Slīpīgie nāpšļi stirinās

Trix. Rež. Laršs Rudolfsons. Cirkus Cirkor & Teātris Orion (Zviedrija). Izrāde visai ģimenei.
Virtuozs mūsdienu cirks
Trix - viens no festivāla Homo novus (HN) brīnišķīgākajiem atklājumiem. Līdzīgi kā pagājušā festivālā - čehu leļļu teātris Piškanderdula. Homo novus šogad skaidrāk nekā jebkad formulējis savu uzdevumu: pa-plašināt priekšstatus par to, kas ir teātris un kur tas var notikt. HN komanda darbojusies kā mazliet apsēsti restauratori - rokot un rūpīgi ar mazu slotiņu pucējot vietās, kur no sākuma kaut ko redz tikai viņi paši.
Pazīstu cilvēkus, kuri fiziski nepanes cirku. Viņi tur nespēj ieiet. Pat tad, ja viņiem ir bērni, kuri grib iet uz cirku. Bērnus iedod līdzi draugiem un tā šo jautājumu nokārto.
Bet, pagaidiet… Kas tas ir par cirku, kuru daži mūsu līdzcilvēki nespēj pārdzīvot? Varbūt viņi domā tikai vienu noteiktu namu Merķeļa ielā, kurš kādas jutīgākas ausis un nāsis nobaidījis ar savu smārdu, frontes orķestri, spīguļiem, svētku kleitiņām uz ziemas adītām biksēm. Bet neviens no šiem cirka alerģiskajiem cilvēkiem taču nav teicis, ka viņi nevēlas pusotru stundu paceļot valim vēderā uz Nekurnekad zemi (Rīgas Kinostudijas paviljons tik tiešām atgādina ko tādu) un pēc tam tikt laimīgi izmestiem sveikiem un neskartiem sestdienas saulītē.
Neviens no viņiem nav teicis, ka negribētu kādu laiciņu padzīvot Bjorkas dziesmu videoklipu pasaulē. Ka viņus nevilinātu uzrāpties kādos bēniņos, atrast lādi un aizmirsties, izcilājot ērmīgus tērpus un lietas. Zem kostīmiem a` la cita mode, raibas puķainas kleitiņas 60.gadu stilā, sarkaniem samta ietērpiem, kas liek iedomāties par viduslaiku klejojošiem aktieriem (ar spīguļiem apšūtu sporta tērpu šajā cirkā nav), atradīsies sarkanas un zilas cepurītes. Var būt, ka tur arī paslēpta kāda skatāmlādīte vai burvju laterna. Uzliekot galvā cepuri, katrs kļūtu tik sīciņš, ka varētu ielīst kādā no šīm kastītēm iekšā, pārvēršoties par tās vissmalkāko mehānismu.
Tieši šādu piedzīvojumu sagādā Trix, liekot domāt par uzslietu telti kādā ļaužu pilnā vietā, kur krustojas gan teātris, gan kino savos pirmsākumos, gan burvju māksla, gan dažnedažādi tehniski atklājumi. Bet visam pāri - cilvēku reakcijas svaigums, naivums un prieks.
Jau skatītājiem pulcējoties, skan grupas Urga mūzika. Tā grūti pakļaujas raksturojumam, bet ar savu suģestiju un buramdziesmiņu nepārtrauktību kļūst par priekšnesuma galveno saistvielu. Speciālisti grupas mūzikas stila saknes saredz roka, ska, regeja, folka un pankmūzikā. Trix savdabība rodas no mēģinājuma tradicionālus cirku numurus - akrobāti, mīmi, žonglieri, burvju mākslinieks - sajozt sižetiski vienotā teatrālā priekšnesumā. Tradicionālā cirka laika saskaldītos nogriežņus (no vienas bungu rīboņas līdz otrai) Trix saplūdina līnijā, kas var pieņemt visfantastiskākās formas.
Trix ir kāda vīra sapnis jeb varbūt viņa dzīve. Ir viņa gulta un loga rāmis, pa kuru sāk rāpties iekšā, nu, laikam jau slīpīgie nāpšļi un nokarāties ar galvu uz leju. Un slīpi. Un vēl kaut kā neformulējami. Pusotru stundu garais priekšnesums sagriež virpulī, ka nezini, kur galva, kur rokas, kur kājas. Un, beidzoties priekšnesumam, nav nemaz jābūt vienam no Šagāla onkuļiem, lai aizietu pa galveno ielu ar vienu zeķi kājās (tik tiešām esot tāds bijis).
Trix ar bērnības avantūrisko entuziasmu sašūpo visas stabilās racionalitātes platformas, palēkdamies apiet gravitācijas un Arhimēda, un visus citus fizikālos likumus. Trix ir draudzīgs aicinājums uz nobīdi. Tavs racionālais cilvēks pusotru stundu var pasēdēt kafejnīcā un izņemt tevi - ekscentrisko un spontāno cilvēku - pēc izrādes. Kamēr meitene iemieg, ērti (!) uz elkoņa atspiedusies pret stāvus saceltu slotu. Kamēr klauns ar melno uzaci un balto bītleni sakārto uz saviem pleciem daudzās galvas. Kamēr meitene bez kauliem izlokās ja ne desmit, tad katrā ziņā - trīsdesmit divos līkumos. Vai nu visu uzskaitīsi.
Patiesi, negribas līst ārā no Trix pasaules ziepju burbuļa. Visu tikko redzēto gribas redzēt vēlreiz. No beigām uz sākumu un atkal atpakaļ.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Diena
Autors: Undīne Adamaite, teātra kritiķe.
Publicēšanas datums: Trešdiena, 2001. gada 26. septembris.
Rubrika: Kultūra (13. lpp.)