Pēc vasaras, kad liela daļa kultūras iestāžu un darboņu samazina vai uz laiku iepauzē aktivitātes, septembri varētu pasludināt par gada kultūraktīvāko mēnesi – teātra sezonas sākums, „Arsenāls”, „Baltijas pērle”, „Dzejas dienas”, „Baltā Nakts” un, protams, „Homo Novus”.

Labu festivālu no vienkārša izrāžu sakopojuma nošķir koncepcija (apstāklis, ka visas izraudzītās lugas tapušas bez literārās lugas bāzes laikmetīgā teātra apstākļos, vairs neskaitās). Līdz šim manā praksē Latvijas Jaunā teātra institūta organizētie projekti ir pārliecinājuši, bet par šo vēl pāragri spriest – festivāla tēma „katastrofas” ir aktuāla un intriģējoša, bet, kā tas realizēts kopumā, ziņošu, kad būs noskatīts maksimāli daudz no „Homo Novus” piedāvājuma. Nepretendēju veidot visaptverošu un objektīvu festivāla dienasgrāmatu, jo tas vienkārši nav iespējams. Mans moto ir: „Mirkli, tu esi skaists, jel kavējies!” jeb „Process, tu esi interesantāks par māksliniecisko rezultātu, tāpēc kavēšos pie tevis!”

Veiksmīga ir festivāla organizatoru izvēle pašā „Homo Novus” vidū, 6. septembrī, kad trīs dienas jau aizvadītas un trīs vēl priekšā, iedot vienu brīvdienu, kas ļauj nedaudz atvilkt elpu māksliniekiem un skatītājiem, savukārt, man – uzrakstīt par līdzšinējās dienās redzēto un piedzīvoto. Salīdzinot ar izrāžu skatīšanās intensitāti, kādu nācies pieredzēt citos festivālos, kad dienas beigās jāpiepūlas, lai atcerētos visas redzētās izrādes, līdz šim neesmu bijusi negausīga. Pagaidu bilance ir: trīs izrādes („Katastrofu būvniecība”, „Šis mirklis” un „Sņeguročka”) otrajā festivāla dienā un divas izrādes („Antropozoo” un „Deviņi gadi”) trešajā. Otrais festivāla cēliens solās būt saspringtāks, kaut vai tādēļ, ka pirms vai starp izrādēm vēl jāpagūst aplūkot izstāde „KRUSTpunkts: intimitāte un izrāde”, kas visās festivāla dienās (vēl līdz 9. septembrim) skatāma festivāla centrā jeb Kaņepes Kultūras centrā (Skolas ielā 15). 1895. gadā celtā ēka, kurā pēdējā pusgadsimta laikā mācījušies Jāzepa Mediņa mūzikas skolas audzēkņi, šobrīd, sadarbojoties ar arhitekti Zaigu Gaili, atbrīvota no gadu gaitā uzslāņotās „drēbju” jeb dažādu remontu kārtas un pašlaik ir ļoti kaila, poētiska un atvērta – kā radīta vietai, kur notikt sarunām ar māksliniekiem un festivāla neformālajai dzīvei.

Par to, ka turpmāk nebūs tik viegli, liecina arī „Homo Novus” otrajā pusē gaidāmas lielformāta izrādes – sešas stundas garā Tima Etčela sacerēto 2000 jautājumu un atbilžu viktorīna „QUIZOOLA!” (britu kompānija Forced Entertainment) un trīs izrāžu sērija „Katastrofu triloģija” (Lone Twin Theatre, kura režisorus Gregu Vēlanu un Gariju Vintersu varēja redzēt jau pirmdienas vakarā rādītajā dokumentālā teātra un performances projektā „Deviņi gadi”), kas no 17:00 līdz… (pēdējā no izrādēm sākas pulksten 22:00) Dzelzceļa muzejā noslēgs festivālu. Un vēl un vēl…

