Jaunajā Rīgas teātrī tikai divus vakarus notiks Jozefa Nadža Dejas teātra izrādes, ko piedāvā Francijas Kultūras centrs un Latvijas Jaunā teātra institūts. 

Kopš 80.gadu vidus Eiropā līdzās Pīnas Baušas vārdam min Jozefu Nadžu, uz kura darbību jau no paša sākuma var attiecināt terminu — dejas teātris. J.Nadžs dzimis Kanizsā, ungāru pilsētā tagadējās Serbijas teritorijā. 1980.gadā viņš pārcēlās uz Parīzi, lai mācītos slaveno mīmu Marsela Marso un Etjēna Dekrū skolās. Jau pēc sešiem gadiem J.Nadžs nodibināja savu trupu Theatre Jel un kļuva par gada labāko Francijas horeogrāfu. Kopš 1995.gada J.Nadžs ir Orleānas Nacionālā horeogrāfijas centra direktors. «Mēs gribējām radīt vidi, kur viss ir reizē tik tuvu un tālu, personāži ir nolemti nepārtraukti satikties un no šī mikrokosma izplatās īsta tuvuma enerģija,» — tā atzīst pats horeogrāfs. J.Nadžs savos darbos ir precīzs kā pulksteņmeistars — viss ir sīki izdomāts, saprātīgs un vadāms. Situācija, raksturi, motivācija, dejas tehnika un horeogrāfija ir savstarpēji saistīti vienādas svarīguma pakāpes elementi. Viņa izrāde ir vienots veselums, kurā neviens no elementiem nedominē. Kopā ar kolēģiem J.Nadžs radījis teātra un dejas valodu, kas pārsteidz ar tajā vienlaikus esošo daudznozīmību un precizitāti. Aktiera dejotāja ķermenis kalpo gan par simbolu vispārinājumam, gan darbojas kā konkrētu fizisku reakciju instruments. Neierobežots skaits dejas tehnikas elementu savienojumā ar aktieru individuālo interpretāciju veido izrādes stāstu. «Lai kas notiktu pasaulē, es nevaru darīt neko citu, kā vien pārvērst to teātrī,» atzīst pats Jozefs Nadžs. 

Sestdien, 4.novembrī, plkst. 18.30 izrāde Atkāpšanās laiks. 
Horeogrāfija — Jozefs Nadžs, 
mūzika — Vladimirs Tarasovs, 
solisti — Jozefs Nadžs, Sesila Tjeblemona. 
Deja diviem, kas niansēti risina mūžīgo vīrišķā un sievišķā attiecību tēmu. Dejotāju pāris virtuozi izspēlē dažādus saskarsmes modeļus. Teātris bez vārdiem, jo valoda (ungāru? franču? latviešu?) ir tik tāla un nesaprotama, bet bungu skaņas kā sirds puksti tik neticami tuvu, ka atbalso ik kustību, ik elpas vilcienu. Izrādes muzikālā partitūra — savulaik slavenā džezmeņa Vladimira Tarasova izpildījumā. Tā ir dejas un absurda teātra kvintesence. 

Svētdien, 5.novembrī, plkst.18.30 izrāde Voiceks — pēc Georga Bīhnera nepabeigtās lugas "Voiceks". 
Horeogrāfija — Jozefs Nadžs, 
mūzika — Aladars Račs. 
Autora piedāvātās situācijas un raksturi J.Nadža versijā transformējas politisku, mentālu, sociālu, emocionālu un fizisku stāvokļu kolāžā. Aktieru kustību amplitūda sniedzas no izmeklēta lempīguma līdz valša lirismam. Nadžs interpretē vēsturi kā leļļu izrādi, kurā neviens nezina, kas atbildīgs par notiekošo, un cieš visi. Pussagruvušā būdā mitinās ļaužu saime, kas drīz vien sairst zem bezmērķīgu rituālu, ikdienas vulgaritātes un naidīgas konkurences spiediena. Tie ir groteski personāži — automāti uz mēmās kinofilmas mūzikas fona. Pasaule — sīka, nomērīta, līdz mielēm pazīstama — kā slazds. Un tomēr skaista. Mums dota iespēja piedalīties vizuālu atklājumu, tuvcīņu, asprātību un nežēlīgas mīmikas festivālā. «Katrs šeit ierauga savas izjūtas, savu revolūciju, daļu savas poētikas vai politikas, savu Vāciju vai Bosniju.» (Le Montagne, 1996.gada 5.marts) 

Autors: Evita Sniedze, Zane Kreicberga, speciāli Dienai. 
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2000. gada 20. oktobris. 
Rubrika: Kultūra (14. lpp.)

uz sākumu         atpakaļ