Homo novus Ābolu ķocis II

Teātra kritiķi vērtē jaunākās izrādes "Kaija"
A.Čehovs, Normandijas Dramatisko mākslu centrs, Francija
Rež. Eriks Lakaskāde
Lilija Dzene
* * * * *
Izrādi pārdzīvoju ļoti personiski un uzskatu par lielāko ieguvumu no festivāla afišas. Gatavota uz fizioloģiski juteklisku (kā mēs pašlaik planējam ar šo vārdu!) priekšnesumu, kurā neatradīšot "čehoviskās" noskaņas un pustoņus, es tos uztvēru viscaur - stilistiskā smalkumā un tēlu iekšējās dzīves norisēs. Katram (!) no viņiem piešķirts cilvēciski patiesas atklāsmes mirklis. Trepļevam - vistraģiskākais, kuram vairs nav vārdu, tos izkliedz ķermenis. Vai nu sadegt, vai - kļūt par Trigorinu, kas visizplatītākais variants. Ciešanu neizbēgamība.
Valda Čakare
* * * *
Atturīgi smalks un runātā vārda spēkam uzticīgs (varbūt pat pārāk) Čehova lugas lasījums gandrīz pilnīgi tukšā telpā, kuras bezkaislīgo stingumu iztraucē īslaicīgi agresīvi emociju izvirdumi. Kaijas šajā uzvedumā ir divas - Darias Lipi stūrainai pusaudzei līdzīgā Ņina, kura nespēj kļūt par radošas enerģijas avotu ne Trepļevam, ne Trigorinam, ne pati sev, un Kristofa Greguāra vīrišķīgi atlētiskais Trepļevs, kura talantam spārni pārāk īsi, lai pārvarētu zemes pievilkšanās spēku. Simboliskās kaijas spalvu mākoņa pūkas knieš degunā kā sīks, bet neatlaidīgs atgādinājums par lielām un nepiepildītām cerībām.
Anda Burtniece
* * * * *
Varbūt tas ir traģisko ASV notikumu zīmogs, kas izmainījis visu lietu un parādību, arī teātra, uztveri, E.Lakaskādes Kaiju, vāru sveču liesmiņu "ierāmētu", kas ir tik trauslas kā dzīvība un kā ardievas vienlaikus, ļauj salīdzināt ar Rekviēmu. Mīlestībai, cilvēcībai, sapratnei. Ar divām galvenajām, paralēli skanošām traģiskām tēmām, kur savas dvēseles sāpes izkliedza (dejā un dziesmā) K.Greguāra Trepļevs un D.Lipi Ņina. Vientuļi, skumji, arī auksti - kā Arkadinas balss - skanēja arī pārējās lugas balsis. Apbrīnu pelna izrādes nostrādātība, estētiskais tēls, kaut mulsināja atsvešināti racionālā intonācija.
Normunds Naumanis
* * * * *
Tīra manta - gan "trūcīgā teātra" stilā, gan poētiskajā simbolikā un teātra semiotikā (kaut arī tā būtu viennozīmīgi tieša), gan prasmē iecerēto perfekti realizēt, turklāt bez aktieru aknu mocīšanas un sviedru liešanas uz skatītāju galvām. Vai to nesauc par profesionālu teātri? Turklāt - vien pirmajā mirklī šķiet paradoksāli, ka šis ekspresīvais franču Kaijas daidžests ļoti līdzinās japāņu haiku vai akmeņu dārziem. Koncentrējoties uz izrādē redzamo, skatītājs tiek atbrīvots no mokošiem daudznozīmības minējumiem - diez ko režisors gribēja pateikt? Te viss vienkārši - talants ir sods, atpestīšana nāvē, kamēr dzīve - vien pūkas lidojums pasaules skatuves melnajā mutē, kur vienmēr klāt būs mēmi skatītāji. Mīlas aina ar lampiņu bija ģeniāla.