Ir uzskats, ka par festivālu pilnībā spriest var tikai tad, ja redzēts pilnīgi viss tā piedāvājums, līdz ar to esmu diskvalificēta jau pie paša starta, jo nevarēju noskatīties Viestura Meikšāna izrādi-lekciju „Partitūra ekosistēmai”, kas divās pirmajās „Homo Novus” dienās notika Tvaika turbīnas cehā Andrejsalas spēkstacijā. Vainu mīkstinošs apstāklis gan ir tas, ka to redzēju pagājušā gadā festivālā „Homo Alibi” (kaut, nemaz nerunājot par to, ka katra izrāde kā ar skatītāju vienotā laikā un telpā notiekošs process ir unikāla) tas, ka izrāde kļuvusi par pusstundu garāka nekā pērn (dažiem skatītājiem tas lika negribīgi traukties prom pirms fināla, lai pagūtu uz „Sņeguročku” Ķīpsalā), liecina, ka, pēc gada atjaunotai, tai radušies jauni uzslāņojumi, domas atzarojumi vai abi lektori – akadēmiskajā mūzikā skolotais komponists Jēkabs Nīmanis un primitīvo skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs – gada laikā piekrājuši sakāmo. Jāatzīst, ka šī bija viena no izrādēm, ko labākajā – mutvārdu ieteikumu – reklāmas veidā mudināju apmeklēt tos, kas apvaicājās, ko tad „Homo Novus” tiešām bagātīgajā šīgada programmā izvēlēties.

Kā izaudzināt teroristu

Pie portālā „Delfi” publicētā Rasas Bugavičutes raksta “Pasākuma apsakts: Bērni gatavojas būvēt katastrofas” lasāms Vikas komentārs: „Kādas šausmas! Tikpat labi šis Krišjānis vēlāk, vai pat pēc dažiem gadiem noorganizēs terora aktu Rīgā!!!! Nu tad izdariet secinājumus paši! Vai šī nelaimīgā bērna vecāki apjēdz, kas bērnam tiek iekodēts ar šādiem “projektiem”? Pēc bildēm vien jau redzams, kas viņus apmāca šādiem eksperimentiem. ….un tā šie bērni mierīgi izdarīs kriminālnoziegumus un vecāki brīnīsies, kāpēc?!!!!”

Kas šis ir par „elles projektu”? Vācu mākslinieces Eva Meijere-Kellere un Sibilla Millere kopā ar 10 – 12 gadu veciem Latvijas bērniem nedēļas garumā runājušies un eksperimentējuši par dažādu katastrofu tēmu, lai svētdienas pēcpusdienā iepazīstinātu ar darba rezultātu – izrādi „Katastrofu būvniecība”. Projekta ietvaros bērni meklēja, vēlāk izrādē katrs diriģēja un ar dažādām sadzīvē viegli pieejamām lietām (lūstošiem spageti, sola rībināšanu, saplēstas plastmasas čaukstēšanu, balona pārduršanu, fēna rūkoņu, ūdenī šķīstošo vitamīna tableti utt.) kopīgi atskaņoja dažādu katastrofu – cunami, atombumba, vulkāns, avarējoša lidmašīna – skaņu. Pēc izrādes tika demonstrēta filmiņa, kurā vācu bērni dažādas katastrofas ar līdzīgiem līdzekļiem mēģināja attēlot vizuāli un paši filmēja savus eksperimentus. Arī vietējo bērnu eksperimenti izrādes gaitā tika ierakstīti un atskaņoti, ļaujot pievērsties tieši audiālajam slānim – ieraksta tapšanas laikā uzmanību vairāk saistīja bērnu sadarbība un centība (katrs pēc kārtas priekšā diriģē, pārējie uzmanīgi izpilda katastrofas „būvniecībai” nepieciešamās darbības ar skaņas avotiem). Projekts acīmredzami ir vērsts uz darbu grupā, sadarbību un relatīvi tālu (Latvija ģeogrāfiski ir dabas katastrofu – zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami – pasargātā zonā), taču informācijas laukā ļoti aktīvu, biedējošu un vienlaikus intriģējošu tēmu izrunāšanu.

