DANCE.LV žurnāls gāja uz Homo Novus 2011, lai lūkotos pēc katastrofām, pēc dejas un vēl kaut kā nezināma un īpaša. Kā jau festivālos ierasts, notikumu intensitāte ir tik liela, ka izrādes vairs netiek pieredzētas kā atsevišķi fakti, bet gan saplūst lielā koppieredzē. Pirmās pāris dienas skatīšanās un pārdomas norisinās nopietni un pamatīgi, tad, pamazām krājoties nogurumam un pret betona grīdām pasaldēto kāju izraisītajām iesnām, mākslas vērtēšana kļūst atšķirīga. Citos kontekstos to vajadzētu slēpt, taču ne šogad, kad pats festivāls – katastrofas un mazās nelaimītes, lauka darbi un noguruma pētīšana – ļauj arī skatītājiem nekautrēties no savām neveiksmēm un nebīties no noguruma un citu apstākļu izmanītiem apziņas stāvokļiem.

Tāpēc arī komentējot dažas izrādes, pie vārda tiek laists iesnains un noguris, bet arī brīžiem apgaismots un aplaimots DANCEPUNKC. Vēl viens īso spriedumu cēlonis ir vairākas reizes dzirdētais izteikums: „Tā arī nevar saprast, vai tev patika vai nepatika?”. Lai arī tas nešķiet pats būtiskākais jautājums, uz kuru būtu jāatbild vērojot laikmetīgā teātra izrādes, DANCEPUNKC ir gatavs mēģināt. Atgādinām, kaDANCEPUNKC ne vienmēr ir ļoti par pilnu ņemams, taču, kā tautā saka – ar bērna muti runā patiesība!

1.    Patika. LAUKA DARBI-VIESNĪCA (izrāde vienam skatītājam (Haine R. Avdals & deepblue (Brisele/Oslo)). Pavisam parastās viesnīcas istabas apmeklējuma kvalitāte un piesātinājums ir atkarīgs no katra paša. Skaņu tuvinošie efekti un video redzamais vīrietis, kas te bijis pirms manis (ir vienlaikus ar mani? Būs pēc manis?), vēl nav nekas kārdinošs. Taču, kad kļūst (ja kļūst) skaidrs, ka paralēlo viesi iespējams saspēlēties dzīvajā laikā un telpā caur plakano TV ekrānu, tad sākas piedzīvojums. Vērtīgākā sajūta – zinu un redzu, ka mani redz, bet tas, ka to redzu ekrānā, ļauj man izpildīties tā it kā es būtu vienatnē. Par spīti tam, ka aizelsos un gandrīz sasitu savas brilles, kopumā sanāca dejas izrāde, kas būtu pelnījusi piecas zvaigznes. Tēma – būt ar citu kā ar sevi pašu – nu, īsts mīlas stāsts! Taču tas, ka nav atrasts instrumentārijs, kā ikkatru apmeklētāju padarīt laimīgu, un arī tas, ka mans mīlas stāsts paliks nepiepildīts, izrādi padara par KATASTROFU!

2.      Ļoti patika. QUIZOOLA! (Forced Entertainment (Šefīlda), režija Tims Etčels). Sešas stundas sēdēšanas, nosalušas kājas ar sekām, pusgulēta nakts – nenožēloju neko! Trīs aktieri (uz skatuves esot divatā, bet divas reizes notiek viena aktiera nomaiņa, turklāt „liekais” neiet prom pagulēt, bet sēž tieši pretī ieejai) zina visu un nezina neko par cilvēka smadzenēm, sirdi un ķermeni. Ar ātrām un konkrētām, patiesām un safantazētām, precīzām un izplūdušām atbildēm uz jautājumu birumu vārdos tiek ietērpts neaptverams tēmu lauks, un, kas ir vēl svarīgāk, nenosverams cilvēka prāta stāvokļu un līkloču apjoms. Viss ir patiesība – skaties uz aktieri un tici visam par tūkstošs procentiem, neatkarīgi no tā kādas muļķības izskan. Ja pirms šī vakara vēl kāds domāja, ka patiesības ilūzija uz skatuves ir sasniedzama tikai nomirstot tēlā, pašam pārdzīvojot, ilgstoši gatavojoties un galu galā tiešām sakot patiesību, tad nu ir skaidrs, ka melu nemaz nav. Uzskatu, ka man neizdosies izstāstīt, ko nozīmē Forced Entertainmentpieredze. Katram pašam jānoprovē, atceroties, ka īstā jēga veidojas tieši ilgumā un sava un aktieru noguruma mijiedarbībā. Un kāda pārākuma sajūta pārņem, kad atpazīsti kādu aktieru atsauci un kaut ko pirmajā stundā runāto! Esmu vinnējusi miljonu!

