Dēla grēla sindroms

Latvijas Jaunā teātra institūta sarūpēto Ziemassvētku dāvanu – Kristiana Smeda Von Krāla teātra studijā iestudēto izrādi „12 Karamazovi”, kas tika izrādīta 19. decembrī Palladium telpās četrarpus stundu garumā ar diviem starpbrīžiem, gribi negribi, jāaplūko Kristiana Smeda daiļrades kontekstā, kaut tāpēc vien, ka Rīgā rādītas vēl piecas viņa izrādes – „Voiceks”, „Svētceļnieka ceļš” „Dievs ir skaistums”, „Bērni, putni un puķes ...” un „Kaija”, pēdējā turklāt ar šī paša – Von Krāla teātra aktieriem. Pievienojot divus nozīmīgākos viņa darbus, kas iestudēti Somijas Nacionālajā teātrī – V. Linnas „Nezināmo kareivi” un P. Ostera „Mr. Vertigo”, jāsecina, ka Smeda tēma ir radītāja attiecības ar Radītāju un ar radāmo, cilvēks kā sava tēva/Tēva dēls un neizbēgamība pārtapt tēvā un tuvoties savai nāvei. Teiksiet, fatāli, tomēr tieši tāda ir šī nu jau četrdesmitgadnieka sakāpinātā pasaules izjūta, kas visās viņa izrādēs pārklājas ar ārkārtējo enerģētisko lādiņu, augstsprieguma emocijām, kas laužas laukā no katras mizanscēnas, vārda, kustības, acu skatiena, liekot domāt ne tikai par to intensitāti, ar kādu dzīvo „trakais” somu režisors, bet arī to, kādu latiņu viņš uzliek saviem aktieriem un pat skatītājiem. No estētiskā viedokļa raugoties- redzot, kā Smeds destrukturē tekstus, tradicionālā teātra izrādes struktūru, visticamāk, arī somu temperamentu, šķiet, ka tieši viņa izrādes atsaucas uz postmodernā teātra principiem, tomēr – vēstījumā no spēles ar bezjēgu un citātu kolāžām Smeds veiksmīgi izvairās, savienojot kaut ko tik neparastu kā 19. gadsimta beigu romantisms un 21. gadsimta brīvība – nekādas mērenības, nekādas pietātes (ja nu vienīgi pret Mākslu), nekādas statikas, pierādot, ka teātris, lai tas (aiz)skartu publiku, drīkst būt tikai negaidīts – vai nu ārkārtīgi dinamisks un agresīvs, vai tieši otrādi – mierīgs un lēns, kas savā ziņā „kacina” vēl vairāk. Vidusceļa nav, vidusceļš ir tas, ko vēlas publika – ātri, īsi, viegli un skaidri.

Tāpēc Dostojevska „Brāļi Karamazovi” kā izrādes izejmateriāls faktiski nepārsteidz, pārsteidz viss, kas seko pēc tam. Sākot no izrādes garuma un skaļuma, izrādes – koncerta formas (ne bez iemesla bija cilvēki, kas pēc 1. daļas uz redzēto raudzījās skeptiski (arī es) un kam pietika ar vienu cēlienu) un beidzot ar pieaugošo spriedzi izrādes 3. cēlienā, kas skatītājus padarīja par līdzdalībiekiem Karamazovu „brālības” Lieldienu rituālā jeb stāstā par Lielinkvizitoru un noveda līdz zināmam kolektīvam transam.

