- Kāds bija priekšstats par KM, un kā bija, kad tu tur ieradies? Vai KM ir kas izmainījies, vai pagaidām vēl notiek izzināšanas darbs?

Priekšstats bija aptverošs, bet vispārīgs. Pirmie secinājumi, iepazīstot situāciju, bija diezgan skumji, nesakārtotība ir ievērojami lielāka, nekā tas no malas likās. Izzināšanas periods iet uz beigām, mēs esam pārgājuši strādāšanas fāzē un ļoti nopietni strādājam vairākos virzienos. Tagad man ir pietiekams priekšstats par dažādajām nozarēm, lai varētu šķirot prioritātes. Visvairāk laika šobrīd aizņem teātru finansēšanas modelis, kas lielā mērā ir saistīts ar nulles budžeta veidošanu, teātru juridiskais statuss un viss, kas saistīts ar budžeta veidošanu nākamajam gadam. Tā ir prioritāte katru gadu, taču šogad ir īpaša situācija, ņemot vērā politiskā klimata maiņu attiecībā uz budžetu un finansēšanu mūsu valstī kopumā. Nemitīgi degpunktā ir Nacionālās bibliotēkas jautājums. Pie prioritātēm būtu jāmin arī reģionālās kulūtrpārvaldes sistēmas veidošana. Līdz šim ir darbojušies kultūras inspektori, taču viņiem nav nedz finansējuma, nedz pilnvaru, līdz ar to viņiem ir ļoti ierobežotas funkcijas. Mēs gribam panākt lielāku decentralizāciju un lielāku lēmumu pieņemšanas spēju, tai skaitā par finansēm, reģionu līmenī. Mūsu mērķis būtu, lai katrā plānošanas reģionā būtu kultūru koordinējoša valsts institūcija, kura tad sadarbotos ar pašvaldības pusē esošām institūcijām un būtu ciešā saskarē ar topošajām plānošanas reģionu attīstības aģentūrām. Šobrīd paralēli top mūsu vīzija par reģionālo kultūrpārvaldi, un valsts mēroga administratīvi teritoriālā reforma. Protams, uzreiz nākamajā līmenī aiz šiem ir ļoti daudzi sasāpējuši jautājumi, bet proritātes ir jākārto.

Runājot par ministriju kopumā, prioritāros jautājumus var iedalīt trijās grupās. Viena grupa ir politisku dokumentu veidošana un ieilgušu likumu tapšana. Otra grupa ir saistīta ar kultūras pārvaldes mehānismiem, ar sistēmas sakārtošanu. Trešā ir viss, kas saistās ar pašas ministrijas maksimāli efektīvu darbošanos gan attiecībā uz tīri administratīvu efektivitāti, gan arī uz tās tēlu un lomu šajā nozarē, komunikāciju ar cilvēkiem.

Esmu ļoti daudz šajās 100 dienās domājis par to, kā uzlabot ministrijas darbu. Gribētos cerēt, ka kaut kas jau ir mainījies atmosfērā un attieksmē. Pirmkārt, tas ir jautājums par koleģialitāti lēmumu pieņemšanā. Līdz šim KM bieži un pamatoti ir pārmests, ka finansu lēmumi ir vienpersoniski pieņemti bez skaidra pamatojuma. Šogad mēs pirmo reizi ministrijas vēsturē līdzekļus, kas tiek piešķirti starptautiski un nacionāli nozīmīgiem kultūras pasākumiem, sadalījām koleģiāli, darbojoties darba grupai ar KM pārstāvjiem no dažādām nozarēm. Otrkārt, aktuāls ir jautājums, kādā veidā KM komunicē ar sabiedrību, vai un kādos termiņos mēs atbildam uz vēstulēm. Treškārt, no 1. septembra KM būs struktūras reforma, kas būs balstīta uz decentralizāciju, un būs daži jauni cilvēki. Runa ir par esošo funkciju pārdali, par to loģisku sagrupēšanu un darboties spējas nodrošināšanu. Mērķis ir samazināt to lēmumu pieņemšanas daudzumu, kas nonāk līdz ministrei vai valsts sekretāram, pakļaujot atsevišķas jomas valsts sekretāra vietniekiem. Man liekas absurds, ka šobrīd nav valsts sekretāra vietnieka līmeņa cilvēka, kas nodarbotos ar kultūrpolitikas jomu kopumā. Mēs šobrīd arī meklējam cilvēku, kas varētu strādāt ar struktūrfondiem. Tā ir vitāli svarīga lieta, kas noteiks mūsu jomas panākumus finansiālā izpratnē turpmākajos gados.

