Pērn oktobrī mēs, kopā septiņi teātra festivālu kuratori no Eiropas un ASV piedalījāmies izrādē Curators Piece, kurā māksla tika apsūdzēta par to, ka tā nav izglābusi pasauli. Ka mākslinieki klusēja Serebreņicas laikā 1995. gadā, Ruandas genocīda laikā 1994. gadā, Baltkrievijas un Sīrijas kara sakarā 2012. gadā...  Smeļoties katra personīgajā un mūsu kolektīvajā pieredzē, mēs liecinājām par mākslas nevainību un potenciālu ja ne glābt, tad mainīt pasauli, izgaismot pretrunas, uzdot neērtus un negaidītus jautājumus, padarīt cilvēkus vērīgākus, jūtīgākus, atbildīgākus un, man ir iemesls domāt, ka arī labākus. Mēs visi runājām par mākslu, kas ir brīva, godīga un drosmīga, kas nav angažēta un kas neizdabā.
 

Mākslinieki neklusē. Cita lieta, ka ir tik maz to, kas gatavi viņos ieklausīties un tik daudz to, kuri labprātāk viņu balsis apklusinātu. Viena no manām spilgtākajām šīgada teātra pieredzēm ir apvienības International Institute of Political Murder izrāde Hate Radio par prātam neaptveramo tutsi cilts iznīcināšanu Ruandā. Nesalīdzināmi jaudīgāka par bezkaislīgajām ikdienas ziņām medijos ir libāniešu mākslinieka Rabi Mrue minimālistiskā izrāde-lekcija un instalācija Pixelated Revolution par situāciju Sīrijā. Virkne baltkrievu aktīvistu, viņu vidū – daudz mākslinieku, kas atļaujas kritizēt Lukašenko režīmu, regulāri atsēž savus termiņus Minskas cietumos un ir pakļauti represijām.
 

Itāļu kompānijas MOTUS inscenētajā izrādē When astoņi mākslinieki un kuratori no Romas, Milānas un Venēcijas dalās savā pēdējā laika pieredzē un iezīmē nākotni. "Brīva un neatkarīga doma ir apdraudēta, un līdz ar to ir apdraudēts tā saucamās pilsoniskās sabiedrības pamatu pamats," viņi saka. Jau gadu aktīvistu grupa ir "okupējusi" Teatro Valle Romā, lai nepieļautu šī kultūrvēsturiskā nama pārdošanu komercstruktūrām. Pavisam nesen divi tūkstoši milāniešu ieņēma vienu no augstākajiem Milānas debesskrāpjiem, lai apliecinātu kapacitāti un nepieciešamību radīt mākslu un kultūru ārpus institucionalizētās sistēmas. Drīz viņus no turienes dabūja ārā, tomēr Macao. Occupy Milano jau ir kļuvis par vēsturisku notikumu. 33 gadus vecais Marko Baravalle ir atteicis vairākiem vizuālās mākslas institūciju piedāvājumiem ieņemt silto kuratora vietu, un vada politiskās mākslas telpu S.a.L.E. Docks Venēcijā, kur tikko kā sarīkojis krievu apvienības Voina izstādi. Viņu acis deg, runājot par savu lietu, bet citādi sejās samanāmas bezcerības un noguruma pēdas. Šinīs dienās Berluskoni paziņo par atgriešanos politikā. Viņš notinās, kad Itālijā sākās reformas un budžeta samazinājumi, lai tagad atgrieztos "tīrām rokām".
 

Rīgas - Eiropas Kultūras galvaspilsētas priekšvakarā mūsu pilsēta atvēl savas ielas un, nešaubos, ka arī budžetu Jaunā viļņa disenei. Skaidrs, ka nekur nepaliks šīs bezjēdzīgās kompānijas pieņemšana pie augstākajām amatpersonām. Interesanti, vai pilsētas mēram, kultūras ministrei vai valsts prezidentam jelkad ienāktu prātā "pieņemt" Romeo Kasteluči, kas Rīgā viesojās 2007. gada, vai Timu Etčelu, kas brauks pie mums šogad? Kā nekā, viņi abi atzīti par desmitgades ietekmīgākajām Eiropas teātra personībām. Varbūt pavisam īsa saruna ar šiem cilvēkiem padarītu arī mūsu politiķus jūtīgākus, vērīgākus un atbildīgākus, atgādinātu, ka patiesība ir konkrēta, un liktu saskatīt tās sakarības, ko viņi negrib vai nespēj ieraudzīt. 
 

* Nosaukums aizgūts no mākslinieku, aktīvistu, politiķu, kuratoru un citu nometnes Truth is Concrete, kas festivāla Steirischer Herbst laikā notiks Grācā.