Šogad skati apmeklēja rekordliels viesu skaits - vairāk nekā 60 viesi no 12 valstīm. Skates programmā bija iekļautas 16 izrādes, vidēji katrs viesis noskatījās 9 iestudējumus.

Atbildes uz jautājumu nosaukt trīs labākās skates izrādes bija ļoti dažādas, gandrīz visi iestudējumi tika nosaukti vismaz vienu reizi, bet visbiežāk pieminētās izrādes bija - "Melnais piens" un "Kapu svētki" (Alvis Hermanis, JRT), "Puiši smaržo pēc apelsīniem" (Vladislavs Nastavševs, Dirty Deal Teatro), "Otello" (Māra Ķimele, JRT), "Aija pēc Jaunsudrabiņa" (Regnārs Vaivars, Dailes teātris), kā arī vairākkārt tika atzīmētas "Bikts" (Elmārs Seņkovs, Dirty Deal Teatro), "Sāra Keina" (Mārtiņš Eihe, Nomadi, Ģertrūdes ielas teātris) un "Svētceļnieks" (Kārlis Krūmiņš, Ģertrūdes ielas teātris).

Aicinām iepazīties ar interesantākajiem viesu viedokļiem.

Alla Šenderova, krievu teātra kritiķe:

„Biju pārsteigta, cik daudz labu jaunu aktieru ir Latvijā. To pašu varu teikt par jaunajiem režisoriem.”
„Visas izrādes bija veidotas ar labu gaumi. Taču jums ir problēmas ar dramaturģiju.”

Marija Kalizeva, Maskavas Starptautiskā Čehova festivāla projekta vadītāja:

„Ļoti cienījams Latvijas jaunās režijas līmenis.”

Lūle Epnere, igauņu teātra zinātniece:

„Esmu redzējusi diezgan daudz latviešu teātra iestudējumu, tāpēc man nebija īpašu pārsteigumu. Varbūt vienīgi „Cilvēks uz trepēm” [režisors Andrejs Jarovojs, United Intimacy, Ģertrūdes ielas teātris] kā teatrāla instalācija, eksperimentāla izrāde, kas rada īpašu vidi uztverei.”
„Es redzēju pusi no programmas [7 izrādes], tāpēc varu tikai dalīties iespaidos. Manuprāt, Latvijas jaunie režisori (kopā ar tikpat jauniem aktieriem) turpina meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus un eksperimentēt dažādās tehnikās, piemēram, savienojot lelles ar dzīvu aktierspēli. Tas ir ievērības cienīgi, pat ja manāmas dažas nepilnības profesionālajās spējās. (Man patika „Skalbi un valdi” [režisori Regnārs Vaivars un Mārcis Lācis, Latvijas Nacionālais teātris], bet leļļu pielietojums izrādē „Novakars:kopsavilkums” [režisors Mārcis Lācis, Nacionālais teātris] mani nepārliecināja.) Man noteikti arī turpmāk interesēs sekot līdzi United Intimacy darbībai.”

„Izrādē „Kapu svētki” [režisors Alvis Hermanis, JRT] biju mazliet vīlusies. Protams, šie stāsti ir saprotami igauņiem, turklāt izrāde (aktieru stāstītie stāsti un fotogrāfijas fonā) atdzīvināja daudz personīgu atmiņu un šajā ziņā bija aizkustinoša. (Patiesībā daudzās igauņu ģimenēs arī ir dzīva kapu svētku tradīcija.) Protams, aktieru mūzikas instrumentu spēle bija iespaidīga. Ārkārtīgi statiskā forma man atgādināja igauņu režisores Merles Karūso agrīnos dokumentālā teātra iestudējumus. Taču, atšķirībā no Karūso, „Kapu svētkos” uzsvars nebija uz atsevišķām personām un viņu dzīves stāstiem, tāpēc man bija grūti aptvert izrādes veselumu un sasniegt nepieciešamo vispārinājuma pakāpi. Kopējais iespaids bija drīzāk mozaīka vai kolāža no vairāk vai mazāk smieklīgiem un traģiskiem stāstiem.”
„Man patika „Aija pēc Jaunsudrabiņa” [režisors Regnārs Vaivars, Dailes teātris] – atšķirībā no dažiem citiem latviešu nacionālās klasikas jauniestudējumiem, kurus esmu agrāk redzējusi, šī izrāde bija pārsteidzoši laikmetīga un pārliecinoša psiholoģiskajā aspektā, pateicoties ļoti labai aktierspēlei.”

