Herders neatgriezās Rīgā, pēc klejojumiem pa Rietumeiropu, viņš mūža nogali pavadīja Veimārā. Šodien Veimāras mākslinieku ceļojums bija daudz īsāks - tikai 2 dienas - un viņu mērķis nebija viss bēgt no Rīgas. Tomēr bēgšanas un ieslodzījuma tēma kļuva gan par izrādes pamattēmu, gan par teju vai mistisku problēmu tās sagatavošanas posmā, kad mums vairākas reizes izjuka plānotā aizceļošana. Pārcelts kuģa reiss, nokavēti vilcieni - atkal un atkal smējāmies, ka no Herdera projekta nav iespējams aizbēgt.

Veimāriešu ceļojuma mērķis bija atrast ieinteresētus Rīgas māksliniekus un kopīgi izveidot videofilmu un performanci, balstoties uz Herdera žurnālā minētajām pārdomām un izjūtām. Herdera nāves gadadienu atzīmējot, Veimāras mākslas festivāls Kunstfest Weimar bija piekritis vietējo avangardistu piedāvājumam kļūt par izrādes līdzproducentu un.pirmizrāde ar nosaukumu "Eiforija!"jau bija iekļauta augustā ieplānotā festivāla programmā.

Theaterhaus Weimar ir avangardisti ne tikai Veimāras kontekstā, viņu izrādes atšķiras no citiem vācu teātriem ar to, ka viņi strādā starpdisciplināri un daudz eksperimentē ar video un filmu. Filmēšanas process un videofilma ir tikpat nozīmīga kā aktieru darbība uz skatuves. Vairāki no bijušajiem un esošajiem grupas dalībniekiem Veimāras Bauhausa universitātē studējuši mediju teoriju. Raksturīgi, ka viņu projekti parasti ietver teorētisku pamatojumu, pētījumu procesu un darbu ar literāro izejmateriālu.

Janeks Millers, Theaterhaus Weimar vadītājs un režisors, uz Rīgu nebija atbraucis atlasīt aktierus gatavām lomām. Meklēti tika līdzīgi domājoši un eksperimentiem gatavie jaunie mākslinieki, lai diskutētu, dalītos pieredzē, iemaņās un radītu kopīgi.

Latvijas teātra vidē performances un ir maz pazīstamas, tāpēc nav brīnums, ka līdzīgi domājošie atradās jauno multimediju mākslinieku vidū. Vienīgi Ieva Kauliņa (LMA scenogrāfijas studente un scenogrāfe) bija strādājusi lielajos Latvijas teātros. Savukārt, Linards Kulless (vīdžejs, multimediju mākslinieks un projektu vadītājs, darbojas apvienībās "Maize" un "Riga Sound") un Voldemārs Johansons (skaņu un interneta dizaina mākslinieks, vīdžejs, apvienība "Maize") bija piedalījušies atsevišķos teātra projektos kā videomākslinieki.

Toreiz februārī viesojāmies arī Gētes institūtā, kura vadītāja Sabīne Belcas kundze patīkami pārsteidza mūs ar ieinteresētību un solījumu atbalstīt izrādes parādīšanu Rīgā. Sadarbības un viesizrādes koordinēšanu Latvijā uzņēmās Latvijas Jaunā teātra institūts.

Mākslinieki otrreiz satikās augusta sākumā Veimārā un pēc trīs nedēļu kopīga darba, 26.augustā nelielā izbijuša veikala telpā pie Herdera laukuma notika pirmizrāde.