Piedzimu mazliet vēlāk par laiku, kad padomju ideoloģijas iespaidā katrs bērns baidījās no ASV uzmestas atombumbas, informācijas blīvums toreiz bija citādāks, par cunami neko neatceros, vulkāna izvirdums man saistījās ar kaut ko senu (Pompeju katastrofu), zemestrīces bija aktuālas Amerikas radiem, taču es ļoti baidījos no visparastākā ugunsgrēka. Katru vakaru (visticamāk gadu piecu sešu vecumā) pirms aizmigšanas domāju, ka rītu nesagaidīšu vai, ja sagaidīšu, tad naktskreklā tērpusies, labākajā gadījumā segā ievīstījusies, stāvēšu mājas pagalmā, noskatoties, kā visu aprij liesmu mēles. Neatceros, vai šīs iracionālās bailes jebkad izrunāju ar vecākiem, bet nešaubos, ka, ja tā būtu bijis, viņi mani censtos pārliecināt ar tradicionālo „viss būs labi” vai „baidīties ir muļķīgi”. Šajā periodā es noteikti būtu priecājusies kopā ar vienaudžiem izspēlēt kādu ugunsgrēka eksperimentu (ar to nedomājot kūlas dedzināšanu ceļmalās), izpētīt ugunsgrēka skaņu, vizuālo tēlu, publiski izrunāt bailes no situācijas. Tas, protams, nemazinātu risku, ka māja tiešām kādā naktī vai dienā var nosvilt, bet vismaz atvieglotu vientulību, kas jāpavada šīs varbūtības gaitās.

Viena no sešiem bērniem, kas piedalījās projektā, bija mana māsasmeita, līdz ar to zinu to entuziasmu, kas pārņēma dalībniekus izrādes izveides laikā – noskaidrot, kādas katastrofas pasaulē notiek, kā tās atveidot skaņā, nopietnību, ar kādu projekts tika realizēts (neapmierinātība, ka mēs, publika, ar saviem smiekliem esam patraucējuši kādas katastrofas ierakstu). Nezinu, vai Emma pārvarēja kādas no savām dabas katastrofu bailēm, taču, pēc pašas vārdiem, viņa beidzot nejuta bailes no „katastrofas” – uzstāšanās publikas priekšā, kas līdz šim tika uztverta kā pārbaude „vai es esmu gana laba deklamētāja skolotājas izpratnē”, kas diemžēl visbiežāk ir absolūtā pretējā kvalitātes etalonā nekā profesionālās, laikmetīgajās mākslas tendencēs). "Katastrofu būvniecībā" man simpatizēja nostādne par projekta autoru un bērnu savstarpējo vienlīdzību. Neviens netika bīdīts kā līderis, izrādes dienā vienīgais vizuālā tēla nosacījums performeriem bija ģērbties "normāli", nevis svētku ietērpā.

Apzinīgi veiktajā Latvijas bērnu katastrofu būvniecības projekta noslēguma izrādē neizdevās ieraudzīt kaut ko, kas radītu aizdomas, ka kāds no viņiem ir potenciālais terorists. Dalītākas jūtas varēja raisīt ieraksta demonstrējums, kurā kāds vācu bērns iztēlojās, kā veidos terora aktu tirdzniecības centrā, izraugoties cilvēkus, kas tāpat vēlas izdarīt pašnāvību un pirms akta realizācijas tos uzlabojot svarīgā mirkļa cienīgā izskatā – mirs tikai tie, kas izturēs fantāziju autora skaistuma kritērijus. Neizklausās pēc rātna bērna skaitīta pantiņa pie egles, taču jau no dažādu tautu pasaku (necenzētā versijā) tēmām redzams, ka refleksijas par vardarbīgiem motīviem ir būtisks posms, lai sagatavotos dzīvei visā tās daudzveidībā. Neiziet no prāta norvēģu terorists Anderss Berings Breivīks – ja uzticas plašsaziņas līdzekļos pieejamajai informācijai, liels viņa – viena cilvēka – izraisītās traģēdijas iemesls bija absolūta vientulība. Ja drīkst iztēloties mazo Andersu, kurš desmit gadu vecumā šo scenāriju izrunā ar vienaudžiem, šaubos, vai viņam būtu nepieciešamība realizēt to dzīvē. Varbūt visbīstamākās ir tās potenciālās katastrofas, ko neizdodas padalīt ar citiem.

