Šausmu skaistuma stratēģis

Festivālā Homo novus austrālietis Nevils Tranters, kurš jau vairāk kā divdesmit gadu dzīvo Nīderlandē, rādīs pieaugušo teātri ar lellēm, izrādi Re: Frankenšteins. Spilgtu aktierdarbu ar pārmiesošanos vairākās lellēs.
Izrādes notiks Dzelzceļa muzejā 22. un 23. septembrī pulksten 18.
- Pasaulē austrālieši iemanto lielu popularitāti - sevišķi Holivudā - Nikola Kidmena, Rasels Krovs, Bezs Lurmens. Kas jums austrāliešos liekas īpašs?
- Vai tiešām šobrīd ir tik liela popularitāte? Nekā jau tāda īpaša nav. Ja esat ieradies Austrālijā kādu apciemot, tad ziniet, ka jūs pie viņa varat justies kā mājās. Viņi ir ļoti viesmīlīgi. Un vēl - austrāliešiem piemīt lieliska humora izjūta. Viņiem patīk jokot. Man šķiet, ka tas ir smagā klimata dēļ, jo Austrālijā ir grūti dzīvot. Tā ir milzīga, cilvēku ziņā izkaisīta valsts. Ar joku palīdzību viņi savā ziņā tiek ar to galā un palīdz cits citam dzīvot. Protams, ir atšķirība starp cilvēkiem, kas dzīvo lielpilsētās, un tiem, kas dzīvo laukos. Es, piemēram, līdz pat divdesmit gadu vecumam nebiju redzējis aborigēnu.
- Kas jūs pamudināja doties prom no Austrālijas?
- Austrālijā es izmācījos par aktieri un vēlāk par leļļu teātra mākslinieku. Bet es vēlējos spēlēt pieaugušo auditorijai.
- Vai Austrālijā šādu iespēju nav?
- Nē. Lai gan Austrālija ir tikpat liela, cik Eiropa. Tur dzīvo kādi 18 miljoni iedzīvotāju.
- Pārāk maza pieaugušo auditorija?
- Lielākā daļa cilvēku dzīvo lielpilsētās - Sidnejā un Melburnā. Ja tu Austrālijā vēlies strādāt pieaugušo auditorijai, tad jādarbojas noteiktā klubu sistēmā, pareizāk sakot, jāiekļūst nakts klubu apritē. Tieši tur es arī sāku savu darbību. Tas bija teātra restorāns, kur beidzot radās iespēja uzstāties ar nelieliem skečiem, kuros darbojās lelles. Publika, kurai mēs uzstājāmies, uz turieni nāca, lai ēstu un dzertu, un, kā likums, tā vienmēr bija piedzērušos cilvēku auditorija. Tā bija ļoti smaga, bet ļoti vērtīga skola - spēlēt iereibušai auditorijai.
- Un droši vien ļoti atsaucīgai publikai…
- Jā. Ja tiem kaut kas nepatīk, viņi tevi vienā momentā var nosvilpt nost no skatuves. Es daudz no tā esmu mācījies. Būt spējīgam ieklausīties publikā - tā ir viena no galvenajām aktiera prasmēm. Mēs veidojām politiskas satīras izrādes, ieguvām lielu publicitāti. Bet ātri vien sapratu, ka politika man nepatīk. Te tā ir, bet nākamajā dienā jau tās vairs nav. Mani vairāk interesēja uzvedumi par universālākām tēmām.
Bet šī klubu publika mani piespieda iemācīties pastāstīt savu stāstu vienā divās minūtēs un atmest visu lieko. Es iemācījos pateikt galveno.
- Bet jūs aizbraucāt no Austrālijas.
- Ar teātra grupu, kas jau bija reiz viesojusies Muļķu festivālā Eiropā, 1978. gadā Nīderlandē mēs uzstājāmies kopā, pēc tam kopā devāmies Eiropas turnejā. Tajā laikā Muļķu festivāls bija lielākais alternatīvā teātra festivāls pasaulē. Cilvēki uz turieni brauca no visas pasaules, lai uzstātos. Es tur atklāju jaunu auditoriju. Tās reakcijas bija tik fantastiskas, ka nolēmu palikt Holandē, jo tā ir maza valsts un man nebūtu jābraukā pārāk tālu, lai sameklētu sev īsto auditoriju. Atpakaļceļam naudas man nebija. Ja es vēlējos atgriezties, man bija jāsāk strādāt.
Austrālijā biju uzvedis vairākas lugas bērniem, bet mans sapnis bija nospēlēt īstu drāmu. Nevis īslugu, bet lugu ar lellēm. Man ienāca prātā, varbūt Eiropā tas ir iespējams. Ar to tagad nodarbojos pēdējos divdesmit gadus: attīstu šāda tipa teātri - pieaugušo teātri ar lellēm.