3.      Drīzāk patika. DIBENĀ (Viļņas Pilsētas teātris (Viļņa), režija Oskars Koršunovs, autors Maksims Gorkijs). Iestudēt klasiku vērts, ja izdodas veiksmīgi un īpaši interpretēt. Interpretācijas vērtību un veiksmīgumu īsti uztvers un izbaudīs tikai tie, kas redzējuši vēl citas versijas un labi orientējas lugu tekstos. Tātad neizglītotiem skatītājiem klasikas interpretācijas neder. Vai arī, ja der, tad veidotājiem jāsamierinās ar to, ka uztvere notiek baura līmeni – par to, ka mēs esam dibenā, vēsta dzērāji un histēriķi, kas cieši un laiku pa laikam izklaidē publiku, dodot iedzert, ielūkojoties acīs, runājot tieši tev. Un beigās aktiera (viņam tāda loma – aktieris) pašnāvība un kaut kāds garš „būt vai nebūt” dzejolis, kas pēc visa uzstādījuma izskatās svarīgs, bet ko īsti nozīmē, kas to lai zina. Varbūt to, ka dzīvs būdams viņš bija tā nodzēries, ka nevarēja pat pirmo rindiņu atcerēties, bet tagad skaita garumgaro.

 4.      Nepatika, bet tas nekas. GENESIS XP (Jurijs Djakonovs (Rīga)). Smieklīgs trīsvienības garāka tēla zemais rūciens, ierodoties uz operāciju-pasaules radīšanu, skaisti baltajās zeķubiksēs tērptie dibeni, maigā zāles paijāšana līdz atnestajā podā, atbilstoša telpas izvēle, kur radīto pasauli autori var vērot caur logu virs paradīzes. Detaļu sarakstu vēl varētu turpināt, bet tā jau būtu pārlieka cenšanās. Citādi ne paradīze laba, ne izdzīšana skarba. Aiziešana ne dramatiska, ne iedvesmojoša; Ādams un Ieva tā kā mežoņi, tā kā slīpēti blēži, it kā aktieri, it kā modeļi. Par daudz vietu, kurās plānots, ka kāds smiesies. Par maz vietu, kur smejas. Pārāk grūti atrast attaisnojumu tam, ka neskaidrība un garlaicība teju vai visos aspektos ir koncepts. Katastrofa gan tā nav – kā tad iemācīsies, ja nemēģinās!

5.      It kā jau patika. KATASTROFU TRILOĢIJA: DANIELS, KURU NOTRIECA VILCIENS (Lone Twin Theatre (Braitona), režija Garijs Vinters un Gregs Vēlans). No Katastrofu triloģijas redzēju tikai vidējo. Spēki bija gala, un šķita, ka vislabākais fināls ir izrāde par nāvi. Un par varoņiem, kuriem reizēm prasa, bet vēl biežāk nemaz neprasa par tādiem būt. Ir tik daudz darāmā, un viena no lietām ir vienmēr būt klāt vietās, kur ir iespēja lāpīt pasauli. Un varbūt kāds mani pieminēs ar labu vārdu, uzliks puķīti uz kapiņa un, iedvesmojoties no manas pretrunīgās dzīves, radīs skaistu mūziklu. Labāk jau nē, labāk „palieciet kopā ar mums!” – tā aicina izrāde.

Paliksim. Lai cik nebūtu grūti, sēdēsim arī turpmāk festivālos un parastajās izrādēs, sēdēsim un domāsim, sēdēsim un gulēsim, sēdēsim, lai izsēdētu kādu gudru atziņu par to, kas mēs esam. Piemēram, Homo Novus 2011 izrāžu iespaidā, man likās neētiski klikšķināt un sīki pētīt kā avarē Lokomativ lidmašīna. Labāk lai katastrofas visādi tiek apcerētas uz skatuves nevis degošu dvīņu torņu vērojums kļūst par estētisku baudu.