Katastrofa katastrofas galā

Nākamā izrāde, ko apmeklēju festivālā ir franču jaunā cirka – Kamila Buatela un viņa domubiedru – veidotā izrāde „Šis mirklis”. Un atkal man jāatceras festivāla dienasgrāmatas sākumā minētais motīvs: „Mirkli, tu esi skaists, jel kavējies!”. No vienas puses, skaistuma tradicionālā izpratnē maz – izrādes dalībnieki brīžiem tērpušies apšaubāmas izcelsmes kažokos uz Jaunā Rīgas teātra skatuves spēlējas un apspēlējas, zaudē un uzvar milzīga lietotu mantu blāķa priekšā. Franču mākslinieki atbrauca uz Rīgu jau nedēļu pirms izrādes, kam bija tas gods atklāt festivālu, lai savāktu kādu rekvizītu kopumu izrādes izrādīšanas vietā, t.i., Rīgā. No otras puses, izrāde ir pat ļoti skaista – uz skatuves esošo lietu kopuma veidotajās līnijās, gaismās, ķermeņu kustībās un saspēlēs. Mijiedarbojoties cits ar citu un ar rūpīgi būvētajām krāmu kaudzēm, kurā katrs priekšmets ieņem savu precīzu vietu, veiklie izrādes dalībnieki klūp, krīt, teju lido ar savdabīgu eleganci. Veidojas stāsts (gribētos pat teikt – pasaka) par ikdienu kā nebeidzamu fizisko un garīgo neplānoto likumsakarību ķēdi. Pasaka tādēļ, ka izrādes situācijas sajūtu līmenī ir ļoti pazīstamas, taču veids, kā tās tiek radītas ir pavisam nereālistisks. Par mazu bērnu līdzņemšanu festivāla organizatori brīdinājuši (šis nav cirks tradicionālā izpratnē), taču spontāni smiekli zālē liecina – bērniem patīk. Emmai, kas tikko kā uzstājusies „Katastrofu būvniecībā” gan nepatīk, bet pieņemsim, ka tā ir profesionālā greizsirdība.

Izrādes „Šis mirklis” dalībnieki palīdzējuši atrast kustības arī projekta ”Prove III” ietvaros Ķīpsalas auto kapsētā tapušajā Vladislava Nastavševa vides izrādē „Sņeguročka” (pēc krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska lugas motīviem). Izrāde saista ar vietu (īpaši scēniski izmantotu, savu laiku nokalpojušu automobiļu krāvumu), un interesanto skaņainas risinājumu – no distances vērojamā darbība audiāli pietuvināta ar austiņu un skaņu ierīces palīdzību. Zvaigznes, putni, mašīnas – tās ir detaļas, ko skatītājam sniedz vide, kas izmantota izrādes autoru rokās un iedarbojās suģestējoši, tomēr nepārliecināja stāsta tekstuālais risinājums (vāji dialogi un varoņu motivācija). Interesantāks ir stāsts, ko aktieru ķermeņi, kustības veido kopumā ar vidi, nevis sižets par eko prostitūtu un to pircēju attiecību peripetijām.

2000 jautājumu un atbilžu (reizināts ar skatītāju skaitu) sešās stundās

„Quizoola!” neprasa skatītāja iesaistīšanos tādos veidos kā ar tiešu uzrunu, iesaistīšanu darbībā, aktieru iejaukšanos publikā, tā saukto ceturtās sienas noārdīšanu. Vienlaikus skatītājs, vismaz es, jūtas kā procesa (un šī izrāde ir ļoti spilgts procesa, ne rezultāta teātra paraugs) sastāvdaļa – gan ar savu klātbūtnes laiku (ar iespēju izvēlēties –  cik ilgu un kādā veidā pavadītu, jo drīkst nākt un iet, kad gribas, apmeklēt bufeti, atkal atgriezties, lai pieslēgtos aktieru sarunai), gan arī ar aktīvu mentālo sekošanu līdzi procesam. Par izrādes tekstuālo „sēklu” kalpo kompānijas vadītāja Tima Etčela un pārējo tās biedru izdomātie 2000 jautājumi – izteikti triviāli, dīvaini, provocējoši, dziļdomīgi, uzdošanas brīža kontekstā absurdi. Postdramatiskā teātra koncepta tēvs, vācu teātra zinātnieks Hanss Tīss Lēmans “ Forced Entertainment” izrādes salīdzina ar Šekspīra teātri, un gribas viņam piekrist – šeit tik organiski sadzīvo nosacīti „zemais” ar „augsto” cilvēka dabā, turklāt tas viss savīts grodā un organiskā struktūrā (protams, no Elizabetes laika teātra ļoti atšķirīgā), kas ļauj skatītājam interpretēt, reflektēt, justies dzīvam un jutekliskam, vienlaikus aktīvi darbinot savus intelektuālos resursus.

