| RAKSTI BRĪVAJAM FORUMAM |
| Saņem ziņas e-pastā |
|
| Par lokālo un universālo. Viesu viedokļi par Latvijas izrāžu skati 2012 | |
| Apkopoja Zane Kreicberga. Publicēts sadarbībā ar www.kroders.lv | |
| Kopš 2003. gada Latvijas Jaunā teātra institūts dažādos formātos rīko Latvijas Izrāžu skati ārzemju viesiem - teātra kritiķiem, festivālu un teātru direktoriem un programmu veidotājiem. Šogad četrās dienās - no 26. līdz 29. aprīlim - sadarbībā ar teātriem tika parādītas 15 izrādes: Nacionālā teātra "Voiceks" (rež. K. Serebreņņikovs), "Izrāde "Gals"" (rež. E. Seņkovs) un "Lūgšana resnajai tantei" (rež. P. Krilovs), Nacionālā teātra un Dirty Deal Teatro sadarbības projekta TESTS izrādes "Dzin" (rež. V. Nastavševs) un "Visi mani prezidenti" (rež. V. Sīlis), Dailes teātra "Apglabājiet mani zem grīdas" (rež. R. Vaivars), Ģertrūdes ielas teātra "Leģionāri" (rež. V. Sīlis), "Āda" (rež. A. Jarovojs) un "Cilvēks uz trepēm", Jaunā Rīgas teātra "Oņegins. Komentāri" (rež. A. Hermanis), "Oblomovs" (rež. A. Hermanis), "Vigīlija. Sapnis par nomodu" (rež. Ģ. Ēcis), "Noziegums/sods" (rež. M. Ķimele) un "Smagais metāls" (rež. I. Mičule), kā arī Latvijas Nacionālās operas "Dievu mijkrēslis" (rež. V. Kairišs). Skates programmu veido Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI), iekļaujot tādas izrādes, kas raksturo laikmetīgā teātra attīstības tendences Latvijā un ietver potenciālu uzrunāt ārzemju auditoriju. Šogad pirmo reizi tika sagatavots avīzes formāta Latvijas Izrāžu skates speciālizlaidums angļu valodā "Specifically Latvian", kurā līdzās teātra situāciju raksturojošiem apskatiem un vairāku režisoru portretiem atrodama arī interesanta intervija ar septiņiem režisoriem, kuru latviski var lasīt šeit: http://www.theatre.lv/index.php?parent=1224. Šogad Skati apmeklēja vairāk nekā 60 ārzemju viesu, tajā skaitā festivālu Baltoscandal (Igaunija), Sirenos (Lietuva), HIGH FEST (Armēnija), Zelta maska, Jaunā drāma un Baltijas nams (Krievija), Wiener Festwochen (Austrija), Nordwind Festival (Vācija), Krakow Theatre Reminiscences un Dialog Wroclaw (Polija), Santarcangelo Festival (Itālija), La standart ideal (Francija), Divadelna Nitra (Slovākija) un Tamperes Teātra festivāla pārstāvji. Skates noslēgumā pēc Jaunā Rīgas teātra izrādes "Oblomovs" noskatīšanās paspēju aptaujāt trīs no viesiem, kuri jau kļuvuši par regulāriem Latvijas Izrāžu skates apmeklētājiem. Madli Pesti, teātra kritiķe, Tartu Universitātes lektore un teātra doktorantūras studente - Šī nav Jūsu pirmā reize Rīgā, skatoties teātri. Vai iespējams runāt par kādiem procesiem, izmaiņām, ko saskatāt Latvijas teātra attīstībā, kaut vai salīdzinot ar pagājušo gadu? - Ir neiespējami vispārināt, jo Skatei tiek atlasīta inovatīva programma. Es izlasīju LJTI veidoto avīzi, kas dod labu ieskatu Latvijas teātra šī brīža kontekstā, un no tur sniegtās informācijas redzams, ka patlaban Latvijas teātrī strauji un kvalitatīvi ienāk jauna režisoru paaudze. Turklāt es esmu redzējusi lielu daļu viņu iestudējumu, un varu pilnībā piekrist šādam apgalvojumam. - Vai šī gada Skates programmā Jums ir kādas īpašas izrādes, ko gribētos atzīmēt? - Skate nupat ir beigusies, un es varu apliecināt, ka joprojām manas mīļākās izrādes šī gada programmā ir Kirila Serebreņņikova "Voiceks" Nacionālajā teātrī un Valtera Sīļa "Leģionāri" Ģertrūdes