Piektdiena, 19. septembris
Jaunā Rīgas teātra Lielā zāle
Lāčplēša iela 25
18:30
Latviski (ar tulkojumu angļu valodā)
Izrādes ilgums: 1 h 40 min.
Biļešu cenas: 2; 4; 5 Ls
(Biļetes JRT kasē)

Stāsts par Kasparu Hauzeru
Mēģinājums atcerēties vienkāršas lietas

Dramatizējuma autore: Karola Dīra
Režisors, scenogrāfs: Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece: Večella Varslavāne
Galvenajā lomā: Māris Liniņš
Lomās: Regīna Razuma, Baiba Broka, Sandra Zvīgule vai Guna Zariņa, Vilis Daudziņš,
Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, Aleksandrs Radzēvičs un E. Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi: Margarita Balanas, Lienīte Kostanda, Marta Sausiņa, Pēteris Ligers, Didzis Linde, Dmitrijs Graņicins

Foto © Gints Mālderis

Izrāde
Stāsts par Kasparu Hauzeru ir stāsts par cilvēku, kas visu savu bērnību un jaunību pavadījis ieslodzīts pagrabā, tumsā un klusumā. 1828. gada 26.maijā Nirnbergā parādās kāds pieaudzis, civilizācijas neskarts svešinieks, kas dēvē sevi par Kasparu Hauzeru. Nokļūstot brīvībā, viņš sācis iepazīšanos ar pasauli un sabiedrību, reizē izraisīdams lielu apkārtējo interesi un uzmanību.
JRT izrādes pamatā ir orģināldramaturģija. Latviešu režisors Alvis Hermanis un vācu literāte Karola Dīra (Carol Dürr) lugas tekstu veidojuši izmantojot pirmmateriālus: policijas protokolus, liecinieku izteikumus, laikabiedru ziņojumus, paša Kaspara pierakstus un autoru improvizācijas par doto tēmu.
“Es domāju, ka katram cilvēkam vismaz vienreiz ienāk prātā doma, ka tā realitāte, kurā viņš ir piedzimis un dzīvo, un funkcionē, ka tā varbūt ir nobloķējusi ceļu uz īsto, uz vispatiesāko, būtiskāko dzīvi. Ka tā ir kaut kāda viltus dzīve, kuru mēs dzīvojam šajā realitātē, un tā īstā dzīve, kas mūsos ir dziļi iekšā, paliek nerealizēta. Vēl jo vairāk šajos visvisjaunākajos laikos, kuros dzīvojam, mēs jūtam, ka viss ir viena vienīga funkciju sistēma. Vienkāršais ir padarīts tik komplicēts, ka neviens vairs neatceras, ar ko tas viss sākās. Un arī par to būs mūsu izrāde. Vajag apstāties, patīt atpakaļ to filmu, nomierināties un mēģināt atcerēties vienkāršas lietas. Sākt vēlreiz.”

Alvis Hermanis

Režisors
Alvis Hermanis (1965) Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļā ieguvis aktiera izglītību, stažējies Parīzes Starptautiskajā Jaunatnes teātra ateljē (1990). Latviešu teātrī ienācis ar netradicionālu formu, neslēptu teatralitāti un postmodernu pasaules skatījumu, iestudējumiem izvēloties plaši zināmus un skandalozi slavenus darbus. Viņa izrādes raksturo formas perfekcija, stila un laikmeta izjūta. Hermaņa teātris ir jaunas pieredzes un jaunas īstenības robežu meklējumi. Hermanis nereti ir paša režisēto izrāžu dramaturgs, scenogrāfs un aktieris. Kopš 1997. gada – Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs. Katru gadu Hermaņa iestudētās izrādes tiek nominētas Teātra Darbinieku savienības balvai dažādās nominācijās un nereti arī tiek atzītas par labākajām Latvijas izrādēm. Hermanis vairākkārt atzīts par labāko režisoru. “Stāsts par Kasparu Hauzeru” izvirzīts 2002./03. sezonas Gada labākās izrādes titulam.

Saites
Jaunā Rīgas teātra mājas lapa www.jrt.lv

Atsauksmes

Foto © Gints Mālderis	“Būtiska izrāde, kuru vērts noskatīties katram. Mākslas darbs latviešu teātrī. Vienlaikus arī ļoti simpātiska alternatīva risinājuma piedāvājums visiem teroristiem, tāpat arī latviešu māksliniekiem, kurus moka matrix komplekss, proti, sajūta, ka ar sabiedrības attīstību ir ļoti slikti, un pateikt tā, lai sadzird, var tikai uzspridzinot šo pasauli. Hermaņa izrādes atbilde nav destrukcija, bet kreativitāte. Lielisks ir Kaspara Hauzera lomas atveidotājs Māris Liniņš un mazo cilvēciņu sabiedrības – viņa “skolotāju” – aktierdarbs.”
	Margarita Zieda “Latvijas teātru Ābolu ķocis”, Diena, 19.11.2002.
	“Profesionāli absolūts mākslas darbs. Bez ilūzijām par cilvēka dzīves jēgu un vērtību – “no zemes tu esi ņemt, par zemi tev jāpaliek”. Bet izrādes apokaliptiskais vēstījums atklāts atraktīvas spēles formās. Atziņu smagumu spārno režisora (A.Hermanis arī scenogrāfs) fantāzija, paceļot oriģinālo inscenējumu patiesa mākslas baudījuma līmenī.”
	Lilija Dzene “Latvijas teātru Ābolu ķocis”, Diena, 19.11.2002.
“Režisors Alvis Hermanis sacerējis teātra notikumu, kuram, melots nebūs, paradoksālā kārtā piekrīt divi pilnīgi pretēji raksturojumi – Kaspars Hauzers ir ļoti vienkārša un ļoti izsmalcināta izrāde.”		Foto © Gints Mālderis
Normunds Naumanis “Leļļu nams un katra paša stāsts”, Diena, 13.11.2002
“Vislēnākā Alvja Hermaņa izrāde. Adagio, lento ir tempa apzīmējums ne tikai iestudējuma temporitmam. Pamazām tiek pārkārtots arī skatītāju iekšējais pulkstenis. Kādu laiku var pat fiziski manīt aklimatizēšanās grūtības, kādas rodas, XXI gs. Cilvēkam pārlecot uz XIX gs. Par būtisko nevar runāt raiti un priecīgi ar paātrinājumu 9,8 vārdi sekundē. Māra Liniņa iemiesotais Hauzers ir reāls melu detektors. Viņa dēļ šajos 33 stāstos nekā no lētas koķetērijas vai flirta ar patoloģiju. Mūzikas lādītes atdzīvojušās figūriņas stāsta krēslas stundas pasaku pieaugušajiem, rotaļīgi uzdodot eksistenciālus jautājumus. Skatītājiem visatvērtākā Alvja Harmaņa izrāde. Līdzās priekam savādi ir tas, ka iestudējums, kas tika pieteikts kā mākslinieka citādības un vientulības manifests, dziļi un personiski spējis uzrunāt tik daudz atšķirīgu cilvēku. Režisors it kā ielaidis pasildīties savā cimdiņā. Pat ja pats to nav gribējis.”
Undīne Adamaite “Latvijas teātru Ābolu ķocis”, Diena, 19.11.2002.

Pielikumā:
Recenzijas presē
Silvijas Radzobes recenzija žurnālā Māksla Plus

atpakaļ