Nīderlandē ir teātru tīkls. Katrā pilsētā ir savs valsts teātris. Vienu vakaru tur izrāda operu, nākamajā var apmeklēt dramatiskā teātra izrādi, baletu. Tas darbojas kā milzīgs cirks, uz kuru sabrauc dažādi mākslinieki. Arī es strādāju šajā sistēmā. Problēma, manuprāt, ir tā, ka šāda tipa teātris nespēj radīt atsaucīgu publiku. Tā nekādā ziņā nelīdzinās festivāla gaisotnei. Tāpēc man patīk strādāt arī ārpus Holandes. Arī no ekonomiskā viedokļa tas ir izdevīgāk, jo, spēlējot vienā vietā, konkurence ir milzīga.
- Vai vietējā?
- Man ir jākonkurē ne tikai ar leļļu teātra māksliniekiem, bet arī visu pārējo - operas, operetes vai baleta uzvedumiem, jo viss notiek vienā teātrī. Amsterdamas publika ir ļoti izvēlīga, jo tur ir piecdesmit teātri un katru vakaru izvēle ir plaša.
- Kāpēc jūs pievērsāties leļļu teātrim?
- Es studēju par aktieri Klīvlendā. Uz kādu nodarbību pie mums tika uzaicināti divi veci leļļu mākslinieki - vīrs un sieva. Viņi bija tradicionālā bērnu leļļu teātra mākslinieki. Mēs visi bijām apmēram deviņpadsmit gadu veci, bet neviens no mums līdz tam nebija redzējis leļļu teātri. Izrādes laikā, skatoties uz kustīgajām lellēm, es pēkšņi sapratu, ka tieši tas man ir vajadzīgs. Tas bija absolūti viennozīmīgs lēmums. Un, kad es atklāju, ka es to spēju, ka man tas sanāk pavisam dabiski, ka man ir talants, par kuru es līdz tam nebiju nojautis, tā bija lieliska izjūta. Tas pilnībā mainīja manu dzīvi.
- Vai jūs spēlējat tikai monoizrādes?
- Jā, šādā stilā Nīderlandē strādāju pēdējos divdesmit trīs gadus. Kad es ierados Holandē, mēs veidojām divu cilvēku šovu, līdz es paliku pie monoizrādēm. Man ļoti patīk uzstāties vienam. Lai gan, Rīgā es uzstāšos kopā ar dzīvo mūziku un bērnu kori. Tā ir sava veida monoizrādes variācija. Man ir svarīgi, lai tas būtu teātris ar mūziku, deju, aktierspēli, ne tikai izrāde ar lellēm. Faktiski tā nekad nav monoizrāde, jo tur darbojas lelles. Tās tiešām atdzīvojas. Man ir jārada šī ilūzija, ka uz skatuves atrodas dzīvas būtnes.
- Kā skatītāji uztver lelles - kā patstāvīgi darbojošos aktierus vai paliek izjūta, ka lelles ir cilvēka roku vadītas?
- Cilvēki, kas nekad iepriekš nav redzējuši manu uzstāšanos, sākumā skatās atsevišķi uz mani, kā kustās mana mute, kā tas notiek tehniski, un atsevišķi uz lelli. Pēc neilga laika cilvēks jau sāk skatīties tikai uz lelli. Publika patiešām notic šīm lellēm, ka tās ir patstāvīgi, cits no cita atšķirīgi tēli. Visās izrādēs, ko esmu veidojis, spēlēju ļoti ekstrēmus tēlus. Pēc pirmās izrādes man likās, ka esmu sevi pilnībā izsmēlis - gan kā cilvēku, gan kā aktieri. Tad es bailes, kas manī mita kā cilvēkā, pārvērtu lugā, ielikdams sevi maza zēna lomā, kuram liek kāpt uz skatuves un uzstāties.
- Vai Frankenšteinā arī neparādās šī baiļu tēma? Jūs neizmantojat baiļu tēmu, mazā zēna pozīciju?
- Frankenšteinā es spēlēju doktora Frankenšteina dīvaino asistentu, kurš pa naktīm staigā apkārt un nes mājās miroņus. Vārdu sakot, tas, ko viņš dara savā brīvajā laikā... jūs to noteikti negribētu zināt. Viņš arī ir sava veida neveiksminieks.
Izrādē 5. istaba es beidzot nostājos uz skatuves kā patiešām spēcīgs aktieris blakus lellēm, spēlējot psihiatriskās slimnīcas medicīnas māsu - sievieti ar gariem, sarkaniem matiem. Lelles bija mani pacienti.
- Tagad ir skaidrs, kāpēc jūsu izvēle ir kritusi tieši uz leļļu teātri. Jūs izvēlaties sev tīkamākās lomas.
- Jā, arī, bet ne tikai tāpēc. Es meklēju veidu, kā nonākt līdz robežai. Es mēģināju noskaidrot, kur tā beidzas, cik tālu es spēšu aiziet.