ielas teātrī. Esmu priecīga arī par iespēju noskatīties vienu no jaunākajām Alvja Hermaņa izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī, taču esmu redzējusi diezgan daudz viņa izrāžu, un jāatzīmē, ka tās mani vairs nepārsteidz. "Oblomovs" ir veidots vienā no stiliem, kādā Hermanis strādā. Izrādes garums bija iespaidīgs, bet mani tas ļoti nogurdināja. Atsevišķos gadījumos tieši iestudējuma ilgumā slēpjas īpaša nozīme, kas saistīta ar izrādes vēstījumu, taču šī izrāde varēja būt īsāka. Man patika pirmais cēliens, tas bija dzīvs un inovatīvs savā skrupulozajā detaļu izstrādātībā. Izrādi "Leģionāri" noteikti vajadzētu parādīt Igaunijā, jo mēs ļoti labi varētu izprast šo tematiku un tā ir spoža izrāde. Aplūkojot sarežģīto vēsturisko tēmu, iestudējuma veidotāji nenostājas vienā vai otrā pusē, kā arī nevienkāršo savu uzdevumu, tikai uzklausot visas puses un secinot, ka visiem ir tiesības uz savu viedokli. Viņi piedāvā performatīvu situāciju, kurā iesaistīts arī skatītājs, un tas mani uzrunā. Otra šī režisora izrāde "Visi mani prezidenti" Dirty Deal Teatro ir lielā mērā lokāli orientēta, es varēju saprast ideju, bet bez vietējā politiskā konteksta pārzināšanas nav iespējams uztvert daudzās lokālās detaļas. Tomēr man bija interesanti mēģināt iedomāties, kāda varētu izskatīties līdzīgas ievirzes izrāde Igaunijā. Runājot par "Voiceku", man gribējās šo izrādi noskatīties, jo līdz šim biju redzējusi tikai Kirila Serebreņņikova filmas, kas uz mani atstājušas spēcīgu iespaidu. Un es apskaužu latviešu skatītājus par šo iespēju nu jau regulāri baudīt viņa izrādes. "Voiceks" ir īpaši interesants konteksta un fona dēļ, šeit klasisks teksts ir ielikts mūsdienu mākslas galerijas situācijā, kurā aktuāla performances māksla, akcijas un hepenings. Izrāde runā par šodienas cilvēkiem un situāciju, un es tajā saskatu vairākus līmeņus, arī filozofisko. Piemēram, objekta un subjekta attiecības. Šajā izrādē nav subjektu, galvenie varoņi ir padarīti par objektiem galerijā. Izrādes beigās ir ļoti spēcīga aina, kurā Voiceks, nogalinājis savu mīļoto, tiek nokrāsots balts un saplūst ar galerijas sienu balto krāsu. Viņš ir izdarījis slepkavību, bet viņš pats vairs nav nekas, viņš neeksistē. Nacionālajā teātrī šai izrādei ir interesants konteksts - tur dominē gados vecāka skatītāju paaudze un daži no viņiem pamet izrādi, skaļi aizcērtot durvis, bet citi izrādes beigās neaplaudē. Mani interesē, vai šo izrādi atradīs tās īstā auditorija, kas varētu būt mākslinieki un tie, kam interesē laikmetīgā māksla. Mani īpaši interesē politiskā un kritiskā domāšana mākslā. Latvijas politiskā dzīve ir diezgan vētraina, taču teātrī tas maz tiek atspoguļots. Arī Igaunijā mēs vēlamies vairāk sociāli aktīvas un kritiskas mākslas, lai gan, šķiet, ka salīdzinoši mums tādas ir vairāk. Ļoti labi, ka jums tagad ir šie daži piemēri, kas turklāt ir ļoti iedvesmojoši, jo tās ir mākslinieciski labas izrādes, kuras nepauž vienpusīgu viedokli. Es ceru, ka tās iedvesmos arī citus teātra veidotājus pievērsties sabiedrības un pasaules aktuālo procesu atspoguļojumam. Aleksandrs Vislovs, teātra kritiķis, Krievijas festivāla "Zelta maska" žūrijas eksperts - Jūs jau otro gadu viesojaties Latvijas Izrāžu skatē. Kāds radies iespaids par Latvijas teātri? - Šogad izdevusies tiešām ļoti interesanta un piesātināta