Līsa Buklinga, somu teātra zinātniece:

„Uz mani lielu iespaidu atstāja latviešu aktieru darbs ansamblī vairākās izrādēs. „Otello” iestudējumā [režisore Māra Ķimele, JRT] saskatīju vairākas jauna skatījuma pazīmes uz šo klasisko tekstu (Dezdemonas pasivitāte kā viens no viņas traģēdijas iemesliem, Otello paļaušanās uz cilvēkiem un viņa mazvērtības komplekss, Otello un Jago kā divi draugi un Dezdemonas traģēdijas cēloņi). Jago [Kaspars Znotiņš] un Otello [Andris Keišs] atveidoja izcili aktieri.”
„Latvijas teātris izskatās dzīvs un svarīgs saviem skatītājiem pat grūtajā finansiālajā situācijā, bet varbūt tieši, pateicoties tai.”
 
Kataržina Targonska, festivāla Krakovas teātra reminiscences mākslinieciskās vadītājas asistente:

„Pārsteidzošākā izrāde manā uztverē bija Māras Ķimeles „Otello” [JRT] un ļoti ieintriģēja „Skalbi un valdi” [režisori Regnārs Vaivars un Mārcis Lācis, Latvijas Nacionālais teātris].”
„Iespaidi par Latvijas teātri: liela teātra fenomenu dažādība, jauno režisoru un aktieru (arī vēl studējošu) aktīva iesaistīšanās jaunas teātra stilistikas meklējumos, milzīga neatlaidība un neatkarība mākslas radīšanā.”

Madli Pesti, igauņu teātra kritiķe:

„Jaunais Rīgas teātris joprojām ir vislabākais.”

Mari Hirkanena, somu teātra kritiķe:

„Tādu izrādi kā „Skalbi un valdi” es nekad iepriekš nebiju redzējusi, lai gan esmu redzējusi diezgan lielu skaitu dažādu valstu leļļu un objektu teātra iestudējumu. Man tā ļoti patika! Pat nesaprotot tekstu, es guvu pilnīgu iespaidu. Izrādē lelles atdzīvojas pēc būtības.”
„Latvijā ir ļoti prasmīgi aktieri, kas daudzos iestudējumos patiešām iznes izrādi. Man ļoti patika aktieru esība uz skatuves. Interesanti, ka aktieriem (vismaz 7 manis redzētajās izrādēs) bija tāda kā stāstnieka loma, kas padarīja viņu žestus un klātbūtni ļoti mierīgu un skaidru, un viņu izteiksmi – it kā ekonomisku.”

Frauke Palke, vācu teātra kritiķe:

„Man radās iespaids, ka Latvijā ir tendence paļauties uz dramatisko tekstu, kā arī reizēm sastopama visai reālistiska, pat naturālistiska aktierspēle, režija un scenogrāfija. Vēl ievēroju, ka Latvijas vēsture (piemēram, Hermaņa izrādēs un „Novakars:kopsavilkums” Nacionālajā teātrī) ir būtiska tēma teātrī, ko es augstu vērtēju.”
„Mani satrieca tas, ka daudzās izrādēs vīrieši izģērbās, kas varētu būt arī tikai sagadīšanās. Dzimumu tēlu reprezentācija man likās interesanta, taču reizēm saklausīju piezīmes, kuras es vērtētu kā seksistiskas un homofobas. Vīriešu tēlu kontekstā „Puiši smaržo pēc apelsīniem” [režisors Vladislavs Nastavševs, Dirty Deal Teatro] bija pozitīvā nozīmē izņēmums.”

Karolīne Farke, festivāla Theaterformen Hanoverē kuratore:

„Nevarētu teikt, ka kaut kas būtu mani īpaši „pārsteidzis”, taču jāatzīst, ka turpmāk sekošu Latvijas laikmetīgajam teātrim, īpaši gribētu redzēt ko vairāk no režisoru Vladislava Nastavševa un Regnāra Vaivara izrādēm.”
„Es redzēju izcilu aktierspēli Jaunajā Rīgas teātrī, vairākus intriģējošus momentus un tēlus un kopumā pieredzēju ļoti interesantu izrāžu salikumu.”
„Man ļoti patika mākslinieciskās izvēles, veidojot programmu, skates organizācija, organizatoru komandas atbalsts visos līmeņos un viesmīlība.”