Kad rakstīju lugu 5. istaba, sākumā tā iznāca ļoti melna, lai arī es centos tajā ielikt daudz humora. Man vajadzēja trīs gadus, lai pārveidotu šo lugu. Bet sākumā manu izrāžu laikā cilvēki pat ģība tajā izrādes vietā, kur es kā medicīnas māsa, drūma sieviete, ar nūju situ savu pacienti - bezpalīdzīgu, sazāļotu meiteni. Un šī aina izskatās tik reālistiska, ka publika tic, ka lelle patiešām tiek sista, jo viņa reaģē uz sitieniem. Es atradu to robežu, cik tālu publika mani vēl pilnīgi neidentificē ar tēlu, lai tā nepavērstos pret mani un pret lugu. Bet es savas izrādes rādu ne tik daudz tādēļ, lai šokētu cilvēkus, bet - lai uzzinātu, cik tālu spēju aiziet ar teātra starpniecību. Man ir četrdesmit seši gadi, un es vairs nejūtu vajadzību kāpt uz jumta un kliegt. Bet es joprojām neesmu atmetis to, ka esmu atklāts pret sevi, izvēloties tēmas lugām, ar kurām nav viegli tikt galā. Tāpēc nākamā būs Hitlera tēma, jo tā ir ļoti sarežģīta. Es gribu zināt, vai ir iespējams uztaisīt labu teātra izrādi ar lellēm par Hitleru. Un man šķiet, ka ar lellēm to ir iespējams izdarīt. Ar aktieriem, baidos, ne.
- Vai jūs pats taisāt lelles?
- Jā.
- No kurienes smeļaties idejas?
- Es runāšu par Frankenšteinu, jo to mēs rādīsim Rīgā. Mēs izlasījām Mērijas Šellijas stāstu. Es to nekad nebiju lasījis. Tas ir fantastisks. Viņai bija apmēram 24 gadi, kad viņa to uzrakstīja. Īsts meistardarbs un ļoti moderns. Mūs šajā stāstā aizkustināja tas, ka monstrs, pirms viņš sāk nogalināt cilvēkus, ir nevainīgs. Un tieši šo momentu mēs gribējām ielikt savā stāstā. Mums bija jāizvēlas, kurus grāmatas tēlus iekļaut lugā.
Veimārā dzīvo kāds rakstnieks, kam ir daudz lugu par Frankenšteina tēmu. Viņa stāstos darbojas Komisārs. Mēs piekritām iekļaut šo tēlu lugā un ļāvām viņam iejaukties doktora Frankenšteina darbībā. Es gribēju, lai tā būtu traģēdija. Man ir svarīgi, lai starp tēliem pastāvētu patiesas attiecības, citādi tā nebūtu traģēdija. Annai patiešām jāmīl Monstrs. Lelles ir arhetipi, kas pēc savas būtības ir nevainīgi. Es no tā nevaru izvairīties, tāpēc man tas ir kaut kā jāizmanto. Anna ir apstākļu upuris, Monstrs savukārt simbolizē nevainību.
- Vai jūs esat pesimists?
(Karla, Tantera producente, iejaucas sarunā: "viņš ir ne tikai pesimists, viņā ir arī dusmas un vardarbība. Cilvēki parasti ir ļoti pārsteigti, kad viņi satiekas ar Nevilu aci pret aci, redzot, ka viņš patiesībā atgādina lielu rotaļu lāci.")
- Henrija Pērsela ārija, kas izskan izrādes beigās it kā attīra, aizskalo visu, kas emocionāli noticis izrādes laikā. Manās izjūtās Frankenšteins ir ļoti barokāla izrāde. Arī tās ritmu esmu veidojis barokālu. Mēs runājām par to, ka lugā ir daudz vardarbības, bet neviens netiek tieši nogalināts. Annas un doktora nogalināšana notiek ļoti stilizētā veidā.
- Vai tas ir attaisnojums?
- Lai gan tā ir traģēdija, es vēlējos to vizualizēt, lai tas būtu skaisti. Tajā ir savs skaistums, lai arī tas ir pat…
- …šausmu skaistums, baiļu skaistums?
- Jā, jā, jā. Es atceros, bija tāda filma, kurā Mastrojāni spēlē vīrieti, kurš vēlējās mīlēties ar savu sievieti, bet viņš to nespēja izdarīt pirms viņš nebija izjutis nāves bailes. Vienīgais veids, kā viņš to varēja izdarīt, bija rāpties pie mīļotās sievietes uz ļoti augstas mājas pēdējo stāvu pa sienas ārējo apmali. Un, kad viņš bija nokļuvis līdz turienei, viņš spēja mīlēties.
- Kāds bija tās filmas nosaukums?
- Es neatceros.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Neatkarīgā Rīga Avīze
Neatkarīgā Rīta Avīze
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2001. gada 22. septembris.
Autors: Ieva Ozoliņa, Evita Sniedze
Rubrika: Kultūra (10. lpp.)