festivāli veido zināmu līdzsvara mehānismu attiecībā pret institūcijām, tās neizslēdzot, bet kā daļa no plašākas ekoloģijas. Izskanēja arī atziņa, ka festivāliem ir ne tikai mākslinieciska, bet arī ekonomiska un reģionāla ietekme. Svarīga ir festivālu nozīme pārmaiņu veicināšanā un jautājums, kā stiprināt festivāla un pilsētas attiecības. Finansējums un partnerattiecības - māksla var būt ienesīga, bet no otras puses - valstij būtu jāatbalsta risks. Kopumā būtu nepieciešams zināms līdzsvars un jaukta tipa ekonomika. Festivāliem piemīt arī izglītojošā loma - apmaiņa, prakses iespējas, semināri. Kā iespējams mērīt mākslas ietekmi, tas ir arī kvantitātes un kvalitātes attiecību jautājums. Ļoti svarīga ir ideja par kultūras identitāti, kas nav jāsaprot kā fiksēta konstrukcija un māksla - kā nacionālo vērtību reprezentācija, bet gan plašāk - kā robežu šķērsošana, kas atspoguļo šo mainīgo fragmentāro pasauli, kurā dzīvojam. Un visbeidzot ideja par festivāliem, kas provocē cilvēkus savādāk domāt, paskatīties uz pasauli ar citām acīm, no cita skatu punkta.