Trepļeva trīs dejas

Antona Čehova Kaija, ko festivālā Homo Novus otrdien parādīja franču režisors Ēriks Lakaskāde, ir nostrādāta līdz tādai perfekcijas pakāpei, kādu Latvijas teātros var sastapt ļoti ļoti reti. Vai pat - nekad. Tas raisa apbrīnu un sajūsmu.
Bet vienlaikus man bija arī mazliet auksti. Jo absolūtā precizitāte aktieru kustībās un viņu runas manierē, mizanscēnu skaidrībā un prožektoru tēmējumā, jebkādas nejaušības izslēgšana radīja iespaidu, ka skatos kādu jau ne vairs gluži dzīvu, bet mehanizētu pasauli. Taču - varbūt tāda arī ir režisora iecere?
Vairākas hrestomātiski zināmas Čehova lugas īpatnības šī izrāde atklāja neredzētā formā, bet bija arī daži tādi risinājumi, kuri personiski man Kaijas telpā bija atklājumi. Čehovam tik raksturīgā cilvēku savstarpējā atsvešinātība un saltā vientulība tika tēlota sakāpinātās formās kā eksistenciāla nenovēršamība. Izrādes prologā visi desmit aktieri vienā rindā stāvēja pustumšā avanscēnā un lūkojās zālē, kura arī bija satumsusi, bet ne tumša. Vairāk nekā piecas minūtes, šādi stāvēdami, aktieri runāja Čehova tekstus - dialogu un monologu fragmentus. Viņi nekustējās un cits uz citu neskatījās. Kaut arī viņi cits citam atbildēja, neradās iespaids, ka viņi būtu dzirdējuši iepriekšējā runātāja vārdus. Varbūt viņi nemaz necerēja tikt sadzirdēti, bet runāja vienkārši aiz paraduma un rutīnas, zinādami, ka cilvēki tā mēdz darīt - runāt. Varbūt viņi domāja, ka viņus saklausīs skatītāji. Bet varbūt pieļāva, ka viņu raidītos signālus uztvers nākotne. Čehova tik bieži piesauktā - tā, kas būs pēc divsimt, trīssimt gadiem... Aktieri ne tikai prologā, bet vēl vairākkārt izrādes laikā izkārtojās šādā mizanscēnā. Tas nevarēja būt nejauši.
Cilvēki šajā izrādē bija ne tikai kurli. Viņi arī skatījās, bet neredzēja cits citu. Finālā, piemēram, lūkojās Trepļevam tieši virsū, kad viņš izcīnīja savu pēdējo cīņu ar sevi, bet vārda tiešā nozīmē viņu neredzēja. Tas bija tik pārliecinoši, ka radās dīvaina sajūta, itin kā vienīgi tu būtu ieraudzījis citiem noslēpto. Vai arī - itin kā tev būtu parādījušies realitātē neesoši notikumi, kaut kāda pārrealitāte vai varbūt rēgi.
Visai novatoriski režisors Kaijai bija piemērojis pašu par sevi novalkāto metaforu par dzīvi kā teātri. Īstenībā tieši šī metafora bija noteikusi gan izrādes scenogrāfisko risinājumu, gan mizanscēnu organizāciju. Uz skatuves bija novietots liels lakotu dēļu četrstūris, bet gar tā kreiso malu izkārtoti krēsli. Uz tiem ar skatu pret laukumu apsēdās Arkadina un viņas svīta, kad vēroja Trepļeva izrādi. Trepļeva skatuve izrādes turpmākā gaitā netika nojaukta, tieši otrādi, tā kļuva par visu nākamo notikumu izspēles vietu - arī Sorina muižas iedzīvotāji un tās viesi kāpa uz dēļiem un kļuva par aktieriem. Tādējādi pamatoti varēja rasties jautājums, kas šajā uzvedumā bija īstenība un kas spēle, ilūzija, fantāzija... Atbilde, protams, daudzkārt dzirdēta. Ka ilūzija var būt ja ne reālāka par realitāti, tad tieši tikpat spēcīga un īsta gan. Un, lūk, šīs skatuves malā pēdējā ainā atkal sēdēja publika un skatījās, kā Trepļevs cēlās un krita, cēlās un krita, cēlās un krita, lai nesekmīgi paceltos spārnos. Kad viņš vairs nepiecēlās, Arkadina, skatīdamās tieši uz viņu, jautā: "Kas tas?" Kāds atbild: "Nekas."
Šīs izrādes Nekas jeb kaija, jeb galvenais varonis bija Trepļevs. Man liekas - nepārprotami. Tieši par Trepļevu franču versijā personiski es uzzināju visvairāk jauna. Šīs lomas tēlotājs Kristofs Greguārs vairs nebija nekāds zēns. Viņam varēja būt ap četrdesmit. Tāpēc ļoti labi saprotama viņa izkāpinātība, nervozitāte, saspringtā uzvilktība. Jau četrdesmit, bet viņš vēl joprojām ir jaunais, daudzsološais. Ir tikai loģiski, ka viņš sadzird izsmieklu tur, kur atskan tikai smiekli.