- Kā tu definētu KM funkcijas un atbildības robežas?

KM funkcija ir nodrošināt vidi, kurā var veidoties daudzveidīgs, brīvs un ilgtspējīgs kultūras process. Otrs KM uzdevums, ko tā šobrīd nespēj veikt, ir nodrošināt pēctecību un konsekvenci finansējumam kā skaidras valsts kultūrpolitikas realizācijas instrumentam. Šis iet roku rokā ar skaidras politikas definēšanu. Šobrīd viens no lielākajiem trūkumiem mūsu kultūrpolitikā ir nespēja nodrošināt ilgtspēju un konsekvenci kultūrpolitikas realizēšanā, pirmkārt, tādēļ, ka ir neskaidra finansējuma situācija. Ir grūti plānot, jo mēs nevaram uzņemties ilgtermiņa finansiālas saistības. Mēs, būdama valsts budžeta finansēta institūcija, nevaram būt droši, vai šis finansējums būs arī rīt.

- Vai tas ir atkarīgs no šīs jaunās situācijas?

Ne gluži, tā tas ir bijis visu brīvvalsts laiku. Tas ir jautājums par politisko gribu, kuru šobrīd KM nevar nodrošināt pietiekamā līmenī, lai nebūtu jāuztraucas, ka rīt kaut kas kardināli nemainīsies. Tāds risks pastāv jebkurā valstī. Kultūrpolitikas prioritātēm jābūt definētām tā, lai tās būtu saprotamas plašākai sabiedrībai un arī tiem, no kā ir atkarīgs finansējums. Tā ir vienīgā drošība, kas iespējama, runājot par ilgtermiņa garantijām valsts budžeta finansējumam. Mums ir Nacionālā programma "Kultūra", kurā ir izdarīts ļoti nopietns darbs pie kultūras procesa apraksta un kultūrpolitikas mērķu definēšanas, taču, ikdienā ar to strādājot, uzrādās, ka programma nav pietiekami elastīga attiecībā uz aktuālo prioritāšu pārskatīšanu. Tā nepietiekami risina jautājumu par sasaisti ar reālo dzīvi - ar finansu un organizatoriskiem instrumentiem. Uz visbiežāk KM dzirdēto pārmetumu - ka valstī nav kultūrpolitikas, varu atbildēt, ka kultūrpolitika viennozīmīgi ir, tomēr nav īsti skaidrs, kā tā tiek pārskatīta, kā tā tiek realizēta, kā to iespējams īstenot dzīvē un kas notiek tad, ja to neīsteno.

- Kā rodas kultūrpolitika? Kāda ir KM loma tās veidošanā?

Kultūrpolitikas veidošanā KM ir koordinējoša loma. KM ir atbildīga par tiesiskās vides un finansu instrumentu pieejamības nodrošināšanu. Tā kā KM pārstāv valsts intereses šajā jomā, tad koordinējošās funkcijas ietvaros ministrijai bieži vien ir jāpieņem kvalitatīvi lēmumi, kuru no iespējām izvēlēties. Reizēm būtu nepieciešams pieņemt radikālus lēmumus, protams, balstītus plašākās valsts interesēs. Un valsts intereses šajā gadījumā ir sabiedrības intereses. No vienas puses, kultūrpolitika nav pietiekami apspriesta ar sabiedrību, ar kultūras nozari. Taču vērojams arī pretējs process - dažu kultūrpolitikas jautājumu sakārtošana ir ieilgusi tādēļ, ka mēs nespējam pāriet šo konsultāciju stadiju un pieņemt lēmumus. Vēlēšanās atrast zelta vidusceļu un izpatikt visiem principā ir lemta neveiksmei, ņemot vērā, kāda ir viedokļu dažādība kultūras jomā. Lielākā problēma ir akūtais kompetences trūkums, jo mums ir ļoti nesenas kultūrpolitikas tradīcijas. Mēs zinām, kāda ir kultūra, bet ne vienmēr spējam definēt, kāda ir politikas daļa tajā. Uzsvars jāliek nevis uz to, cik daudz ir naudas, bet uz to, ko mēs ar to naudu izdarām.

- Daudzās mākslas jomās izveidotas jaunas nevalstiskas organizācijas, kas aktīvi darbojas un ir ieņēmušas noteiktu nišu Latvijas kultūrainā. Tām ir labāks menedžments un tās prot efektīvāk apsaimniekot līdzekļus nekā liela daļa tradicionālo institūciju, taču tām joprojām nav izdevies iegūt kaut minimālu pastāvīgu finansējumu no valsts vai pašvaldības. Cik ilgi var strādāt uz entuziasma pamata, pārtiekot no nestabilā projektu finansējuma?