Silvija Radzobe
* * * * *
Franču izrādes perfekcijas pakāpe bija tik augsta, ka likās jau nedaudz auksta. Un tomēr tā raisīja sajūsmu, jo Latvijā neko tādu nav iespējams redzēt. Minimālisma stilā ieturēta dekorācija (krēsli, sveces, spalvas, dēļu skatuves grīda), modernā deju teātra elementi, kas zemtekstu padarīja redzamu, aktieru apbrīnojamā plastiskā meistarība un fenomenālā dikcija Čehova lugu interpretēja kā Aicināta, bet ne izredzēta mākslinieka (Trepļeva) traģiski agresīvu pašizcīņu.
Henrieta Švāne
* * *
Kaijas darbība pārnesta uz mūsdienām (tērpi, izturēšanās), risinās nosacītā vidē (tukša telpa, krēsli, svecītes un spalvu kaudze), aktieriem izstaigājot (arī izdejojot) noteiktas ģeometriskas trajektorijas un melanholiski dziestošās vai dažādas pakāpes eksaltācijas intonācijās nolasot Čehova Kaijas tekstu (vismaz no titriem nevarēja saprast, kāpēc tas ir bulgāru dramaturga V. Petkova "variants", tā bija mazliet noīsināta Čehova Kaija). Jā, profesionāli. Viss. Kāpēc Kaija? Kas starp, ap, ar viņiem tur - uz tumsā slīgstošās skatuves - notiek? Mana, skatītājas emocionālā amplitūda - no garlaicības līdz neizpratnei.
Undīne Adamaite
* * *
Nekad neesmu sirgusi ar kompleksu, kas liek lepnā vientulībā nopulgot vispāratzītas vērtības. It kā. Tomēr šis kaijas lidojums manām acīm paliek neredzams. Ja nebūtu neko dzirdējusi par iestudējuma slavas gājienu, redzētu tikai glīti noformētu runājošu teātri ar visai didaktisku un statisku tēlainību, dažām asprātīgām mizanscēnām, dažiem neapspriežami talantīgiem deju numuriem un spalvu kaudzi. Tagad - viss tas pats. Un - dubults apmulsums. Glāsa, Nīmana un Evoras ekspluatēšana iestudējumu muzikālajā apdarē lēnām sāk kaitināt.
* * *
Aristokrāti
B.Frīls, Tallinas Dramatiskais teātris, Igaunija
Rež. Prīts Pēdajass
Lilija Dzene
* * * *
Igauņi var atļauties sastrādāt mākslā vistrakākās lietas, bet viņiem izdodas pārmantot arī sava teātra reālistisko tradīciju. Bez apkārtskatīšanās: būs vai nebūs moderni. Vienmēr atrodas talantīgs režisors, kurš Tallinas dramatiskajā satver priekšgājēja pasviestu tauvas galu: no Lautera - Panso - Tomings, Mikivers, tagad Pēdajass, kuru savulaik iepazinām kā tautisku bardu ar prievīti ap garajiem matiem. Šī līnija sakņojas Tamsāres spēcīgajā prozā un dzen vasas ziemeļnieku, arī identitātē spēcīgo īru literatūrā. Zeme. Dzimta. Māja. Rīgā neierastās vides dēļ igauņu aktiermākslas psiholoģiskais dziļums vietumis arī profesionāli labi marķēts.
Valda Čakare
* * * * *
Prīta Pēdajasa spēja panākt ikmirklīgu dzīvi pulsējošas realitātes piedzimšanu pārsteidz atkal no jauna. Īru dramaturga B.Frīla veidotais Čehova lugu popūrijs igauņu versijā valdzina ar aktieru spēles absolūtu psiholoģisku ticamību un gluži vai episku mieru, kas raksturīgs arī citām režisora izrādēm. Pirms 10 gadiem tapušajā Punjabas Epas Pilarpartas podnīcā tas kļuva par zīmi harmoniskai dzīves nepārtrauktības un perspektīvas izjūtai. Šodien - vairs tikai cilvēka vēlmei izturēt, lai nesabruktu.