Žeroms Lekardērs, Teātra TAP - Théâtre et Auditorium de Poitiers direktors, Francija:

„Jauni vārdi, kuru radošajiem darbiem es gribētu sekot: Regnārs Vaivars un Vladislavs Nastavševs.”

Elizabete Šaka, festivāla Wiener Festwochen skatuves mākslu dramaturģe, Austrija:

„Ļoti interesants un ļoti cilvēcīgs teātris, mēs turpināsim tam sekot līdzi.”

Kristīna Matvienko, Maskavas Jaunās drāmas festivāla mākslinieciskā vadītāja:

„Kopumā laba kvalitāte, daudz interesantu jauno režisoru, kas tiešām rada iespaidu par jaunu paaudzi.”
„[Skates] programma parāda labu pieeju teātrim, tāpēc tajā ir daudz neparastu eksperimentu.”

Ingrīda Ragelskiene, Arts Printing House producente, Lietuva

„Ļoti spēcīga, daudzsološa un interesanta jaunā paaudze ienāk Latvijas teātrī.”

Eva-Līsa Lindere, igauņu teātra pētniece:

„Ikviens mākslinieciskais rokraksts savā veidā bija iespaidīgs. Vispārsteidzošākās izrādes man bija Alvja Hermaņa „Kapu svētki” ar tās māksliniecisko formu (aktieru orķestris un lielās fotogrāfijas fonā) un arī „Melnais piens” ar oriģinālo stāstīšanas manieri.”

„Bija interesanti redzēt tik dažādus Latvijas teātra piemērus un vilkt paralēles starp Latvijas un Igaunijas teātri. No vienas puses, skate atsauca atmiņā agrākās Latvijas un Igaunijas teātra saiknes (Ādolfa Šapiro iestudējumus, Māras Ķimeles neseno izrādi „Heda Gablere” Von Krahl teātrī ar Vīlandes Kultūras akadēmijas studentiem u.c.), bet, no otras puses, lika vilkt paralēles starp abām teātra situācijām: Alvis Hermanis savā ziņā salīdzināms ar Tītu Ojaso (politiskā Teātra NO99 vadītājs, kurš šobrīd visvairāk reprezentē Igaunijas teātri starptautiskajā arēnā un katru gadu saņem balvas), Dirty Deal Teatro līdzinās Cabaret Rhizome Tallinā (nesen nodibināta neliela teātra studija ar pieciem jauniem aktieriem, kas veido galvenokārt neverbālas izrādes mazā telpā), Ģertrūdes ielas teātris atgādina Kanuti Gildi Saal Tallinā utml.”

„Latvijas izrāžu skate bija ļoti labi organizēta, saņēmām detalizētu informāciju, un organizatori vienmēr bija gatavi palīdzēt un paskaidrot. Programma bija visaptveroša, radās iespaids, ka tajā iekļautās izrādes reprezentē Latvijas teātra daudzpusību: lielās un mazās zāles iestudējumi, klasiski un eksperimentāli, tādi, kuros bagātīgi pielietotas dažādas zīmju sistēmas, un minimālistiski, studentu darbs, leļļu izrādes, atklātais mēģinājums utt.”

Maija Šēfele, Vīsbādenes jaunās dramaturģijas festivāla New Plays from Europe mākslinieciskās padomes locekle:

„Mani pārsteidza iedvesmojošās un pozitīvā ziņā ambiciozās neatkarīgās skatuves – Ģertrūdes ielas teātris un Dirty Deal Teatro.”
„Radās iespaids, ka jaunā teātra veidotāju paaudze pievērš lielu uzmanību izrāžu estētikai un starpdisciplināriem projektiem. Dominē teātra režisors, bet autoram nav pienācīga statusa un tekstā balstītas izrādes tiek uzskatītas par vecmodīgām.”
„Ārkārtīgi labi aktieri (un aktiermeistarības studenti).”

„Es piedzīvoju brīnišķīgu laiku Rīgā un atgriezos ar domām, idejām un zināšanām, kuru man nebija, kad ierados. Manas cerības attiecībā uz [Latvijas izrāžu] skati pilnībā piepildījās, pateicoties iespējai iepazīt Latvijas teātra jaunos virzienus un piedalīties sarunās ar māksliniekiem.”