Formā tā ir tikpat neparasta kā līdzšinējās Theaterhaus Weimar izrādes - divi ekrāni lēnām rotē skatītāju priekšā, ik pa brīdim paverot spraugu un ļaujot ielūkoties aizekrāna pustumsā. Tur kuģa kajītē neizprotamā kārtā satikušies divi latvieši, kas ceļo no Rīgas un divi vācieši, kas ceļo uz Rīgu. Uz ekrāniem neskaidri fragmenti no ceļojuma, aiz tā aprautas sarunas, cilvēcisku attiecību drumstalas un eiforiskas sajūsmas uzplaiksnījumi, mēģinot izlauzties un aizbēgt no bezjēdzības. Viss notiek elektroniskās mūzikas monotonajā ritmā, lēni, bez īstām emocijām un saprotama mērķa. Šķiet, izrādei pietrūkst skaidras dramaturģijas, un, acīmredzami, tās pietrūkst arī jauniešu dzīvē, kā raksta vietējā kultūras radio Lotte žurnālists Mihaels Helbings laikrakstā "Thueringer Allgemeine".

Izrāde nestāsta par reālu kuģa ceļojumu, bet gan, turpinot citēt M.Helbingu, "šis spoku kuģis dodas 20 00 jūdzes zem ādas. Tur jaunas, vientuļas dvēseles izkravā visu, nepaturot sev nekā. Tā dzīve, kādu viņi sākumā bija iedomājušies, šķiet jau beigusies. Viss jau ir izdomāts, izrunāts, izdarīts. Kur ir jaunie, neizmantotie plāni un idejas?"

Šī dzīves beigu sajūta itin ātri pārņem uzturoties snaudošajā Veimārā, kas 1999.gadā bijusi Eiropas Kultūras galvaspilsēta un piesaistījusi lielas investīcijas. Mājas un pieminekļi atjaunoti, sapucēti, kultūras un konferenču centri izbūvēti, bet līdz ar to arī dzīve apstājusies. Turpmāk šeit dzīvo tūristi un turīgāki pensionāri, kas vēlas mūža nogali pavadīt Gētes un Šillera garu klātbūtnē. Pat šīgada mākslas svētku programma veidota, lai izklaidētu tūristus - skaista, saprotama un pārbaudīta māksla - klasiskās mūzikas koncerti, balets, Vācijas roka leģenda Udo Lindenbergs.

Latviešu - vācu kopprojekts "Eiforija!" ir "dzelonis festivāla miesā", kā trāpīgi raksturo Mihaels Helbings. Izrāde, viņaprāt pasludina pārējos festivāla notikumus par bezjēdzīgu deju uz grimstoša kuģa, tomēr "mums nekas cits neatliek. Šādas izrādes mums jāpacieš kamēr vien mēs neaizpildām savas dzīves tukšumu ar kaut ko citu."

"Eiforija!" ir nesaprotama, lēna un formā vairāk līdzīga videoinstalācijai nekā dramatiskā teātra izrādei, kuru acīmredzami bija gaidījuši pirmizrādes viesi. Māksliniekus nepārsteidz tas, ka gados vecāki skatītāji pamet pirmizrādi, nesagaidījuši beigas. Lai gan notiekošais viņiem šķiet nesaprotams, patiesībā viņi ir precīzi uztvēruši izrādes pamatsajūtu un gluži instinktīvi vēlas aizbēgt no bezcerības, ieslodzījuma un neīstas dzīves.

Tomēr mūsdienu teātra profesionāļi izrādi novērtējuši daudz pozitīvāk nekā Veimāras auditorija un novembrī filma un izrāde aicināta uz Hebbel teātri Berlīnē. Hebbel teātris ir viens no nedaudzajiem un zināmākajiem Berlīnes teātriem, kas veido starptautisku programmu. Tajā reiz viesojās arī Jaunais Rīgas teātris ar izrādi "Čūska".

Novembra beigās "Eiforija!" būs skatāma arī Rīgā un nākamā gada sākumā kultūras centrā Kampnagel Hamburgā, kur notiks festivāls par medijiem un realitāti.

Mihaela Helbinga recenzija "Thueringer Allgemeine" http://www.thueringer-allgemeine.de/ta/ta.kultur.volltext.php?id=784132&zulieferer=ta&rubrik=&kategorie=KUL&region=

Agnese Lūse,

Latvijas Jaunā teātra institūts