LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

laikmetīgais teātris un deja Latvijā un pasaulē

No 17. – 22. maijam Klaipēdā norisinājās Lietuvas teātru skate “TheAtrium”, kas, līdzīgi kā nosaukuma divējādā nozīme, paredzēja gan tikšanos teātra zālēs, gan socializēšanos ātrijos un aizkulisēs, kur tika risinātas sarunas gan ar vietējiem māksliniekiem, gan starptautiskās profesionāļu komandas dalībniekiem un varēja uzzināt daudz vērtīgas informācijas par to, ko kaimiņvalsts mākslinieki vēlas pateikt pasaulei, kā arī to, ko starptautiskais skaitītājs sadzird un gribētu dzirdēt no šī reģiona, no Lietuvas ziņo LJTI pārstāve Santa Remere.

Izrāžu programma piedāvāja plašu un daudzkrāsainu spektru gan satura, gan izrāžu formas ziņā – katru festivāla dienu riņķojām no Klaipēdas drāmas teātra Mazās zāles uz Lielo, palaikam tiekoties arī kādā noliktavu angārā, kultūras namā vai studijā. Bija jūtama organizētāju pašpārliecība, ka viņiem ir, ko piedāvāt visdažādākajām publikām, bet ikviens kaut ko iegūs arī tad, ja konkrētā izrāde nav viņa “lauciņš” vai potenciāli interesējošā viesizrāde. Lietuvas teātra ainava tika parādīta no ļoti atšķirīgiem rakursiem – sākot no bērna skatu punkta, kad ienāc pasaulē, kur virs galvas karājas sarežģītu izvēļu muzikālais karuselītis kā horeogrāfes Grētas Grinēvičiutes veidotajā feministiskajā izrādē, kas caur dejas kustību pēta dažādu cilvēku attiecības ar bērnu, līdz drūmām, huis clos tipa eksistenciālām drāmām kā skatītāju un aktierus mokošajā Viļņas pilsētas teātra izrādē “Faidras mīlestība” vai Kauņas pilsētas kamerteātra “Kafkas bezmiegs” un beidzot ar ekspresīvi krāšņiem, mūzikas un kostīmu pārbagātiem iestudējumiem lielam aktieru ansamblim, kas izpelnījās arī visas plašās skatītāju zāles atsaucību. Abas lielās skatuves izrādes ar Klaipēdas teātra aktieriem iestudējuši poļu režisori: Agatas Dudas Gracas režisēto “Starp Ļenas kājām jeb “Jaunavas nāve” pēc Mikelandželo da Karavadžo motīviem” mākslinieka slavenāko darbu interpretācijai veltītas krāšņas teātra ainas, daudz kostīmu un daudz kailuma, kontrasti un apvērstās lomas – sirdsšķīstās ielasmeitas un izvirtušie priesteri, kas nēsā apkārt pāvestu mopsi un griež piruetes ar Jaunavas Marijas statujām, kā arī teicams gaismu darbs dzīvajās gleznās. Tikpat krāšņs un muzikāls bija arī Jana Klatas iestudētais “Boriss Godunovs” – līdz absurdam sakāpināts vēstures farss, kas ved skatītāju cauri Krievijas caru un viltvāržu nebeidzamajām peripetijām no Godunova laikiem līdz mūsdienām – balle pēc balles, kauaj pēc kaujas, no senajām balles dejām līdz 21. gadsimta gopņikiem un Maskavas mileniāļu glamūram. Rietumu eksperti gan pauda neizpratni par to, kādēļ Lietuvas skati pārstāv poļu režisori, iespējams, arī nenolasīja visas atsauces un pilnā mērā nedalīja sajūsmu ar Austrumeiropas skatītāju par to, kā izrādes gaitā uz arvien dziļāk pazemē grimstošās skatuves/sporta zāles tiek samestas fitnesa bumbas ar Krievijas Federācijas attēlu (uz katras no tām vēl nosprāgst pa caram, kuri visam pa virsu vēl tiek iznīdēti ar indīgu, zaļu gāzi), taču, jāatzīst, ka šāda nekorekta izsmiešanās bija ļoti atbrīvojoša – arī es pēc izrādes kaut uz brīdi sajutos atbrīvojusies no dusmu un aizvainojuma nastas, kuru nesu sevī kopš februāra, šķetinot jautājumu par to, cik dziļi meklējamas kaimiņvalsts agresijas saknes. Izrādes kvalitatīvo iestudējumu nenoliedza arī tie kritiķi, kurus politiski tā bija aizskārusi.

Daudzi Eiropas profesionāļu komandas pārstāvji veltīja atzinīgus vārdus Viļņas pilsētas teātra “Otello” ar tumšādaino Oneidu Kunsungu-Vildžiūnieni galvenajā lomā. Savukārt mans personīgais favorīts un vienīgā izrāde, kura izpelnījās teju simtprocentīgas stāv-ovācijas, bija Viļņas pilsētas teātra izrāde “Dzīres”, kuru jaunā režisore Kamile Gudmonaite un horeogrāfs Mantas Stabčinskas veidojuši kopā ar aktieriem ar dažādiem veselības traucējumiem. Atšķirībā no daudzām citām šāda veida kopienas izrādēm šī patiešām ļoti savlaicīgi tika pāri “mēs/viņi” barjerai, ielaižot mūs, iespējams, ļoti privātā draugu kopienā, bet pievēršoties vispārcilvēciskākai sarunai par to, kurš ir pelnījis, lai viņa piedzimšanu un pastāvēšanu nosvinētu. Daloties ar ļoti konkrētiem dzīves momentiem, kuri no iekšpuses izskatās un sajūtas citādāk, nekā no ārpuses un kurus, stāvot ārpusē, nav iespējams uzzināt. Es domāju, ka vienlaikus trauslās un vaļsirdīgās dalībnieku atzīšanās sasniedza ikvienu skatītāju neatkarīgi no viņa spējām, kompleksiem, apdraudētības un vājībām, ļaujot sajust, ka, neskatoties uz personīgajām un globāla rakstura traģēdijām, Černobiļas, kara, zaudējumiem un vilšanās, mēs joprojām varam gūt dzīvesprieku viens otra tuvumā.

Ļoti būtiska personīgā pieredze gan no šīs izrādes un vērtīga profesionālā pieredze no skates kopumā, kas ļāva paskatīties arī pašiem uz sevi no malas – kādas vērtības gada griezumā mēs liktu savas skates centrā, bet kur – neatkarīgi no tēmu un ieceru loka – dzimst īstais skatuves mākslas brīnums?

Atpakaļ