2004.gada 3. un 4. decembrī pl. 13:00 Dailes teātra Kamerzālē
Antons Čehovs "Kaija"
Režisors Ārpāds Šilings (Arpad Schilling, Kretakor), Ungārija
4.decembrī pl.22:00 klubā Casablanka Kretakor trupas aktieru koncerts

2004.gada 3.decembrī pl. 19:00 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē
Rolands Šimmelpfennigs „Arābu nakts"
Režisors Cēzars Graužinis (Cezaris Graužinis, Cezaris group), Lietuva

Kretakor teātris

Meklēdams jaunus izteiksmes veidus jauns ungāru režisors Ārpāds Šilings 1995.gadā Budapeštā nodibināja Kretakor teātri. Pēdējos piecus gadus Kretakor ir strādājusi kā projektu trupa bez savas mēģinājumu un izrāžu telpas. 2000/01 bija pirmā sezona, kad Kretakor noslēdza ilgtermiņa līgumus ar 14 aktieriem - visi trupas dalībnieki ir izauguši Kretakor teātrī kopā ar režisoru. Šodien Kretakor, kas ir kļuvis par Ungārijas neatkarīgā teātra simbolu arī starptautiskajā arēnā, joprojām ir uzticīgs pirms desmit gadiem izvirzītajiem mērķiem un izvēlētajai tehnikai.

Kretakor raksturīgs neatkarīgs radošās darbnīcas stils un vēlme bez starpniekiem sarunāties ar publiku. Regulāri eksperimentējot, Kretakor pēta autentiskās teātra valodas daudzveidību. Šeit vienlīdz būtiska nepārtraukta aktieru klātbūtne no idejas līdz izrādei, teksts, attēls, mūzika un kustība. Šī trupa, kuras dalībniekiem nav vairāk par 30 gadiem, vēlas radīt drosmīgu alternatīvu, kurā apvienotos neatkarīga mākslinieka enerģija un vēlme eksperimentēt ar fizisku iespēju normāli strādāt, kāda līdz šim nodrošināta tikai lielajiem repertuāra teātriem.

Katrs režisora Ārpāda Šilinga un Kretakor teātra iestudējums ved nezināmajā, meklē neparedzamus brīžus, kad gan ar skatītāju, gan pašu trupu var notikt jebkas. Kretakor nevēlas, lai skatoties viņu izrādes, publika atsvešināti sapņotu un fantazētu par nereālo. Viņi jaunu pieredzi vēlas rast kopīgi. Lai to sasniegtu, Kretakor atļaujas būt nepatīkams, kaitinošs un pretrunīgs.

Antons Čehovs "Kaija"

Sākot strādāt ar Čehova "Kaiju", pēc pirmajiem laimes un entuziasma viļņiem (kaut arī tas bija zināms iepriekš, tas tomēr bija brīnišķīgs piedzīvojums vēlreiz atklāt, cik perfekta ir šī luga) mums radās virkne jautājumu un šaubu. Analīzes mēģinājumi ilga mēnesi. Tajā laikā mums īsti nebija, kur to darīt, tādēļ par lugu diskutējām režisora dzīvoklī. Mēs šausmīgi strīdējāmies par vairāku teikumu un ainu nozīmi, par tēliem un to nodomiem, par to, ko Čehovs ir domājis dažādās epizodēs, un kāds galu galā ir lugas vēstījums mums. Tas bija galvenais jautājums - atklāt, kas ir tie lugas elementi, kas šodien, pēc 100 gadiem, ir saglabājuši to pašu nozīmi un jēgu, un ir mums tikpat svarīgi, kā Čehova laikabiedriem.

Izrādi mēs gatavojām trīs posmos. Analīzes mēģinājumiem sekoja 10 dienu ilgs nošķirtības posms. Šo laiku mēs pavadījām kopā - mazā koka namiņā tālu Transilvānijas kalnos. Mēs intensīvi strādājām, ar improvizācijas palīdzību mēģinot "izvilt" ainu un tēlu būtību, esenci. Kopīga ieniršana lugā nepārprotami iezīmēja virzienu: laiks gāja un izkristalizējās formālie risinājumi - mēs novērsāmies no palīglīdzekļiem un sākām paļauties tikai uz Čehova tekstu.

