Ja es būtu...

Ja es būtu kāda teātra direktore, tad pēc 14. un 15. septembrī festivālā Homo Novus izrādītās stundu ilgās mistērijas Spēlēju, dancoju Daugavgrīvas cietoksnī ar Iļģu komponēto mūziku Raiņa tekstiem, es negaidītu ne mirkli un dzītu pēdas Iļģiem - vai viņi būtu Amerikā vai Latvijā - un izteiktu piedāvājumu turpināt darbu pie mūzikas sacerēšanas Spēlēju, dancoju.
Tāpat es ķertu pie rokas, teiksim, Māru Ķimeli kā režisori, kas visnopietnāk un dziļāk izjūt mitoloģisku materiālu, un lūgtu, lai viņa veido pilnmetrāžas iestudējumu, izmantojot šo muzikālo partitūru, pieļaujot gan mūzikla, gan dramatiskas izrādes versiju.
Ja es būtu Kultūras ministrijas ierēdne, pēc Spēlēju, dancoju noskatīšanās es atsauktu atmiņā padomju laikus, kad eksistēja valsts pasūtījums dramaturgam, mūziķim, teātrim, un, savienojot jēdzienus - Rainis, Spēlēju, dancoju, Iļģi, folklora -, saskatītu pienākumu un iespēju, kā šodien ar mūsdienīgiem izteiksmes līdzekļiem augstā kvalitātē atjaunot interesi par Raini un viņa darbiem daudz plašākā auditorijā par šauru teātra interesentu pulku. Jo Latvijas Jaunā teātra institūta un teātra Miraklis (Lietuva) producētais šovs patiesībā ir izvērties par skici, impulsu, avotu jauna Latvijai nozīmīga mākslas darba radīšanai. Un es pasūtītu šādu darbu vairākkārtējai, ne tikai festivāla lietošanai.
Tak es neesmu ne šis, ne tas, tālab varu vien izteikt pārdomas par to, kas tur, Daugavgrīvā, no tā visa iznāca un kas vēl varētu iznākt.
Drusku amizants man šķiet ceļš, kādā izrāde tapusi, jeb tas, ka cālis ir bijis pirms vistas. Vega Vaičūnaite ir lietuviešu režisore, kas veido uzvedumus brīvā dabā, izmantojot milzu lelles un pirotehniku, un tas ir priekšnoteikums dramaturģiskā materiāla izvēlei, proti, Blaumaņa Indrānus šādā veidā diez vai iestudēsi. Tālab nevis saturiskai iecerei vai idejai tapa meklēti izteiksmes līdzekļi, bet izteiksmes līdzekļiem piemeklēts saturs. Režisores dzīvesstāstā lasāms, ka šādi viņa iestudējusi arī vienu no skaistākajiem poļu romantisma darbiem - Mickēviča Dzjadus, bet no Dzjadiem jeb poļu romantisma dramaturģijas caur neoromantiķa Vispjanska Kāzām līdz Raiņa Spēlēju, dancoju jau ir viens solis. Tālākais ir tikai pieprasījuma un piedāvājuma neticama sakritība. Vai lelles režisorei mistērijās noder pārdabisku, dievišķu būtņu teatrālam, uz reālismu nepretendējošam iemiesojumam? Spēlēju, dancoju par īsti cilvēciskām būtnēm var dēvēt vien viesus kāzu namā un Zemgu, jo pat Lelde, lielāko lugas daļu atrazdamās Kunga ietekmē un varā, jau nav cilvēks vien. Vai mistērijas kā viduslaiku teātra žanra būtību atklāj kalpošana, noslēpuma izzināšana un upuris? Ja atsakās no skolā iemācītā Leldes-Latves simbola, tad visi trīs kritēriji skar Nāvi un Dzīvību un, varbūt, Mākslu, jo spēja radīt spēlmanim Totam ir līdzvērtīga dzīvībai. Un visbeidzot - vai ir svarīgi uguņošanas brīnumi, iespēja pulcēt skatītāju tūkstošus (to gan šoreiz vēl nebija, bet arī simti tālajā Rīgas nostūrī bija tīkams pārsteigums), eksotiska vide, kas ļauj darbību organizēt vienlaikus vairākās vietās un līmeņos? Atbildē - ikdienā slēgta teritorija - Daugavgrīvas cietokšņa drupas, kas ne tikai organiski kalpo festivāla Homo Novus idejai spēlēt teātri ārpus teātra telpām un iekļaujas režisores izteiksmes līdzekļu paletē, bet ir arī simboliska vieta - Rīgas vārti pie pašas Daugavas ietekas jūrā, un ūdens, kā zināms, ir visciešāk saistīts ar robežas šķērsošanu starp dzīvo un mirušo pasauli, turklāt ne tikai baltu mitoloģijā, jo lai atceramies nāves upi Stiksu, tāpat to dažādo lomu, kas Raiņa lugās bijusi Daugavai (Daugava, Pūt, vējiņi!, Uguns un nakts).