Kopumā izrādē ir trīs aktieri (Klēra Māršala, Robins Arturs, Ričards Laudons – šis bija Rīgas izrādes sastāvs, citviet izrādē piedalās citi kompānijas aktieri atšķirīgās kombinācijās), taču vienlaikus aktīvi darbojas divi – katrs no vīriešiem, nenoejot no spēles laukuma, pavada tajā četras stundas, aktrisei starp divreizdivu stundu aktīvo darbību ir divas nosacītas atpūtas stundas (nosacītas, jo aktieri, arī tiešajā jautāšanas/ atbilžu procesā neiesaistoties, sēž pie zāles izejas – viņi neseko kolēģu dialogam, bet vienlaikus ir klātesoši procesā un redzami skatītājam, kurš pamet zāli vai ieiet tajā). Aktieri tērpti neuzkrītoši (vai varbūt tieši uzkrītoši) necilos tērpos, to sejas klāj nevīžīgs klaunu grims, tādējādi radot gan atsvešinājumu, gan pietuvinājumu (pavadot kopā ar katru četras stundas, tik ļoti gribas sazīmēt patiesos vaibstus, kas slēpjas zem smiņķa).

Līdzīgi ir arī ar jautājumiem un atbildēm – no vienas puses, liekas, ka tu kaut kādā mērā iepazīsti priekšā esošo mākslinieku, no otras puses, absolūti skaidrs, kabieži tiek arī melots, tomēr starp meliem var slēpties arī visdziļākā patiesība. Izrādes piedāvātā dialoga forma veidota pēc stingriem noteikumiem: pārmaiņus viens ir jautātājs, bet otrs – atbildētājs (attiecīgās epizodēs šis dalījums tiek strikti ievērots – tas, kurš jautā, nereflektē par uzdoto jautājumu vai atbildi, bet sarunu turpina risināt ar nākamo jautājumu). Sekojot izrādes ilgstamībai, daži jautājumi atgriežas, atkārtojas – gan tam pašam atbildētājam, gan citam (aktieri brīvi operē ar rokās esošajām jautājumu lapām, izvēloties katram procesa momentam, savuprāt, piemērotāko tēmu), ļaujot skatītājam, kurš izrādi skatās ilgstoši, noķert interesantus sasauces momentus un konteksta spēles. Piemēram, ja izrādes sākumā aktieris atbild, ka prot franču valodu, tad jau nākamajam vaicātājam pēc vairākām stundām uz šo pašu jautājumu viņš atbild noliedzoši, taču tas nenozīmē, ka tādā brīdī gribētos izsaukties – pieķerts melos! Izrāde liek izjust, cik ļoti patiesība vai meli (kuri reizēm var atklāt lielāku patiesību) ir atkarīgi no konteksta – iepriekšējā jautājuma, vaicātāja intonācijas, atbildētāja noguruma pakāpes, emocionālā stāvokļa vai aizdomām par sarunu biedra gaidām.

