Aicinām dalīties stāstos par apcelšanu skolā un publiskajā telpā

Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” sadarbībā ar “Satori” aicina iesūtīt pieredzes stāstus par bulingu dokumentālā teātra projektam.

Vai es esmu pārāk resna? Vai esmu pārāk jūtīgs? Kur es vispār iederos? Vai esmu gana laba? Vai kādreiz es kādam patikšu tāds/-a kāds/-a esmu? Šie jautājumi sāk mūs nodarbināt jau agrā vecumā – tiklīdz saskaramies ar apkārtējo vērtējošo attieksmi.

Skola un sporta zāļu ģērbtuves bieži ir pirmās vietas, kur sastopamies ar apcelšanu, ņirgāšanos vai atstumšanu sava izskata vai fizisko spēju dēļ. Tās ir telpas ar stingriem noteikumiem, kur agrā vecumā iemācāmies, ko mūsu ķermenis spēj vai nespēj, ko tas drīkst vai nedrīkst, ko vēlas vai nevēlas darīt. Nereti tās ir arī vietas bez lieciniekiem – brīžos, kad pieaugušo nav klāt, attiecību hierarhija, varas sadalījums un vardarbība var nostiprināties bez apkārtējo iejaukšanās. Taču arī pieaugušo klātbūtne ne vienmēr nozīmē aizsardzību. Daudzos gadījumos vardarbība turpinās visu acu priekšā – klusumā.

Lai šim klusumam pretotos, aicinām iesūtīt stāstus par apcelšanu skolā, ģērbtuvēs, sporta nodarbībās, gan arī citviet – ģimenē, pilsētā vai draugu lokā. Gaidīsim arī stāstus par vardarbību un izstumšanu sava izskata vai dzimumidentitātes dēļ, kā arī labos piemērus par to, kā esi ticis galā ar šīm situācijām, saņēmis atbalstu, pieņemšanu un draudzību. Stāstus var iesūtīt, līdz 15. jūnijam aizpildot anketu šeit.

Iesūtītie stāsti kļūs par daļu no dokumentālā teātra instalācijas “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi”, kuras autori ir Sodja Zupanca Lotkere un Tadeašs Ržīha un ko īsteno Prāgas pilsētas muzejs sadarbībā ar festivālu “Homo Novus”. Tā būs apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā septembrī.

Anketu iespējams aizpildīt anonīmi vai arī atstāt savu vārdu un kontaktinformāciju, ja vēlies.

Stāsti no instalācijas Prāgā:

Janeks
Es uzaugu, klausoties padomos par to, kā vīrieši neraud. Cik viņiem jābūt stipriem, veiksmīgiem, muskuļotiem, ar “sešpakas” vēderu un pēc iespējas lielāku locekli.

Terēze
Kopš septiņu gadu vecuma profesionāli spēlēju basketbolu. Treneris reiz mums teica, ka, tiklīdz meitenēm pubertātes laikā sāk augt dibens, viņu karjera ir cauri. Toreiz es nodomāju: cik labi, ka es neesmu tā meitene ar lielo dibenu. Bet vienlaikus es jutu netaisnību un arī kaunu par to, ka nespēju kontrolēt pati savu dibenu.

Jola
Mums bija audzinātāja, kura neskuva paduses. Visi visu laiku runāja par to, cik tas ir pretīgi. Kad man sāka augt matiņi uz kājām un padusēs, arī es sāku justies pretīga. Es kļuvu apsēsta ar skūšanos – lai tikai neviens uz manis neredzētu nevienu pašu matiņu.

Alans
Vienreiz es uz skolu uzvilku pērļu kaklarotu. Man šķita, ka man tā piestāv, bet puiši sāka jautāt, vai es esmu gejs, jo nēsāju pērles. Kopš tā laika es to valkāju tikai mājās.

Puisis nr. 2
Sākumskolā mēs smējāmies par klasesbiedru, kuram pirmajam sāka augt bārda. Tagad puiši smejas par mani, jo es joprojām esmu vienīgais, kuram vēl nedīgst bārdas matiņi.

Dalībnieks nr. 3
Pēc manu klasesbiedru domām, es sākumskolā izskatījos pēc geja, tāpēc viņi mani sita, dūra ar cirkuļiem, spļāva virsū, spārdīja un meta manas mantas ārā pa logu.

Janeks
Es tā arī nekad nepateicu saviem vecākiem, ka esmu gejs. Mēs no šī jautājuma izvairījāmies gadiem ilgi, lai gan tas vienmēr bija gaisā. Mani vecāki nesen nomira, un es tā arī viņiem nepastāstīju par cilvēku, kuru mīlu.

Puisis nr. 2
Mans brālis par mani smējās. Mans draugs par mani smējās. Mana skolotāja par mani smējās. Ārsts par mani smējās. Mans tēvs mani sita.

Dalībnieks nr. 6
Autobusā kāda sieviete visu ceļu uz mums ar draugu kliedz – lai mēs neturamies rokās un ka varam “būt geji mājās”. Viņa teica, ka tas esot pretīgi un ka autobusā braucot arī bērni.

Dalībnieks nr. 7
Es neuzticos policijai vai tieslietu sistēmai. Es zinu, ka, ja es par to ziņotu, pret mani neizturētos taisnīgi un policijai nebūtu ne vēlmes, ne intereses atrast uzbrucēju. Zvanīt policijai, kad kāds man uzbrūk, šķiet tikai laika un naudas izšķiešana.

Jola
Vienreiz pēc pusdienām mans tētis man ieknieba dibenā un teica, ka man vajadzētu vairāk skriet. Es tā arī darīju. Un pārstāju ēst pusdienas.

Lola
Es biju uz skolu uzvilkusi svārkus, un puiši zem mana sola uztaisīja fotogrāfiju, kurā bija redzama mana apakšveļa. Viņi to parādīja visai skolai. Es mēģināju par to parunāt ar mūsu audzinātāju, bet viņa teica, lai nākamreiz sēžu ar kopā saliktām kājām.

Karīna
Vienreiz metro redzēju meiteni topiņā un šortos, kam viss ķermenis bija noklāts ar rētām – uz rokām, kājām, visur. Rētām, kas paliek pēc paškaitējuma. Es centos neblenzt, bet nespēju novērst skatienu. Viņa bija skaista, šķita dzīvespriecīga, rētas jau bija sadzijušas. Viņa runājās ar kādu puisi un smējās. Viņa nesa sevi ar cieņu. Cilvēki droši vien joprojām uz viņu skatās, bet viņa ir mierā ar sevi. Viņa nekautrējas rādīt savu ķermeni arī ar visu tā vēsturi.

Terēze
Vienmēr, kad man uz ielas pretī nāca vīrietis, es pagāju malā. Braucot lidmašīnā, pierāvu plecus, lai vīrieši varētu izmantot roku balstu. Kinoteātrī es turēju ceļus cieši kopā un pagriezos sānis, jo vīrietim blakus man it kā vajadzēja vairāk vietas. Līdz kādu dienu es sapratu – tu taču esi jau pusmūža sieviete, universitātes profesore un tev nav tā jāizturas. Es sāku iet uz fizioterapiju, iemācījos elpot un stāvēt taisni. Es sāku mācīties aizņemt vairāk vietas, pat ja tas reizēm paredz nonākšanu konflikta situācijā. Tā ir cīņa. Bet es no tās neatteikšos.

Foto: Natālija Hofmanova, instalācija Prāgā.