Sadzīvošana ar pagātni

Trešdien Alfrēda mājā festivāla Homo Novus ietvaros tapa nospēlēta igauņu režisora Prīta Pedajasa iestudētā īru mūsdienu dramaturga Braiena Frīla ģimenes drāma Aristokrāti - par kādas īru dzimtas sadzīvošanu ar savu laiku un cilvēkiem, kuriem viņu pagātne un tradīcijas šķiet eksotika, kas jāpēta.
Dzīve, kas tiek dzīvota, pārējiem jau ir kļuvusi par pētāmu pagātni. Prīts Pedajass Homo Novus nav pirmoreiz, arī iepriekš viņa izrādē pēc zviedru romāna - sāgas Čūskas ceļš klintī liela loma bija laikam, kas aiziet, tāpēc par to sarunā īsi pirms došanās uz Alfrēda māju.
- Ko jūs saprotat ar jēdzienu aristokrātija? Vai Igaunijā, pēc jūsu domām, var runāt par aristokrātiju?
- Pēc izcelsmes, izņemot vāciešus, Igaunijā par aristokrātiju, protams, nevar runāt. Bet pēc iekšējās izjūtas Igaunijā bija gara aristokrātija, turklāt ļoti spēcīga, jo jau kopš 19. gadsimta beigām un pat agrāk izglītība Igaunijā bija ļoti labā līmenī. Īpaši laukos sūtīt bērnus uz universitāti uzskatīja par goda un pašcieņas lietu. Arī mana māte bija no lielas ģimenes, un visas meitas tika sūtītas uz Tartu universitāti. Frīla luga drīzāk ir par vienas kultūras bojāeju un varbūt pat par Eiropas kultūras bojāeju kopumā.
- Vai lugā netiek uzsvērts, ka aristokrātu dzimtas pēcteči degradējas un ka tas noved pie viņu bojāejas?
- Nē, es uzskatu, ka viņi ir jau piedzimuši kā aristokrāti, tāpēc runa noteikti nav par nepamatotām ambīcijām. Viņiem sāp, jo viņi jūt, kā viss izzūd, bet tas, kas ir bijis - viņu dzimtas pagātne, garīgais mantojums -, vienalga paliek. Tā ir galvenā doma. Tas, ka tagad viss ir drupās, neizslēdz to, ka pagātnē bijis kaut kas liels un īsts.
- Frīla lugas varoņos ir daudz līdzības ar Čehova personāžiem. Vai īsts mākslinieks uz viņiem var skatīties ar ironiju, kā tas teātrī mēdz būt, jeb pašsaprotama būtu režisora līdzjūtība un dziļa šādu cilvēku izjūta?
- Paralēle ar Čehovu tiešām ir, jo Frīls ir gan no jauna tulkojis Čehovu, gan arī atklāti pateicis, ka Aristokrātos ir spēcīga Čehova ietekme, bet ne tikai. Manuprāt, tur ir arī spēcīga Šopenhauera ietekme. Viegla ironija lugā vienalga ir, tāpēc ka kaut kādā ziņā viņi ir smieklīgi ļaudis.
- Izrāde ieguva Igaunijas gada labākās izrādes balvu. Pēc kādiem kritērijiem to atzina par labāko?
- Par ansambļa darbu, bet izrādē liela nozīme ir telpai. Mēs to spēlējam īstā muižā, kur padomju laikā bija armijas klubs. Vēl 1965. gadā tur bija saglabājušās marmora statuetes un viss kā pirmskara gados, bet tad, kad mēs šo telpu atradām un izvēlējāmies, tur vairs nebija nekā. Starp citu, festivāla izrāde Rīgā ir pirmā reize, kad mēs ar šo iestudējumu dodamies ārpus ierastajiem apstākļiem, tāpēc es nezinu, kā mums izdosies. Spēlei gan nevajadzētu ciest, jo būtisks ir mājas un apkārtnes gars.
- Latvijā brīžiem šķiet, ka pietiek psiholoģiski spēcīgu, bet spēles ziņā tradicionālu izrādi ielikt citos apstākļos, tā teikt, pasniegt citā, neierastākā, iesaiņojumā, un izrāde iegūst lielāku vērtību nekā tad, ja tā tiek spēlēta uz tradicionālās skatuves. Vai šāda parādība ir arī Igaunijā?
- Problēma drīzāk ir tajā, ka kopumā visur izzūd lielās skatuves māksla. Jaunas telpas, vides meklējumi teātrī sākās jau sešdesmito gadu beigās. Un nu teātris tiek spēlēts aizvien mazākai publikai, lai panāktu maksimālu intimitāti. Jo atšķiras kvalitāte, skatoties izrādi no 20. rindas, vai tad, ja darbība notiek kā uz delnas. Un pēc piedzīvotās intimitātes un atvērtības mazajā zālē publikai ir grūti tādas pašas vērtības un kvalitāti meklēt lielā zālē. Turklāt lielās un mazās skatuves māksla ir dažādas lietas arī aktieriem - vairs ne katrs aktieris spēj spēlēt uz lielas skatuves, jo atšķiras ne tikai tehnika, bet arī enerģija, kas jāatdod.
- Iepriekšējā festivālā Homo Novus jūs piedalījāties ar izrādi Čūskas ceļš klintī. Tajā tāpat kā Aristokrātos liela loma ir pagātnei, pagātnes mantojumam dzimtā. Cik svarīga jums kā cilvēkam un režisoram ir pagātnes tēma, tas, cik dzīva ir atsevišķa cilvēka un tautas atmiņa?
- Man ir svarīgi, lai jau lugas tekstā būtu pagātnes klātbūtne. Man tas ir interesanti, jo darbam piešķir dziļumu, gara kultūru, zināšanas, no kurienes mēs esam nākuši.
- Vai tas nedod arī vientulības izjūtu šajā laikā, kad arī teātrī ir raušanās uz priekšu, uz nākotni?
- Man vienkārši šis aspekts - pagātnes perspektīva - ir ļoti interesants, bet, protams, šodienas kontekstā, nevis kā nostalģija. Kā pagātne sasaistās, mijiedarbojas ar šodienu. Pagātne ir jāzina, ar to jāsadzīvo.
- Abās izrādēs pagātne pēctečiem uzliek arī ļoti smagus pienākumus...
- Tas ir jāapzinās un jāsamierinās, tāpēc ka ir jādzīvo. Tikai nevajag izlikties, ka nekādas pagātnes nav un ka tā neko nenosaka.
- Redzot jūsu izrāžu poētisko stilu un attieksmi pret pagātni - vai jums nekad nav gribējies iestudēt, teiksim, Kalevalu vai Kalevipoegu?
- Es nejūtos labi, nonācis aci pret aci ar simboliskām zīmēm. Kalevala nav domāta man; es to varētu izteikt mūzikā, bet ne teātrī.
- Latvijā teātrī bieži ir sajūta, ka tas dzīvo lietuviešu, īpaši Nekrošus, teātra ēnā. Kā Kaijā - Trigorins ir labs rakstnieks, bet pēc Tolstoja Trigorinu lasīt negribēsies. Vai to jūt arī Igaunijā?
- Nē, Igaunija nepazīst lietuviešu teātri. Man ļoti patīk Nekrošus izrādes, bet katrs mākslā meklē savu ceļu.
- Vai no Latvijas jums nav bijuši darba piedāvājumi?
- Vēl ne.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Neatkarīgā Rīga Avīze
Neatkarīgā Rīta Avīze
Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2001. gada 20. septembris.
Autors: Ieva Zole
Rubrika: Kultūra (14. lpp.)