Ilgi. Tikmēr, kamēr to novērtē. Tai pat laikā - ja pietiekami plaši raugās un izmanto esošās iespējas, kultūras jomā var finanses atrast. Ne vienmēr iespējams realizēt visas radošās ieceres, bet bāzes administratīvo funkciju nodrošināšanai var atrast finansējumu. Cita lieta, ja ir pierasts būt pie visa gatava, kad valsts finansē lielāko daļu, jāšaubās, ka tie laiki vairs atgriezīsies.

- Tomēr vērojama zināma netaisnība līdzekļu sadalē un kontrolē attiecībā uz jaunajām organizācijām. Tradicionālās kultūras institūcijas saņem valsts budžeta līdzekļus neatkarīgi no to darbības kvalitātes, bet "jaunajiem" jāatskaitās līdz pēdējam sīkumam un visu laiku jādzird šaubas - vai tiešām bija vērts finansēt (lasiet: "tērēt nodokļu maksātāju naudu")?

Tas pat nav netaisnīgi, jo jebkurai jaunai lietai ir sevi jāapliecina.

- Cik gadi, cik pasākumi ir vajadzīgi, lai apliecinātu? Es saskatu bīstamību uzskatā, ka kultūrai un mākslai ir jāpastāv galvenokārt uz entuziasmu, jo cilvēku resursi nav bezgalīgi.

Tam nav sakara ar entuziasma nenovērtēšanu. Jautājums ir par to, kā valsts vērtē intelektuālo kapitālu un cilvēku radošās spējas. Tas ir globāls un divpusējs jautājums - kā sabiedrība vērtē kultūras produktu, un - kā kultūras cilvēki uzskata: kas ir tas, ko viņi dara. Diemžēl šobrīd rodas sajūta, ka šeit ir karastāvoklis jeb nesaprašanās. Bieži vien radošā sfēra par prioritāru uzskata vienīgi sevis pašrealizāciju, nevis kāda ieguldījuma došanu sabiedrībai, vai, ideālā gadījumā, vidusceļu starp abiem.

- Vai tu domā kādu konkrētu kultūras sfēru?

Es šeit domāju vispārīgi - kultūra un sabiedrība, kura saņem kultūras produktu un vēlas vai nevēlas par to maksāt. Saeimas un ministru kabineta viedoklis tikai atspoguļo plašākas sabiedrības viedokli, jo tie ir cilvēki, ko mēs esam ievēlējuši. Es domāju, ka kultūras sfēra ir tā, kurai būs jāsper pirmais solis pretī sabiedrībai. Tomēr es negribu teikt, ka starp sabiedrību un radošiem cilvēkiem vienmēr ir jābūt pilnīgai izpratnei, tādā gadījumā, iespējams, radošie meklējumi būtu pilnībā izslēgti. Veselīgām pretišķībām jābūt, no tām rodas kaut kas jauns. Laikmetīgā māksla tāpēc ir balstīta uz pretišķībām, ka tā meklē jaunus veidus, kā pateikt vecas lietas.

- Vai tu šo problēmu saskati visās mākslas jomās, vai kādā īpaši.

Tas bija ļoti vispārināti. Ja pavisam sakāpināti, tad jārunā par to, ko angliski sauc high arts, vai ironiski - high brow arts - "no augstiem plauktiem", latviski runājot. Tā ir vecā ekskluzīvā un mūsdienu jeb laikmetīgā māksla. Tās ir ar visšaurāko auditoriju, vislielākajām izmaksām un visgrūtāk saprotamas neiesvaidītajiem. Mana dziļākā pārliecība ir, ka šīs lietas pastāv sinerģijā. Tādēļ es sākumā minēju, ka ir nepieciešama vide, kurā var būt daudzveidīga kultūra. Nav ne labas, ne sliktas kultūras, ir kultūras izpausmes. Piemēram, starp popmūziku un akadēmisko mūziku notiek mijiedarbība, kuras rezultātā abas attīstās. Ir nepieciešamas abas puses, bet kultūras profesionāļu problēma bieži vien ir tā, ka tiek saskatīta tikai viena puse, tā otra neliekas svarīga. Nevajag noniecināt to, kas patīk daudziem cilvēkiem.