Mēs sākām mēģinājumu procesu Fešeka klubā - vietā, ko mums bija jāizvēlas piespiedu kārtā, bet kas beigu beigās izrādījās auglīga izvēle. Mēģinājumi balstījās teksta gala variantā un režisora koncepcijā. Mūsu mērķis bija spēlēt Kaiju kā mūsdienu cilvēku mūsdienu stāstu. Mēs mēginājām aizstāt vai atsijāt tos elementus, kas bija pārāk tieši saistīti ar Čehova laiku vai bija pretrunā ar mūsu izrādes situācijām un personāžiem. Mums šķita, ka ar katru brīdi mēs aizvien vairāk tuvojamies izrādes kodolam. Mēs atradām atbildes uz daudziem jautājumiem, bet citus atstājām neatbildētus - skatītājiem.

Ungāru teātra kritiķi par Kretakor izrādi "Kaija"

"Tik daudz varētu rakstīt par skatuvi un apstākļiem: šeit nav scenogrāfijas, aktieri spēlē pašu drēbēs, gaisma istabā nemainās, metāla kupols virs galvam dīvaini atbalso skaņas; patiesībā Fešeka klubs nav teātris. Tomēr ne vienmēr īsts ir tas teātris, ko spēlē tur, kur to jāspēlē. Tādā gadījumā tieši šeit baudāms labākais mūsdienu ungāru teātris." / Judit Csaki: A pucer siraj. Magyar Narancs, 30.10.2003.

"Šilinga trupas izrāde ir daudz labāka par tām, kas top lielajos teātros. Ar šo izrādi grupa ir noslēgusi dumpinieku posmu. Šī ir kompānija, kurā darbojas īstas personības. Aktieri nepārtraukti rada jaunu, spēcīgu pieredzi par teātra veidošanas metodēm. Šoreiz viņi pēta - arī īpašo apstākļu dēļ - kas notiek, ja aktieris uz skatuves paliek viens, bez palīglīdzekļiem. Kretakor aktieri nekļūst vientuļi. Viņi spēj just viens otru, uz visniecīgāko partnera kustību vai žestu viņi reaģē tik jūtīgi, ka atmosfēra no paša sākuma ir kā elektrizēta, pat ja šķietami nekas nenotiek. Cilvēki "tikai" sarunājas, viņi meditē, viņi ilgojas, meklē savu ceļu, un tai pašā laikā viņi sagrauj savas dzīves gan tur, gan šeit. Tas viss ir jocīgi, ironiski, ārkārtīgi nekaunīgi un savā traģikomiskumā nepanesami." /Bota Gabor: Konnyedebb es elmelyult pimaszsagok. Magyar Hirlap, 8-9.11.2003.



Rolands Šimmelpfennigs „Arābu nakts"
režisors Cēzars Graužins, Cezaris Group (Lietuva)

Pēc ilgāka laika, kad Lietuvas teātri Latvijā konsekventi pārstāvējuši trīs režisori - Ņekrošus, Koršunovs un Varnass, šī būs reize, kad mēs piedāvāsim pavisam svaigu un neredzētu jauna, bet nenoliedzami daudzsološa un talantīga lietuviešu režisora skatījumu. Jaunās vācu zvaigznes - dramaturga Šimmelpfenniga lugu „Arābu nakts" režisors Cēzars Graužins ar savu grupu iestudējis Viļņas Jaunatnes teātrī. 2004.gadā šis iestudējums saņēma Zelta Skatuves krustu - galveno Lietuvas teātra apbalvojumu par labāko gada izrādi.

