8. oktobra LNT ziņās pārraida sižetu par Lietuvas sabiedrības, tai skaitā Seima deputātu un ministru protestiem pret itāļu režisora Romeo Kasteluči izrādi Sejas koncepcija. Veroties Dieva dēlā. Pāris dienu iepriekš arī Delfi publicē ziņu Lietuvā diskutē par cenzūru un ticīgo jūtām saistībā ar Kasteluči izrādi. Kāda Anna pievienojusi komentāru, kurā apgalvo, ka "visas Kasteluči izrādes ir pretīgas". LNT sižeta autors lietišķi ziņo, ka izrādē ar izkārnījumiem "tiek apmētāts viss apkārtējais, arī glezna", kurā attēlots Jēzus vaigs. Seko fragments no deputātes Vilijas Aleknaites-Abramikienes uzrunas: "Bērni atnāca ar mugursomām, kurās bija mēsli un tie bērni, neko nesaprotot, uz Jēzus portretu met izkārnījumus. Tā ir kultūras pedofilija," viņa rezumē.
 

Es izrādi esmu redzējusi divas reizes un man ir skaidrs, ka ne žurnālists, ne deputāte, ne Anna tajā nav bijuši. Izrāde nav pretīga, ja vien par pretīgu mēs neuzskatām pašu dzīvi, paši savu miesu un būtību. Tajā neviens ar izkārnījumiem neapmētā Kristu, bērnu mugursomās nav mēsli un šķiet, ka viņi saprot daudz vairāk par Seima deputāti. Bet varbūt es maldos, varbūt viņi visi izrādi ir noskatījušies un ir redzējuši tieši to, par ko runā. Jo ar Kasteluči izrādēm ir tā, ka mēs bieži vien uz skatuves ieraugām to, kā tur patiesībā nav. Nu piemēram, arī es, tāpat kā daudzi citi, skaidri redzu, ka Antonello de Mesinas gleznotā Kristus sejas izteiksme nepārtraukti un nepārprotami mainās. Kādam britu kritiķim liekas, ka zālē smird pēc izkārnījumiem, bet citādi izrāde viņu garlaiko. Grandiozajā fināla ainā vienam šķiet, ka no Jēzus acīm līst tumšas un biezas asinis, citam tās atgādina kristāldzidras asaras, vēl citam – zeltu, sviedrus vai mēslus. Uzrakstā, kas parādās skatuves dibenplānā, es izlasu "Tu neesi mans gans", bet mans blakussēdētājs - "Tu esi mans gans". Pats Kasteluči saka, ka nekas no tā nav tiesa un ka patiesība ir daudz vienkāršāka un daudz baisāka – skatoties izrādi, mēs ieskatāmies paši sevī un tieši tādēļ tik dažādas interpretācijas. Viņa teātrī kā spogulī lūkojas mūsu dzīves tumšā, apslēptā puse.
 

Viļņā sakarā ar draudiem teātri uzspridzināt izrādi apsargā četros līmeņos – uz ielas dežūrē policija, līdz ar biļešu kontroli tiek izkratītas somas un kabatas, stāvgrūdām piebāzto zāli modri uzrauga vairāki apsargi, vēl viens nolikts tieši blakus Romeo Kasteluči. Kamēr uz skatuves bariņš bērnu "neko nesaprotot" izpilda režisora norādījumus mest spēļu granātas Kristus virzienā, pie teātra vairākas stundas neko nesaprotot stāv citi bērni ar  plakātu "Kasteluči – sātanists!". Parīzē skatītājus apmētāja visādiem mēsliem, bet grupa katoļu jauniešu apturēja izrādi, bloķējot darbību uz skatuves. Dažāda veida protesti jau divus gadus pavada izrādi tās ceļā pie skatītājiem. Lielākā daļa protestētāju izrādi tiešām nav redzējuši. Es nevaru pārstāt domāt par to, kāpēc šie ļaudis, kurus tik viegli var ievainot neredzēta teātra izrāde, vienlaikus ir tik pazemīgi imūni pret notikumiem pašā baznīcas institūcijā, kas met tumšu un nenodzēšamu ēnu pār Dieva dēla vaigu. Ir pienācis tāds dīvains laiks, kad mākslas darbs, kura centrā ir piedošana, samierināšanās, arī ticības zaudēšanas traģēdija, kura kulminācija ir pie kailā tēva stāva ceļos nokritis mīlestībā, sāpēs un bezspēcībā sastindzis dēls, aizskar ticīgo jūtas visā Eiropā.