Trepļeva un principā jau arī visas izrādes vēstījums tika izstāstīts Trepļeva trīs dejās. Šajā uzvedumā jauno mākslas formu meklētājs, dramaturgs, režisors un aktieris vienā personā - Trepļevs - neapšaubāmi bija talantīgs. Kaut arī viņa talants nebija guvis oficiālu apliecinājumu. Ē. Lakaskāde bija atradis pārliecinošu tēlu, ar kura palīdzību apliecināt Arkadinas dēla talantu - tā bija deja. Piebildīsim - arī E. Nekrošus savā izrādē Mocarts un Saljeri Mocarta talantu atklāja ar fantastisku un grūti aprakstāmu deju. Arī Trepļeva deju gandrīz nav iespējams aprakstīt. Kad Ņina kavējas, bet viņa izrādei vajag sākties, lugas autors un režisors pats uzvelk Ņinai sagatavoto balto kleitu un uzsāk deju - viņš ir vienlaikus vīrietis un sieviete, putns un cilvēks, viņš slīd uz priekšu, šķiet, pilnīgi bez kustībām un tad virpuļo, lec un griežas ap savu asi kā vilciņš. Liekas neticami, ka cilvēks uz kaut ko tādu vispār ir spējīgs. Es skatījos un neticēju savām acīm, un pilnīgi pieļāvu - vēl mirklis, un viņš pacelsies debesīs un aizlidos. Taču šī pirmā bija arī Trepļeva pēdējā deja. Un tam, ka pirmā kļuva arī par pēdējo, bija ļoti cilvēcīgs un saprotams pamatojums. Kad Trepļevs cēlās spārnos, viņu iedvesmoja Ņinas mīlestība, vismaz - cerības uz to. Kad zuda mīlestība, zuda viss.
Par izrādes kulmināciju filozofiskā un arī estētiskā ziņā kļuva Trepļeva otrā deja, kurā Trepļevs pūlējās notvert un paturēt Ņinu. Iegūt viņu. Saplūst ar to. Par jebkādu cenu. Izmantojot visus līdzekļus. Ņinas lomas tēlotāja Daria Lipi bija neliela auguma meitenīga būtne kailām kājām, sarkanā bērnišķīgā kleitiņā un brīvi krītošiem matiem līdz pusmugurai. Pašas jaunības un svaiguma, un dabiskas grācijas aizkustinošs iemiesojums. Es nezinu, kas tas bija - traģisks balets vai nežēlīga pantomīma. Tik nosacītā mākslas veidā kā deja mizanscēnu tulkojuma iespējas ir ļoti plašas. Es pieļauju, ka Trepļevs meiteni varbūt pat varmācīgā veidā ieguva. Bet paturēt - nespēja. Taču tā nebija tikai vīrieša cīnīšanās ar un par sievieti. Aina vienlaikus iemantoja izteikti simbolisku nozīmi. Jo mūsu acu priekšā mākslinieks cīnījās arī ar un par iedvesmu. Ar tādu izmisumu un apsēstību, ka es pirmoreiz teātrī mākslas tēlos iemiesotu redzēju Čehova ne vienreiz vien dažādi variēto atziņu par to, ka aicinājums un talants ir nasta, krusts, apsēstība, nelaime... Jo tas nestāv tavā gribā - šo krustu nosviest. Un laimīgs tu vari būt vien retos mirkļos, kad notver meiteni sarkanā kleitiņā - mūzu, iedvesmu. Bet kad un kāpēc tev tas izdosies un vai vispār, to arī tu nezini. Nepārprotams un drosmīgs, bet neapšaubāmi pamatots un poētisks bija šis radoša un seksuāla akta simboliskais vienādojums.
Jā, droši vien nepieciešams apliecināt, ka spalvas bija efektīgas. Tā bija ļoti laba režisora ideja, jo viņš ir arī sava uzveduma scenogrāfs. Un tieši šī Kaija bez spalvām varbūt arī nevarētu notikt. Kad Trepļevs nošauj kaiju, viņš uz skatuves uznes kaut ko baltā drānā ievīstītu. Kad sainīti attin, uzvirmo vien baltu spalvu mākonītis un paliek uz skatuves. Tātad - kaut kas, kas reiz bija, šajā gadījumā - putns, pārvērties par neko - gaisīgu baltu mākonīti. Pirms pēdējā cēliena, kad pagājuši vairāki gadi, pustumsā uz skatuves tiek uznests milzīgs tīkls un izpurināts - visa skatuve tiek nosēta ar baltām spalvām. Veselām spalvu kupenām. Tātad kaut kas ļoti liels, kas reiz bijis, ir pārvērties par neko - veselu baltu spalvu puteni. Vai vajag mēģināt atšifrēt, kas tas varētu būt? Nezinu. Cerības, ilūzijas, mīlestība, talants, pati dzīve? Aktieri brien pa spalvām, un tās uzvirmo kā sniegpārslas. Trepļeva skatuvei gar divām malām tiek izliktas resnas sveces apaļos trauciņos. Tās deg kā sniegā ieputinātas. Kā Latvijas kapos mirušo piemiņas vakarā. Vieta tātad jau gaida. Bet cilvēks vēl cīnās, jo notiek Trepļeva trešā un pēdējā deja par palikšanu. Viņš sniegā smagi, ar visu ķermeņa svaru krīt, burtiski ietriecas grīdā. Ceļas un atkal. Cilvēks klusuma un tumsas, un sveču liesmu, un skatītāju aklo acu nobiedēts, lai dzirdētu, ka vēl dzīvs, sāk elsojoši dziedāt dobjā balsī. Līdz vairs nepieceļas. Lai pats kļūtu par sniegu.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Neatkarīgā Rīga Avīze
Neatkarīgā Rīta Avīze
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2001. gada 21. septembris.
Autors: Silvija RADZOBE
Rubrika: Kultūra (10. lpp.)