„Quizoola!” ir perfekti izstrādāta struktūra – jautājumu/ atbilžu dialoga spraigumu veido asas, pat agresīvas lavīnas, maigas iztaujāšanas un konstruktīvas sarunas mijiedarbe, kas liek vēlēties izrādi noskatīties vēl, lai saprastu mehānismu un uzdevumus, pēc kuriem aktieri šo aizraujošo mentālo ceļojumu būvē skatītāju acu priekšā. Timam Etčelam ir pilnīga taisnība, apgalvojot, ka šai izrādei ir likumsakarīgs paralēlais stāsts – tas, ko katrs skatītājs uz jautājumiem atbild savā galvā. Sešas stundas sēžu un paralēli atbildu uz jautājumiem. Arī jautājums – „vai tu esi dabiski blonda?” – var kļūt svarīgāks par „kas ir dzīves jēga?”. Un atbilde varētu būt katram vaicātājam, katrā situācijā atšķirīga – gan intonācijas, gan faktu ziņā.

Simpatizē tas, ko izrādes veidotāji dara ar manu laika izjūtu. Sešas skatīšanās stundas pārvēršas nenoliedzami nogurdinošā, taču caur šo apstākli attīrošā piedzīvojumā. Mūsdienās tradicionālais formāts – aptuveni stundu garš pirmais cēliens, kam seko 20 minūšu starpbrīdis un par pirmo cēlienu nedaudz īsāks otrais cēliens – ir pakārtots skatītājam kā pasīvam patērētājam. Starpbrīži ļoti reti pilda mākslinieciski pamatotas funkcijas, tikai pielāgojas skatītāja un mākslinieku fizioloģiskām vajadzībām vai teātra kafejnīcas kases prasībām un ļauj izrādi uztvert viegli, nesāpīgi, izklaidējoši. Mūsdienās aizvien populārākas kļūst dažādas piedzīvojumu sacensības, kas pārbauda ikdienā pie datoriem sēdošo ļaužu fiziskās un arī garīgās robežas. Arī mākslai, lai tā sasniegtu patiesu mērķi, der iziet ārpus ierastā komforta standarta. Lai atgādinātu par domāšanas prieku, ne tikai par patērēšanas labsajūtu. „Mirušās dvēseles” Latvijas Nacionālajā teātrī (vairāk nekā divas stundas bez pārtraukuma, kas liek kaut vai fizioloģiskā līmenī sagatavoties skatīšanās laikam, kas caur triviālo tomēr liek noskaņoties arī garīgi) vai Alvja Hermaņa četrstundnieks „Oblomovs” – šos stāstus patiesi uztvert nevar, saīsinot darbību uz pusi īsāku (kaut izrunātais teksts to ļautu). Tiešais ilgstamības laiks ir viena no galvenajām parādībām, kas mūsdienu pasaulē, kurā tik daudz ko var izdarīt ātri, ātri un virtuāli, padara teātri par unikālu savstarpējās – mākslinieku un skatītāju – pieredzes uztveres lauku.

Gorkija “Dibenā” - nozīmīgs gan Hermanim, gan Koršunovam

„Šī ir mūsu pirmā izrāde, kurā mēs nevis koncentrējamies uz rezultātu, bet gan tiecamies pārbaudīt un atklāt paši sevi,” Oskara Koršunova mākslinieciskie mērķi, iestudējot izrādi „Dibenā” (pēc Maksima Gorkija lugas), citēti „Homo Novus” avīzē. Formā lakoniskais Koršunova iestudējums ir viņa līdzšinējā daiļradē netipisks un liecina par pagrieziena punktu vai vismaz atkāpi. Interesanti, ka tieši šis pats Gorkija darbs kalpoja par pamatu arī Alvja Hermaņa izrādei „Tālāk”, kas ir programmatiska ar tajā izmantoto skatuves paņēmienu, darba metožu kopumu, jo izrādē lielā daudzveidībā bija redzami režisora turpmāko izrāžu māksliniecisko interešu aizmetņi. „Tālāk” bija iecerēta ne tikai kā izrāde skatītājiem, bet arī kā teātra kolektīva iekšējās terapijas process. Tādējādi abu kaimiņvalstu režisoru Koršunova un Hermaņa (turklāt abi pieskaitāmi Eiropas jaunās režijas līderiem, abi saņēmuši Eiropas Jaunās teātra realitātes balvu) radošajā biogrāfijā viens literārais pamats spēlējis līdzīgu lomu (tikai Hermanim 2004., bet lietuviešu kolēģim – 2010. gadā).