programma. Acīmredzot interesantu izrāžu daudzums kādā brīdī noved pie kvalitatīvām izmaiņām pašā teātrī. Jūtama jaunās paaudzes, tieši kā radošajos procesos vienotas paaudzes, spēcīga klātbūtne - gan caur savstarpēju sadarbību, kad vieni režisori spēlē citu izrādēs kā aktieri, gan pateicoties brīnišķīgajiem aktīvajiem centriem - Ģertrūdes ielas teātrim un Dirty Deal Teatro, jāatzīmē arī sadarbības projekts "Tests" starp Nacionālo teātri un DDT. Tas viss rada sajūtu par pilnasinīgu un pareizu radošo procesu. - Vai šī gada Skates programmā Jums ir kādas īpašas izrādes, ko gribētos atzīmēt? Man ļoti patika "Leģionāri". No vienas puses, tas ir spilgts patiesi inovatīvas pieejas teātrim piemērs. No otras puses, radošajai komandai ir izdevies atrast svarīgu, bet nestandarta tēmu, kas neguļ virspusē, bet caur kuru iespējams runāt ne tikai par pašu sarežģīto un traģisko vēsturisko epizodi ar leģionāriem, bet arī iziet uz svarīgām, mokošām slimīgām mūsdienu sabiedrības problēmām. Un tas ir fantastiski, ka, rokoties vēsturē, domājot un diskutējot par to (izrādei ir burvīgi precīzs apakšvirsraksts - "diskusija ar kaušanos"), mēs nonākam līdz pārdomām par to, kas šobrīd notiek ar mums. Paradoksālā kārtā - jo lokālāks stāsts, kas tiek pamatīgi un dziļi pētīts, jo universālāks tas kļūst un ir saprotams ikvienam, neatkarīgi no etniskās piederības vai kādiem citiem parametriem. Ļoti interesanta bija arī Pētera Krilova izrāde "Lūgšana resnajai tantei". Mani pārsteidza, cik precīzi šajā iestudējumā tika iemiesota 60. gadu Amerikas atmosfēra, radot burtiski kinematogrāfisku iespaidu. Izrāde šķietami smaržoja pēc tā laika, kuru mēs pazīstam tikai pēc slavenām amerikāņu filmām un literatūras. Un otra šī iestudējuma lielā kvalitāte ir psiholoģiski spēcīgi veidotās ainas un brīnišķīgs aktierdarbs. Jo īpaši gribas atzīmēt spīdošo Madaru Saldoveri Frenijas lomā. Piemēram, Frenijas un Leina (Jānis Vimba) dialogs kafejnīcā pirmajā cēlienā ar smalkajām pārejām un garastāvokļa maiņām ir ekstra klases aktierdarbs, kuru varētu ievietot aktiermeistarības mācību grāmatā kā paraugu. Māras Ķimeles iestudētais "Noziegums / sods" man likās interesants savā iecerē, taču, šķiet, ka tur ir notikusi kāda sistēmiska kļūda. Labi aktierdarbi, daudz interesantu režisorisko gājienu un risinājumu, tomēr tas viss nesaaug kopā vienotā veselumā un izrādi ir mokoši skatīties. Varbūt tas tā arī ir iecerēts, ka teju fizioloģiskā līmenī ir apgrūtināta uztvere, izrāde tā nogurdina mani kā skatītāju, ka abas brīnišķīgās ainas otrajā cēlienā - Svidrigailovs ar Duņu un Raskoļņikovs ar māti, kuru spēlē Andris Keišs, es vairs nespēju baudīt emocionāli, bet uztveru tikai ar prātu, jo esmu iztukšots. Taču šīvakara šedevrs "Oblomovs" mani samierināja ar Jauno Rīgas teātri. Es biju mazliet vīlies Alvja Hermaņa "Oņeginā", izrāde man radīja iespaidu, ka tā vairāk mērķēta uz vietējo auditoriju un tajā izglītojošais aspekts dominē pār māksliniecisko. Izrādē ir vairāki brīnišķīgi momenti, tomēr kopumā Hermaņa pieteiktais komentārs ne vienmēr ir precīzs un dziļš. Savukārt "Oblomovā" mēs redzam to Alvi Hermani, kuru pazīstam un mīlam, kurš nebeidz pārsteigt un tiešām ir viens no labākajiem Austrumeiropas režisoriem šajā gadsimtā. Pats brīnišķīgākais, kas teātrī var notikt, pārņem skatītājus šajā izrādē - vispirms tu smejies līdz