Izpildītāji - sarežģītākās lelles vada Vaičūnaites kolēģi no Lietuvas, pārējās lomās (ar tiem kā režisore strādājusi arī Ilze Kļaviņa) - Latvijas Kultūras akadēmijas Valmieras un Liepājas teātra kursu studenti, kuru fiziskā sagatavotība pārsteidz, ja zināms, ka pirmie uzņemti bez mērķa nodarbināt viņus galvenokārt muzikālās izrādēs. Studenti izrādē darbojas anonīmi, tālab lai tādi ar visu savu atdevi paliek arī recenzijā. Galvenajās lomās: Ojārs Ritovs (Tots), Santa Grīnfelde (Lelde), Didzis Eglītis (Zemgus). Tā kā inscenējums notiek brīvā dabā, tam jābūt uztveramam no dažādiem attālumiem un skatpunktiem, un būtiska ir galveno varoņu spēja būt plastiski izteiksmīgiem un ārēji spilgtiem tipāžiem, bet te respektēta latviešu teātra tradīcija attiecībā uz konkrēto lugu. Šāda pieeja šķiet tā kā aizgūta no mūzikla vai rokoperas principiem (bet varbūt tie savukārt aizgūti no viduslaiku teātra tipāžu atpazīstamības viduslaiku skatītāju uztveres labad?). Visādā ziņā ne bez nozīmes Ojāra Ritova izvēlē Tota lomai ir viņa pagarie latviski blondie mati un staltais augums, kura ekspluatēšana topošam aktierim draud arī turpmāk, Santu Grīnfeldi rotā ne tikai koši sarkanais tautastērps, bet arī divas garas treknas bizes, arī Didža Eglīša Zemgus stāvā jaunekļa stūrainums pārvērsts par zemniecisku.
Izrādes reklāma solīja neprātīgu novatorismu. Jāteic, ko citu, izņemot izteiksmes līdzekļu un vietas izvēli, es tā lāgā nesamanīju. Un tas man akurāt šķiet vērtīgais un ļauj raksta sākumā izmantot šķietami skaļos vārdus par nacionālu bagātību, kas varētu tapt no te redzamā uzmetuma, jo jaunieši spēlē to pašu seno dziesmu jaunās skaņās - par dodot gūto, kas neatņemams. Ja sirds pārkalšanas skats, kas notiek pilsdrupu fonā, degot dzīvai ugunij, ir iespaidīgs galvenokārt tāpēc, ka efektīgi, tad trīs asins lāses, kas Totam jāatdod, lai Leldi atmodinātu no stinguma, cita virs citas uzliesmo kā lākturīši akmens sienā un tikai tad parādās kā sarkanas lāses aktieru rokās. Jau ar savu izvietojumu uz drupām trīs asins (uguns) lāses iezīmē ceļu augšup reizē ar ceļu prom, debesīs, nāvē un visu citu, ko vien sirds (prāts) ļauj saredzēt. Un izrādes beigās tieši tā pa stāvo akmens sienu augšup aiziet Tots uz debesīm, jaunā saulē. Atšķirībā no nule Rīgā rādītā zviedru Jāzepa Tots nevar neaiziet.
Starp citu, te tak arī bija lieliska iespēja nospēlēt optimistisku Leldes un Tota kopīgu nākotni, saplūstot vienā veselā Dzīvībai un Mākslai un apmierinot publikas pieprasījumu pēc apliecinājuma un piepildījuma šaisaulē. Es vēl domāju (vainīgi gadi?), ka traģiskā neiespējamība ir skaista, tālab skaists un emocionāli piesātināts man šķita izrādes fināls, kad Iļģu fantastiski īstās, dziļās, tautasdziesmu iedvesmotās mūzikas skaņās Tots līdzās Saulei stāvēja tur, augšā, debesīs, stipri vien virs skatītāju galvām un mēs bijām apakšā, katrs ar savām 2001. gada problēmām.
Faktiski Rainis varētu triumfēt, ka tik dažāda ir viņa atgriešanās pie savas tautas gadsimtu mijā - sākot ar Krodera Pūt, vējiņi!, līdz Jāzepam Stokholmā, lietuviešiem un Latvijas studentiem Daugavgrīvā.
Protams, protams, bija arī trūkumi, tak arī tie rosināja uz domu par nepieciešamo turpinājumu. Proti, ja aktieri paši būtu izpildījuši dziesmas, kaut ar fonogrammas palīdzību, viņiem būtu bijis vēl viens skatuviskais uzdevums, kas aizpildītu tos brīžus, kad īpaši pagaros dziedājumos elles ainās, darbodamies ar komiskām velnu lellēm vien, viņi vairs lāgā nezināja, kā savu kustību attaisnot un dažādot. Ja velnu bija daudz un kordebaletam drusku vienmuļš kustības atkārtojums vēl pieļaujams, tad Totam velnu dejā, izvairoties, dižojoties, izaicinot tos uz cīņu, ar auguma plastiku vien tik tiešām nebija viegli sagaidīt nākamo skatu. Tāpat iedziedātos tekstus pilnībā saprast varēja vien īstens Raiņa pazinējs, jo dikcija, ņemot vērā, ka studijas ieraksts šodien ļauj sasniegt teju vai pilnību, tāda gluži nebija vis, īpaši Kunga partijas izpildītājam. Un visbeidzot vienīgi rudenīgais dzestrums atvēsināja vēlmi redzēt šo iestudējumu jūtami garākā, pilnīgākā, veidā, jo, protams, kaut kas no kiča un popkultūras ienāk tieši ar to vienu stundu, kas atvēlēta šim notikumam (katrs pats var izdomāt, par cik ceturtdaļām Raiņa velnu nakts piecos cēlienos īsināta, gan jāuzteic - visumā saglabājot stingru sižeta loģiku).
Un tomēr - ja nu kāds teātra direktors, režisors, producents izlasa šo rakstu un izmanto uzvedumā pieteiktās iespējas?
P. S. Par šīs izrādes ieguvumu varētu izmantot arī saukli Iepazīsti dzimto pilsētu, jo cik no skatītāju simtiem, kas te pabija, zināja, ka tāds Daugavgrīvas cietoksnis Rīgā pastāv un kāds tas izskatās? Un cik palika, to neuzzinājuši?

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Neatkarīgā Rīga Avīze
Neatkarīgā Rīta Avīze
Publicēšanas datums: Otrdiena, 2001. gada 18. septembris.
Autors: Ieva ZOLE
Rubrika: Kultūra (10. lpp.)