Jau ienākot Nacionālā teātra Jaunajā zālē, kurā tiek izrādīta Lietuvas teātrī iepriekšējāsezonā par labāko atzītā izrāde, raisās asociācijas ar Alvja Hermaņa daiļradi – kā „Zilākalna Martā” aktieri sēž pie gara galda pretī skatītājiem gluži kā Leonardo da Vinči „Svētajā vakarēdienā”. Izrāde pretendē pilnībā nojaukt ceturto sienu, tostarp radot sajūtu, ka tu kā skatītājs ieņem vietu galda pretējā pusē. Tomēr, lai arī man izdevās ieņemt tiešām lielisku vietu, ne mirkli neradās sajūta, ka esmu šī pasākuma dalībniece (ne telpas izkārtojums, ne dažādu aktieru darbība – tieša uzruna atsevišķiem skatītājiem, piedāvājums sadzert „tu” brālības, dzērienu dalīšana – nelika justies kā procesa aktīvai dalībniecei). Atcerējos iepriekšējā vakarā „Quizoola!” vienu no tēmām – apceri par to, kā Vakarēdiena notikumā kāds skicētājs/ notikuma iemūžinātājs palūdzis apustuļus nosēsties vienā galda pusē, lai vieglāk būtu to iemūžināt (no sērijas “cheese” - smaidi objektīvam). Lietuviešu aktieri ir tiešām lieliski. Pēc izrādes vēl vairākas dienas diskutēju ar dažādiem cilvēkiem – kas lietuviešu aktierus tik ļoti atšķir no latviešu kolēģiem? Ne jau kvalitātes ziņā, bet intonācijā un atšķirīgā tehnikā. Latviešu aktieriem vairāk raksturīga psiholoģiskā skola, kam dažādās intensitātes pakāpēs pieslēdzas paralēlā valoda – dažādas žestu un mīmikas zīmes. Tikmēr lietuvieši ir it kā siltāki, apaļāki, vienotā rituāla kultūrā auguši. Iespējams, liela ietekme katoliskajai reliģijai pretstatā luterāņu salīdzinoši verbāli sausajai tradīcijai, iespējams, lietuviešus vairāk ietekmējusi poļu teātra skola pretstatā Latvijai tuvākajai krievu skolai.

Izrāde atstāja profesionāli pārliecinošu iespaidu, taču nepārliecināja, ka sasniegta jauna aktieru patiesīguma un pašatklāsmes pakāpe (iespējams, gan viedoklis var būt atšķirīgs, ja lietuviešu aktierus labi pazīst, to darbu var novērtēt citu izrāžu kontekstā). „Dibenā” pār procesu tomēr dominēja rezultāts, ko īpaši uzsvēra Hamleta monologs izrādes finālā, noslēdzot to teju ar uguņošanas pompu.

Pārpildītā telpa

20. gadsimta otrajā pusē viens no centrālajiem Rietumeiropas teātra vadmotīviem ir leģendārā režisora Pītera Bruka koncepts par skatuvi kā tukšo telpu jeb visumu, kurā mākslinieks rada jaunu pasauli. Sākotnēji šķietamu antitēzi esmu dzirdējusi kuratora, rakstnieka, dramaturga un profesora Andrē Lepecka lekcijā (no praktizējoša dramaturga puses) un pēcāk arī lasījusi Hansa Tīsa Lēmana grāmatā „Postdramatiskais teātris” (no teorētiķa skatupunkta): jebkuram māksliniekam, uzsākot darbu pie jaunas izrādes, realitātē jāsaskaras nevis ar tukšo telpu, bet gan ar pārpildīto telpu. To pārblīvē visdažādākās klišejas, zināšanu un pieredzes uzslāņojumi. Gan mākslinieka, gan skatītāja informatīvais lauks ir pagātnes pārblīvēts, līdz ar to viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir spēja to izmantot – maksimāli attīroties vai spēlējoties – mainot elementu izvietojumu, nozīmi, intonāciju, veidojot no tiem cita tipa struktūru.