- Taču tas, "kas patīk daudziem cilvēkiem" nereti tuvojas kultūras industrijas sfērai un var pats sevi atpelnīt. Turpretim dažādas kvalitatīvas kultūras un mākslas iniciatīvas nespēj attīstīties un ar laiku var zaudēt savu kvalitāti, jo tām ilgstoši jādarbojas izdzīvošanas režīmā. Vai ir paredzamas izmaiņas kultūras finansēšanas principos?

Nesen "Delfos" izlasīju labu komentāru ziņai par Nacionālā teātra finansiālajām grūtībām: tas, ka tas ir valsts teātris, vai kādi citi nopelni pagātnē nevar kalpot kā garantija mūža pensijai tai organizācijai. Mēs ejam uz to, ka visām kultūras vienībām būs jāspēj apliecināt, kāpēc tās būtu pelnījušas saņemt valsts finansējumu. Ikdienas darba rezultāti būs pamats tam, kāpēc tev ir drošības sajūta par to, ka tev būs finansējums. Valsts mērogā tiek risināts jautājums, vai mūsu valsts ar laiku pāries uz trīs gadu budžeta plāniem. Kultūras nozarē to būtu labi ieviest jebkurā gadījumā. Tikai vairāku gadu perspektīvā ir iespējams kontekstuāli plānot radošo darbību. Jāatzīst, ka ar esošajiem finansēšanas principiem mēs nevaram būt apmierināti, jo mūsu kultūras budžets lielā mērā turpinās un bāzējas uz padomju laika tradīcijām. Vairumā nozaru neviens nevar atbildēt, kāpēc finansējums ir tāds, kāds tas ir, un kāpēc tas tiek piešķirts tam, kam tas ir. Faktiski mēs varam runāt par to, ka Nacionālā programma "Kultūra" neatspoguļojas reālajā budžeta plānošanas procesā.

Šogad nulles budžeta veidošana nav visaptveroša, tā skar atsevišķas nozares. Katrai ministrijai ir vairākas programmas, kurās šis princips tiek pielietots. KM trīs pārskatāmās nozares ir Finanšu ministrijas noteiktas - teātru programma, augstākā izglītība, KKF - un ceturtā, ko mēs paši izvēlējāmies, ir arhīvi. Mūsu interesēs ir saprast, ko un kāpēc mēs finansējam, ko valsts par to saņem pretī, ko vēl vajadzētu finansēt un cik tam trūkst. Atgriežoties pie iepriekš uzdotā jautājuma par jaunajām organizācijām - lai piešķirtu valsts līdzekļus jaunai organizācijai, tā ir vai nu jāizcīna klāt, vai nu jāatņem kādam citam. Abos gadījumos izšķirošs ir pamatojums, ko par šo naudu valsts un sabiedrība iegūs vairāk un labāk nekā līdz tam.

- Daudzus kultūras nozares cilvēkus uztrauc izskanējušais viedoklis, ka vajadzētu mainīt KKF finansējuma avotu, iekļaujot tam paredzēto summu ikgadējā valsts budžetā, nevis, kā līdz šim, veidot to no iezīmētajiem azartspēļu, tabakas un alkohola nodokļiem. Kāds ir KM viedoklis šajā jautājumā?

Tā ir viena no valdības hipotēzēm, kā optimizēt valsts budžeta plānošanu. Mērķis ir samazināt speciālo budžetu īpatsvaru, kurus nevar plānot, jo tie tiek noņemti no pārējās nodokļu daļas, kas tiek pārdalīta caur budžetu. Budžeta plānošanai ir kolektīvs princips, tur var darboties ar prioritatēm. Speciālie budžeti jau kaut kam ir iezīmēti un budžeta plānošanā neietilpst. Es, ministre un KM aizstāv viedokli, ka šim modelim attiecībā uz KKF būtu jāsaglabājas. Dombrovska kungs jau presē ir paudis, ka ir speciālie budžeti, kurus šogad tādā veidā pārskatīs, bet KKF nebūšot starp tiem. Es uzskatu, ka šī sistēma ir laba un pareiza, jo tā ir vienīgā, kas šajā budžeta situācijā nodrošina KKF budžeta pieaugumu līdz ar valsts ekonomisko attīstību. Citādi tas tiks pakļauts politiskās pēctecības trūkuma riskam. Pat ja mēs iestrādātu normu "ne mazāk kā iepriekšējā gadā", tad tomēr uz plānveidīgu pieaugumu būtu grūti paļauties. Manuprāt, tas ir labs princips, ka tieši no šo nodokļu ienākumiem tiek finansēts kultūras jaunrades process.