Anda Burtniece
* * * * *
Mūžvecais, bet vienmēr dzīvi jaunais psiholoģiskais teātris, kas Igaunijā ir īpaši stipras skolas veidots un slīpēts. Tā neredzamā iekšējā dvēseles dzīve, kas vibrē skatienā, kustībā, žestā, vārdu intonācijā un tik daudz atklāj par cilvēku, arī šajā izrādē lika uzmanīgi sekot ansamblim. Cik dažādi, bieži neizskaidrojami, nesaprasti un tomēr dzīvojami cilvēku likteņi. Bezvārdu pasaulē ieslēdzies A.Lutsepa tēvocis Džordžs, runas un fantāziju plūdos sevi meklējošais T.Suka Kazimirs, alkohola reibumā glābiņu meklējošā L.Megi... katrs ar savu krustu!
Normunds Naumanis
* * * *
Īra B.Frīla talantīgā rotāšanās ar visai atpazīstamiem čehoviskajiem motīviem kā spēļu klucīšiem neparedz avangardiskas jaunatklāsmes teātra jomā, taču nostiprina kultūras un dzīves pamatvērtības: saikni ar dzimtu, pagātni, vēsturi, vietu. Izrādes vērtība - prasme stāstīt stāstu caur cilvēka likteni, noķertu ik niansē. Kāda vīrieša histēriskais smiekls vai sievietes acu šaudīšanās pudeles meklējumos noplukušās "muižnieku ligzdas" telpās par ģimenes pašsajūtu izteic vairāk nekā garumgari attiecību skaidrošanas dialogi. Režisora, aktieru ansambļa nopelns - spēja piešķirt vārdiem tik daudz miesas, ka šī deģenerējusies īru aristokrātu dzimta sāk atgādināt paša ģimeni. Mīnuss: dramaturga neizstrādātais I cēliens, kas var atbaidīt no piejaucēšanās, šīs ģimenes sāgas melus un mīlestības šifrējot.
Silvija Radzobe
* * * * * *
Cik labi, ka pasaulē ir tādi cilvēki, kā šīs igauņu izrādes režisors! Ne jau tikai tāpēc, ka viņa vadībā aktieri apguvuši simtprocentīgu psiholoģiskā teātra metodi un ar spēli raisa neatslābstošu uzmanību, kā arī rada šoku ar psihofizioloģiskām metamorfozēm. Galvenais, kā režisors atšifrē jēdzienu aristokrātisms, kuru senas īru dzimtas locekļi nes kā lāstu un reizē izredzētību. Skaistas atmiņas, nabadzība, neveiksminieku statuss, pat ievainota psihe, pat kaut kas no deģenerācijas. Un - spēja just maigumu, iecietību citam pret citu. Pasaudzēt, noglāstīt, sniegt mierinājumu... Pirms izrādes es pat nezināju, ka kaut kā tāda mūsu teātra mākslā man tik ļoti pietrūkst.
Henrieta Švāne
* * * *
Režisora Prīta Pedajasa spēles laukuma un reālpsiholoģiskā žanra smalkā izjūta arī šoreiz neliek vilties. Skumjš kādas ģimenes dzīves kā globālas atsvešinātības šķērsgriezums - nezaudējot humora izjūtu. Ja nebūtu pārspīlējuma piedzērušās Alises un arī mirstošā ģimenes galvas tēlojumā, kā arī dažviet tādas kā pāri lidojošas, nelielas paviršības (attiecību smalkākā risinājumā), igauņi droši varētu notiesāt visus piecus "baltos dzidros".
Undīne Adamaite
* * * * *
Igauņu režisora iestudējumi ir kā atdzīvinātas senas dzimtas fotogrāfijas smagā ietvarā, kas lēni un pamatīgi ievelk sevī. Ja tu uz tām skaties. Aristokrāti - ideāls līdzsvars starp Homo novus citādības provokāciju un t.s tradicionālo teātri, kur cilvēki ēd, dzer, sarunājas un vienkārši sēž savos krēslos. Sēdēt jau sēž, bet KĀ... Pēdajasa inscenētā ģimenes sāga Asītes ielas privātmājas ābeļdārza/ķiršudārza ierāmējumā, līdzīgi kā iepriekšējā HN festivālā Čūskas ceļš, ir viens no lielākajiem atklājumiem turpat vecajā, bet neizsmeļamajā psiholoģiskā reālisma tradīcijā.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Diena
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2001. gada 28. septembris.
Rubrika: Kultūra (14. lpp.)