Raiņa atgriešanās

2001. gada 11. septembrī Rainim bija dzimšanas diena. Ja viņš dzīvotu patiešām tos 200 - 300 gadus, kurus dzīvot grasījās, tad kopā ar mums atzīmētu savu 136. gadadienu. Pie sava monumenta pakājes. Bet šoreiz atkal svinējām bez viņa. Ap plkst. 14 sākām. Granīta Rainis tapa kronēts. Skaisti iznāca, paties. Dzejoļi skanēja, cik tur valodās? - nesaskaitīju, sorry. Bet ap plkst.16 (pēc mūsējā laika) jau visa pasaule nodrebēja: vispirms Amerika, bet pēc dažām minūtēm - visi kontinenti, visas zemes, visa Zeme. Bēdu un briesmu globalizācija. (Un pazibēja: pēc 1000 gadiem - šausmīgā krusta karu atbalss?)
Tajā pašā vakarā mēs runājām ar Juri Kronbergu par to, ka Rainis, gandrīz gribas teikt - diemžēl, kļūst ar katru dienu mūsdienīgāks. Viņa Jāzeps šaušalīgi aktuāls. Naids. Naida enerģija, ārdoša, kā viesuļvētra, trakoja uz skatuves (ja par tādu var nosaukt skatuves trūkumu Rīgas kinostudijas telpās). Bet kaut kur savās alās kamikadzes jau bija gatavi, zināja, ko darīs, jau nesa sevī savu un tūkstošu cilvēku nāvi. Naids. Atriebības alkas. Piedošana. Piedošana? Vai visu var piedot?
Bet mēs pēkšņi atradāmies tās bedres malā, pie kuras brāļi nokausēja Jāzepu ar visu viņa lepnumu, sapņiem, mīlestību un izredzētību. Katrs no mums var jebkurā mirklī ieraudzīt sevi (jeb, vēl sliktāk, savējos) tās bedres malā, un "įšąņŅ˙ ļī šąēķģķ" neaizmirsīs iemest tajā ērkšķus pirms nogrūst tur mani, tevi, viņu. Varbūt tas viss bija jau agrāk, vienmēr, bet tikai tagad atveras acīm līdz pēdējam kailumam? Un. Ar augstāk minēto bedri, biedri, ir vēl problēma: kā pašam nekļūt par to, kas grūž citus tur, iekšā?
Tagad par zviedru izrādi. Man paveicās: 2000. g. 25. novembrī redzēju Larša Rudolfsona Jāzepa pirmo izrādi Stokholmā, sēžot pirmajā rindā; pēdējo, 51. pēc skaita, izrādi redzēju Rīgā, sēžot pēdējā, 18. rindā.
Brīnumainā kārtā Stokholmas teātris Orions it kā pārcēlās uz Rīgu pilnīgi, - ar visu gaisotni, atmosfairu, kā teiktu Zenta Mauriņa, ar iekšām, piebilstu es. Pamestas Stoklholmas fabrikas un pamestas Rīgas kinostudijas telpas ir līdzīgas, kā dvīņmāsas; tikai akustika atšķiras, un apgaisme, man liekas, Rīgā bija nabagāka. Atzīšos: man pirmizrāde Zviedrijā palika atmiņā kā notikums, divreiz spožāks par pēdējo izrādi. Bet toreiz es nezināju, ko ieraudzīšu, un pirmās rindas skatītāja iespaidi arī citādāki. Jāatzīmē, ka pašam režisoram, aktieriem un daudziem sarunas biedriem liekas otrādi - ka divas Rīgas izrādes izdevās pat labāk, nekā mākslinieku mājās.
Par Rudolfsona Jāzepu es jau rakstīju, un ir bez manis latviešu un zviedru kritiķi, teātra ziņotāji pateikuši tik daudz, ka no atsauksmēm, rakstiem, apskatiem, intervijām, esejām, recenzijām varētu sastādīt veselu grāmatu.
Raiņa asā, nežēlīgā aktualitāte nav izdomāta, un Rudolfsons neienesa to no ārpuses, bet ieraudzīja, atklāja, atvēra to, kas tekstā bija un ir. Kaut kas pazaudēts? Bez šaubām. Kaut kas atrasts? Nu jā, tāds viens sīkums: skatītājs. Amfiteātra krēsli bija aizņemti līdz pēdējam. Kādam pat vietas nepietika.Tad stāvēja. Publikas 70% - jauni un ļoti jauni ļaudis. Trīs ar pusi stundas zāle skatījās un klausījās svētā klusumā; kāds jauneklis teica: "Nezin kāpēc, bet man likās, ka aktieri runā latviski, bet tur uz elektroniskā tablo parādās uzraksti zviedru valodā." Ne mazums jaunu latviešu, teiksim atklāti, satikās ar savu klasiķi ārpus skolas pirmoreiz. Un viņu pieņēma - brīvi, bez piespiešanas (un pamēģini viņus pie kaut kā piespiest!).
