Intervija ar Bak-truppen dalībnieku Oivindu Bergu

Izrāde Eiro-eh? tika spēlēta festivālā Homo Novus nepieradinātiem pasākumiem pielāgotās telpās - Sapņu fabrikā. Norvēģu Bak-truppen dalībnieki maķenīt agresīvi izspēlēja, parādīja, izkliedza, izdejoja savu attieksmi pret Eiropas Savienību plašā skaitā sanākušajai jaunatnei. Varbūt mazliet pārsteidzoša pasākuma kontekstā izrādījās grupas dalībnieku akadēmiskā izglītība. Interviju sniedza grupas ideoloģiskais līderis Oivinds Bergs, pēc nodarbošanās - tulkotājs un dzejnieks.
- Vai materiāls, pēc kura veidota izrāde, pirmsākumā tiešām bija desmit stundu garš? Izrādē no tā ir minūtes divdesmit teksta. Vai autoram nebija žēl piedāvātā materiāla?
- Nē, deviņarpus stundu, bet, ja nopietni, tas nebija uzrakstīts teksts. Dāgs Sulstags, kas ceļoja un šo materiālu savāca, ir Norvēģijā ļoti slavens rakstnieks, bet viņš tekstu neuzrakstīja, viņš to mums stāstīja. Stāstījums bija atkarīgs no viņa tā brīža garastāvokļa, no konkrētās vietas, tāpēc stāsti bija ļoti impresionistiski. Turklāt tie tapa stāstīti īpašā veidā, ko jūs šeit, Latvijā, nepieredzējāt, bet Norvēģijā viņa balss rada konkrētas asociācijas, jo tas ir ļoti norvēģiski. Autors noskatījās pirmo un pēc tam piecpadsmito izrādi un teica: "Es nekad neesmu bijis tik laimīgs, ka no mana darba tik maz ir palicis pāri."
- Kas ir mērķauditorija Norvēģijā? Jo šeit tā ir tikai un vienīgi ļoti jauni cilvēki?
- Mēs mēģinām aptvert iespējami plašāku auditoriju, bet kā šāda veida grupai mums lielākoties izdodas pievērst gados jaunas publikas uzmanību.
- Festivāla informācijā šis grupas spēles veids tika nosaukts par jaunu. Vai tas tā ir vai arī jūs paši varat nosaukt ietekmes no Eiropas teātra?
- Tas vairāk ir jauns iestudēšanas un producēšanas, nevis spēles stila veids, bet, ja man jārunā par vēsturisko izcelsmi, droši vien tajā var saskatīt hepeninga elementus. Jaunais droši vien ir tas, ka mums nav režisora, mēs visi esam šīs izrādes kolektīvi radītāji un strādājam kopā piecpadsmit gadu.
- Kas saka galavārdu konfliktsituācijās? Kādam taču tas ir jādara!
- Ja mēs līdz kaut kam tādam nonākam, tad vienojamies, ka sievietei vienmēr ir taisnība.
- Bet jums ir divas...
- Jā... (Smiekli.)
- Vai to var saukt par politisku teātri?
- Jā, protams, jo tajā vienmēr ir dažas frāzes par politiku, bet vismaz man par nožēlu, tās politiski nefunkcionē. Tātad tas nav pietiekami politisks. Kad televīzijā runā par politiskām netaisnībām pasaulē, tad mēs ar savām izrādēm izstājamies no konkurences.
- Dāga Sulstāga piedāvātais materiāls apkopo ceļojuma iespaidus, sākot no Maskavas, Smoļenskas līdz Briselei. Norvēģiem Krievija varētu būt eksotisks materiāls, pateicīgs iestudēšanai. Kāpēc Krievijā redzētais aprobežojas tikai ar dažiem fotoattēliem?
- Norvēģija arī nav Eiropas Savienībā, tas mūs ar Krieviju vieno. Dāgs bija Maskavā tikai divas dienas un par tām arī stāstīja. Krievija norvēģiem nemaz nav tik eksotiska, jo daudzi tur kādreiz ir bijuši. Eiropas biznesmeņi un ierēdņi vienam kārtīgam norvēģim varbūt ir daudz eksotiskāki par krieviem.
- Vai Norvēģijas jaunatne ir pietiekami politiski izglītota, lai adekvāti uztvertu izrādē iekļautās politiskās metaforas, līdzības, ideju? Latvijas jaunatne, šķiet, orientējas tikai lielos pasaules mēroga notikumos, nevis niansēs.
- Norvēģijā arī, bet pēdējos gados jaunatne ir kļuvusi ieinteresēta politiskajās norisēs.
- Ja auditorija ir tik jauna, vai ar šāda veida izrādēm var ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, viedokli, attieksmi pret, teiksim, Eiropas Savienību?
- Es tiešām nezinu, bet es ceru. Es neesmu informēts par situāciju Latvijā, bet Latvijas un Norvēģijas situācija ir ļoti atšķirīga. Man šķiet, ka Latvijai arī nevajadzētu stāties Eiropas Savienībā, tai vajadzētu iekļauties Ziemeļvalstu savienībā, tomēr tā droši vien ir utopija.
- Uz kāda veida izrādēm jūs pats mēdzat iet?
- Uz tādām, kas izaicina manu prātu un domāšanu, bet tas gadās ļoti reti. Man nepatīk estētiskas, perfekti nostrādātas izrādes. Man ir publicēti vairāki dzejoļu krājumi, un tie ir mazliet estētiskāki nekā tas, ko mēs darām uz skatuves. Dzejā es atklāju pats savu pasaules uzskatu, izrādē ir visu mūsu viedoklis. Mēs mēģinām atrast tos kopējos saskares punktus, bet dažkārt nākas nogalināt savas mīļākās domas, ja tās otram nav pieņemamas.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Neatkarīgā Rīga Avīze
Neatkarīgā Rīta Avīze
Publicēšanas datums: Trešdiena, 2001. gada 26. septembris.
Autors: Ieva Zole
Rubrika: Kultūra (10. lpp.)