Kā jau minēju, izrādes forma daļēji ir koncerts, muzicējot pašiem Von Krāla studijas jaunajiem aktieriem – „grupā” skanēja vienubrīd pat trīs vijoles, kontrabass, pāris ģitāras, bungas, izrādes tekstu „dziesmas” izskanēja roka, etnodžeza, etnoroka, pat disko un smagā metāla kombinācijās. Mūzikas formā tika pārvērsti visi būtiskākie izrādes teksti, jaunās aktrises dziedāja ar atvērtu balsi, brīvi modulējot tembru un intonāciju. Paralēli „vokālajai” daļai, etīžu formā režisors bija rosinājis izspēlēt tikpat brīvi savu versiju par Karamazoviem kā par „brāļiem un māsām”, kuri ir senāki par Romas impērijas laiku, bet neticēdami Dievam, nespēj aiziet mūžīgā mierā, tāpēc reizi tūkstoš gados atgriežas uz zemes, lai vēlreiz – laupītu, slepkavotu, kopotos, pazemotu, iznīcinātu, zagtu, sistu... un visbeidzot atkal no jauna sistu Viņu krustā. Mūsu – ticīgo runas par Dieva izjūtu, klātbūtni mūsu ikdienas domās, vārdos un darbos, ir meli, apgalvo Von Krāla komanda, kamēr mēs Viņu neatpazīstam savos līdzcilvēkos un dūšīgi piebalsojam šķietami sadzīviskās situācijās: „Sit Viņu krustā!” Uz skatuves ir sazīmējams gan vecais Karamazovs, gan Dmitrijs, Ivans un Aļoša, gan Smerdjakovs, ceturtais Karamazova dēls, gan Katerina Ivanovna un Grušeņka, gan Ļizaveta un Iļjuša, bet, ļaujot dažādiem aktieriem spēlēt vienu un to pašu lomu un otrādi, vienam aktierim izspēlējot vairākas lomas, Smeds vārda tiešā nozīmē „rada” tēmu par to, ka katrā cilvēkā ir visi četri Karamazova dēli, ka šis laiks visu ir tā sajaucis, ka jēdzienam „brāļi un māsas Karamazovi” ir visu mūsu – apjukušo, neticīgo vai „it kā” ticīgo, baudai atvērto, vientuļo, fiziski un garīgi nežēlīgo 21. gadsimta „bērnu” - vaibsti.

Un tomēr arī šis izrādes slānis vēl nebūt nav noslēpumainākais, jo ko gan tur iebilst – Romas impēriju ne tikai atceramies (uz to aicina izrādes teksts), bet atpazīstam kā uz ielas, tā medijos, un zinām gan to, ar ko tas beidzās, gan nojaušam, ar ko beigsies šis laikmets. Smeda kontekstā visinteresantākā ir Čehova „Trīs māsu” mistiskā integrācija „Karamazovu” vēstījumā – jestrā māsu Karamazovu pārtapšana novecojušās Irinā, Mašā un Olgā, ķiķinot par ziemu Maskavā un slidkalniņu, kas izveidojies no apčurājušos māsu (bezpajumtnieču) urīna, sākotnēji atgādina ekspromtu par krievu klasikas tēmu, bet, zinot, ka Smeds reiz „uzspridzināja” dusošo Kajānu pilsētas sabiedrību, iestudējot pilsētā 600 km no Helsinkiem Čehova lugu par māsām, kas visu dzīvi tiecas „uz Maskavu, uz Maskavu”, traģikomiskā interlūdija tik nevainīga nemaz nešķiet. Turklāt 2. cēlienā vecā Karamazova saruna ar dēliem brīvi pārtop Veršiņina monologā par vīriešiem, kuri reiz bija Maskavas armijā, bet kādu nav starp mīkstpēdiņiem igauņiem, un atgriežas pie vecā Karamazova, kas runā ar Aļošu, lūdzot viņu palasīt kaut ko no Jaunās Derības. Atceroties, ka Veršiņinam ir divas meitas, kuras viņš izmanto kā alibi, lai atteiktos no Mašas, atceroties, ka Karamazovs ir četru dēlu spogulis, kā arī to, ka „Kaijā” galvenais motīvs bija aptvert, vai un kā talants pārdzimst no mākslinieka viņa bērnā, un tāpēc Arkadinu spēlēja Lembits Ulfsaks, jo Juhans Ulfsaks (provokatīvi talantīgais Von Krāla teātra aktieris un režisors) bija Trepļevs, atļaujos minēt, ka Smeds „12 Karamazovos” turpina risināt tēvu un dēlu attiecības, jo vairāk tāpēc, ka abus šos vārdus varētu rakstīt arī ar lielo burtu, paceļot tēmu līdz mākslinieka un Radītāja konfliktam. Kā arī tāpēc, ka Lielinkvizitoru 3. daļā spēlēja pats režisors, ar savu enerģiju pārvēršot izrādi par ritualizētu norisi. Un, protams, 12 Karamazovi, kas tie paši Viņa mācekļi vien ir...

P.S. Izrādē dažās etīdēs aktīvi tika iesaistīti arī skatītāji, un te nu beidzot cepuri nost latviešu jauniešiem – īpaši Annai, kas, jūtot līdzi Džima Ašilevi Dmitrijam, kad tas līdz nežēlīgam izmisumam dzina zirgus, lai satiktu Grušeņku, iedzina strupceļā jauno talantu. Igauņu puisis nebija gatavs, ka Anna viņu aicinās sev līdzi, lai žēlotu un mierinātu. Šīs trīs sekundes pārsteiguma Ashilevi acīs bija tikpat vērtīgas, cik Kristiana Smeda četrarpus stundu tumšās asinis.