Rolanda Šimmelpfenniga luga Arābu nakts ir kaut kas vidējs starp absurda un psiholoģijas drāmu. Tā būvēta, pakāpeniski pārklājoties dažādu lugas personu dzīves stāstiem un notikumiem. Cēzars Graužins ar saviem aktieriem šo absurda lugu iestudējis ar psiholoģiskā teātra līdzekļiem - arī šeit, līdzīgi kā Kretakor „Kaijā", lielākā vērība tiek pievērsta aktiera lomai, iespējām, varēšanai. Piecu jauno aktieru rīcībā ir tikai pieci krēsli un melna, diezgan šaura telpa, kas tad arī kļūst par galvenajiem saspēles partneriem.

Teātra kritiķi par „Arābu nakti"

„Arābu nakts ir reizē ļoti tehniska un emocionāla izrāde. Tā ir tehniska, jo katra intonācija, katrs žests un skaņa ir smalki izskaitļota. Iespējams, ka savādāk šo negaidīto Šimmelpfenniga lugu, kuras kompozīcija atgādina „Tūkstoš un vienas nakts stāstus", nemaz nevar uzvest. Tikai šeit mums ir vienas nakts pasaka, visu piecu varoņu stāsti tiek izstāstīti vienā Arābu naktī. Pieci monologi mijas viens ar otru, saplūst un atkal atšķetinās. Un varoņi pārtop, nemainot vizuālo tēlu." / 7 menos dienas

"...Eiropā populārā vācu dramaturga Rolanda Šimmelpfenniga luga Arābu nakts ir kaut kas vidējs starp absurda un psiholoģijas drāmu, tā uzrakstīta ļoti meistarīgi, jo tās struktūra veidota, pakāpeniski pārklājoties dažādu lugas personu dzīves stāstiem un notikumiem. Cēzars Graužins ar saviem aktieriem šo absurda lugu iestudējis ar psiholoģiskā teātra līdzekļiem, protams, neiztiekot bez metaforām. Jo piecu aktieru rīcībā tikai pieci krēsli un melna, diezgan šaura telpa. Un rīcība, kas raksturo sajūtas, ne notikumus, līdz ar to izrāde iegūst piesātināta dzīves stāsta atmosfēru. Arābu nakts ir kāda daudzstāvu mājas iedzīvotāju vienas dienas notikumu atstāsts, kur darbība risinās paralēli lifta kabīnē, dzīvoklī un uz ielas. Cēzars Graužins ir saslēdzis šos notikumus paralēlās ķēdēs. Aktieru rokās krēsli tad arī top par galvenajiem saspēles partneriem, jo režisors partnerību būvējis nevis tieši vienam ar otru, bet kā atstarojumu caur trešo partneri, sienu, krēslu, skatītājiem. Krēsls top par moci, palaistuvi, ko izteiksmīgi un asprātīgi apstrādā viens no aktieriem, galu galā arī par krēslu. Izrādē ir gan akrobātiski un erotiski triki, gan aizkustinoši liriskas epizodes, kuras aktieri ietērpj sajūtās, radot gan klaustrofobijas iespaidu, kad viens no varoņiem iesprūst liftā un mēģina atlauzt skatuves melno sienu, gan lidojumu, kad viens no viņiem krīt lejup no pēdējā stāva. Šis darbs ir arī ieguvis labākās 2004. gada debijas balvu. Šai pašā teātrī tapis arī otrs Cēzara Graužina darbs ar Rolanda Šimmlepfenniga lugas Uz labāku pasauli. Šobrīd es varu tikai minēt, vai režisora vitālais spēks, fantāzija un saspēle ar aktieriem tur ir tāda pati, vai Arābu nakts ir bijis tikai viens izgājiens. Jo šis gandrīz bezpriekšmetu etīžu sakļāvums ar tekstu un aktieru atdeve ir tik aizraujošs, ka gribas ticēt, ka Cēzara Graužina režisoriskais stils vēl tikai attīstīsies. / Evita Sniedze, Viļņas jaunā drāma, Forums