Bez tā, ka „Homo Novus” ļauj pašmājās redzēt Rietumu teātrī būtiskas parādības, svarīga ir iespēja eksperimentēt pašmāju jaunajiem režisoriem, radošā brīvībā speciāli festivālam veidojot savas ieceres. Šogad bija jau trešais projekta „Prove” izlaidums, kurā bez iepriekšējā ierakstā pieminētajiem – Viestura Meikšāna „Partitūra ekosistēmai” un Vladislava Nastavševa „Sņeguročka” – startēja arī Jurijs Djakonovs ar izrādi „Genesis XP”. Latvijas Kultūras akadēmijas režisoru kursu nesen kā absolvējušais mākslinieks, kurš vēl kā students piesaistīja uzmanību ar saviem aktierdarbiem “Dirty Deal Teatro” izrādēs „Mitjas mīlestība” un „Bikts”, taču kā režisors, vismaz man, pagaidām vēl ir visai nezināms lielums. „Genesis XP” galvenā problēma bija tieši nespēja tikt galā ar „pārpildīto telpu”. Izvēlēties Bībeles lappuses par Ādama un Ievas radīšanu, pretendējot tās pasniegt no mūsdienu cilvēka pozīcijas ir gana pretenciozi. Izvēlētās metodes – rituālās formas, uzsvars uz ķermeniskumu (t.i., šķietama atgriešanās pie cilvēces pamatiem) – neīstenojās. Jo rituāls izvērtās par tā simulāciju, savukārt, atkailinātie Ādama un Ievas ķermeņi (par kuriem fotoalbumā tādu sašutumu pauda portāla „Delfi” komentētāji) bija maksimāli attālināti no dabiskas ķermeņa eksistences, izrādes Ādama un Ievas saskarsmei atgādinot pornogrāfijas filmās vērojamo aktieru neveiklību, pirms tie ķērušies pie tiešā uzdevuma pildīšanas vai dekoratīvo mīlu pludmalē jauniņās Brūkas Šīldsas un viņas partnera izpildījumā filmā „Zilā lagūna”.

Katastrofu mūzikls

Festivāls noslēdzās ar Lone Twin Theatre (tā dibinātāji Gregs Vēlans un Garijs Vinters „Homo Novus” dažas dienas iepriekš jau piedāvāja savu projektu „Deviņi gadi”, kurā stāstīja par varbūt īstu, varbūt fiktīvu deviņu gadu ceļojumu, kura laikā satika cilvēkus, iepazinās ar dažādām vietām un katru vakaru uzstājās tā brīža ceļojuma vietas publikai) „Katastrofu triloģiju”: izrādēm „Alise Bella”, „Daniels, kuru notrieca vilciens” un „Festivāls”. Triloģija tiek izrādīta gan atsevišķi pa daļām, gan kā kopums. Rīgā bija iespēja redzēt visas trīs daļas, ļaujot saskatīt līnijas un variācijas, kas vijas cauri no vienas izrādes nākamajā. Triloģija spēlējas ar mūzikla žanra elementiem (aktieri ir augstā profesionālā līmenī gan vokāla, gan kustību ziņā), miksējot tos ar stāstu stāstīšanas metodi. Humors, izklaide un virtuozitāte kontrastē ar stāstu drūmo un fatālo saturu. Pirmajā triloģijas daļā aktieri strinkšķina ukuleles, stāstot par vienas varones – Alises Bellas – nenovēršamo ceļu  līdz bojāejai; otrā daļa, kurā skatītāji tiek iepazīstināti ar vairākiem desmitiem situāciju, kurās cilvēki iet bojā, mēģinot kādu glābt, estētiski sasaucas ar cirkus atmosfēru, ko vēl pastiprina „konferansjē” lielo bungu rībināšana. Neraugoties uz verbāli saturisko drūmumu, abas triloģijas pirmās daļas tomēr izskan dzīvi apliecinošā intonācijā, kas kulminē optimistiskajā trešajā izrādē, arī aktieru sadziedāšanās epizodēm iegūstot centrālo vietu.

Neraugoties uz nopietno katastrofu tēmu, „Homo Novus” šogad bija ļoti daudz humora – visās manis redzētajās izrādēs bija par ko pasmieties, un tas padarīja intensīvo teātra skatīšanās nedēļu no tiesas patīkamu.