asarām, bet tad šīs asaras sāk tecēt no skumjām. Savulaik Meierholds teica, ka, iestudējot "Gudra cilvēka nelaimi", ir jāiestudē viss Gribojedovs un "Revidentā" jāiekļauj viss Gogolis. Alvis Hermanis ir iestudējis Ivana Gončarova "Oblomovu", bet te ir redzams gan Gogolis, gan Ostrovskis - es pat teiktu, ka visa 19. gadsimta lielā krievu literatūra no Gogoļa līdz Čehovam dzīvo un pulsē šajā izrādē. Turklāt šeit nav jūtama pāri stāvoša "koncepcija", viss ir šķietami vienkārši. Un kārtējo reizi nākas secināt, ka teātrī nav augstākas meistarības un baudas par to, kad brīnišķīgi aktieri precīzi eksistē pārliecinošā psiholoģiskajā zīmējumā, lai arī tas būtu groteskas iekrāsots. Karena Šlevita (Carena Schlewitt), Šveices teātra nama Kaserne Basel direktore - Kādi ir Jūsu iespaidi par Latvijas teātri šobrīd pēc Latvijas Izrāžu skates 2012? Salīdzinot ar to, ko es Latvijā redzēju pirms sešiem gadiem, tagad šeit jūtama nozīmīga attīstība tieši neatkarīgā teātra laukā. Ļoti svarīgi, ka aktīvi darbojas divas neatkarīgās skatuves - Ģertrūdes ielas teātris un Dirty Deal Teatro, jo jaunajiem māksliniekiem un kolektīviem ir jābūt pieejamām vietām, kur izpausties. Es novēroju arī atšķirīgu estētisko pieeju vai teātra valodu parādīšanos. No iepriekšējās vizītes [2006. gadā - aut. piez.] kā estētiski savdabīgu atceros tikai Gata Šmita izrādi "Naži vistās" Dailes teātra Mazajā zālē un objektu teātra apvienību umka.lv. Tagad es redzu virkni jauno režisoru, kuri nekopē, piemēram, Alvi Hermani, bet meklē savu oriģinālu izteiksmes veidu. Interesanti, ka Latvijā notiek līdzīgi procesi kā Vācijā, kur jaunākās paaudzes teātra veidotāji pārvietojas starp neatkarīgajiem un institucionālajiem repertuāra teātriem, veidojot izrādes abās struktūrās. Manuprāt, ir svarīgi, ka notiek sadarbība starp šīm abām teātra sistēmām. Vēl viens mans vērojums attiecas uz pievēršanos vēstures tematikai izrādēs, kā, piemēram, Valtera Sīļa "Leģionāros", - šī tendence pēdējos gados raksturīga arī poļu jaunajiem teātra māksliniekiem. Radoša pieeja vēsturiskajam un dokumentālajam materiālam un tas, kā režisors to attīsta sadarbībā ar abiem aktieriem Kārli Krūmiņu un Karlu Almu, liecina par spēcīga režisoriskā rokraksta veidošanos. Vladislava Nastavševa izrādē "Dzin" mani uzrunāja īpatnais aktierspēles stils. Šajos abos režisoros es saskatu potenciālu savas teātra valodas attīstībai. Runājot par Alvja Hermaņa izrādēm, es apbrīnoju to, ka viņš laiku pa laikam spēj attīstīt pilnīgi jaunu pieeju teātrim, teātra kā tāda problemātikai. Izrādes "Oblomovs" un "Oņegins. Komentāri" atšķiras no tā, ko viņš ir darījis iepriekš, un tas, ar ko viņš nodarbojas, ir pašas teātra dabas izpēte. Turklāt Jaunā Rīgas teātra trupa pēc būtības darbojas kā neatkarīga teātra ansamblis, ņemot vērā, kā notiek darbs pie izrādēm. Es, piemēram, esmu redzējusi Hermaņa iestudēto "Oņeginu" Berlīnes Schaubuechne, un man JRT izrāde patīk daudz labāk, jo tā ir intīmāka ne tikai tāpēc, ka skatuve ir mazāka izmēros, bet arī aktieru darbs ir daudz piepildītāks un personiskāks. JRT aktieri ir attīstījuši pilnīgi unikālu meistarības pakāpi, kā viņos savienojas tēla intelektuālais, emocionālais un ķermeniskais līmenis. | |
| Atgriezties | |
 |
|
| Komentāri | |
|
Jana Lauversa kompānija Izrāžu skate. Pavasaris 2013 Homo Novus - raksti un recenzijas |