Nedēļas nogalē skatījāmies vēl vienu Raiņa izrādi: Spēlēju, dancoju Daugavgrīvas cietoksnī. Atpakaļceļā, 3. autobusā, dzirdēts dialogs: "Vai tev patika?" - "Briesmīgi patika" - "Forši, vai ne?"
Forši gan (skolēnu un J.Rokpeļņa leksiku izmantojot). Tāpat kā teātris Orions ar visiem krēsliem un gaisotni uz Rīgu, - Raiņa luga pilnīgi, ar miesu un dvēseli, bija pārcelta no viena žanra citā, negaidīti atrodot sevi. Ai, leiši-brāļi (un protams, māsas), ai, Ilga Reizniece un Iļģi vispār, ai, režisore Vega Vaičunaite un Miraklis, - jūs atdevāt mums pirmatnējo uztveri; teātris kā sensenā maģija, teātris kā brīnums atgriezās. Viduslaiku bastiona drupas piedalījās izrādē visos līmeņos, būdamas ne tikai darbības lauks, bet viens no galvenajiem personāžiem. Un mākslinieks (vai mākslinieki?), un maskas, un trīsmetrīgās lelles, un mūzika, un jaunu un skaistu izpildītāju entuziasms, un garīgā un fiziskā drosme, un vesela viengabalums! Dzirdēts kādu sakām: Spēlēju, dancoju 70 minūšu laikā? Negribu redzēt tādu Raiņa lugas konspektu! Bet es biju pārsteigts: cik trāpīgi atrasti vajadzīgie akcenti, cik gudri izvēlēti atslēgas momenti, lai ugunīgā fantasmagorija būtu rainiska - ne pēc burta, pēc gara.
Jūtu, ka kļūstu smieklīgs ar savām sajūsmībām, bet ko darīt? Pats domāju, ka savā "cien. vecumā" diez vai esmu spējīgs priecāties vai bēdāties tik vētraini. Un vismazāk ticēju, ka es, būdams jau vecāks par veco Raini, varētu stāvēt stundu un 10 minūtes ar atplestu muti,- bet bija tieši tā, un to aizvērt man izdevās tikai 71. minūtē.
Protams, lietuviešu teātra grupas un Iļģu priekšnesums attiecas uz Raiņa lugu apmēram tā, kā Vestsaidas stāsts attiecas uz Šekspīra Romeo un Džuljetu. Nu un tad?
Ir laiks saprast: Raiņa lugas nav granīta pieminekļi. Latviešu kultūrā tās jau ieaugušas ar mīta pilnvarām - kā Dons Kihots, Hamlets, Fausts pasaules kultūras kontekstā. Ja nebaidītos no salīdzinājumiem, literārais avots kļuvis par īstu avotu. Vai straumi. Katram ir tiesības smelt no tā, padzerties pašam un padzirdināt citus. Strautam netraucē, ka no tā dzer. Tieši otrādi. Tautas pasakās ābele lūdz, lai meitene ēstu tās abolus. Neslauktā govs mauro mokās. Ar nepieprasītu dzejnieku ir, atvainojiet, tāpat.
Janīna Kursīte raksta: "…tikpat svarīgi vai vēl svarīgāk par režisora spēju vai nespēju "pacelt" kādu lugu ir skatītāja vēlme vai nevēlme šo lugu redzēt un domāt par to, kas tajā ielikts. Nu jau desmit gadus Latvijā skatītājiem nav šādas vēlmes." Rūgti. Patiesi.
Bet Rainis atgriežas no negaidītas puses. No Zviedrijas. No Lietuvas.
Izrādās, skatītājam ir vēlme redzēt Raini. Bet šodienas acīm.
Jo nav izslēgts, ka Rainis dzīvs tikmēr un tikdaudz, cik dzīvi esam mēs paši.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Literatūra un māksla
Literatūra un Māksla
Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2001. gada 20. septembris.
Autors: Roalds Dobrovenskis
Rubrika: Tēma (14. lpp.)