1995. gada 20. marts. Vienības nama (tajā atrodas arī Daugavpils teātris) Lielā zāle. Festivāla “Homo Novus” pirmā diena. Iepazīšanās. Iepazīšanās aizsākas jau nedēļu pirms 20. marta - jaunie scenogrāfi ar topošajām teātra kritiķu meitenēm Daugavpils teātra pagrabā krāso milzīgus “Homo Novus” noģīmjus, kas kā lākturi tiek izkārti vientuļajās D-pils ielās, bet parka eglītes iepretim teātrim pārtop par bērzu birztalā.

Pirmā “Homo Novus” būtiskākais ieguvums - viena vecuma un kopējas novirzes (teātra studēšana) jaunu cilvēku satikšanās un iepazīšanās.Tagad saprotu pavisam skaidri - Daugavpils teātrim un jaunajiem cilvēkiem tur un tad nebija nākotnes. Pareizs bija mūsu lēmums visiem kopā aiziet. Mums likās - kādreiz tomēr būs…

Ir jau 1999. gada nogale. Bet joprojām nav pastāvīga valsts atbalsta un kritēriju laboratorijas meklējumiem teātrī, eksperimentiem, pētījumiem, teātra valodas attīstīšanai, starptautiskiem projektiem, festivāliem. Mums - tiem, kas izveidoja Latvijas Jaunā teātra institūtu un kas turpina “Homo Novus” tradīcijas - klāt nākusi vairāku gadu pieredze, zināšanas, starptautiski kontakti un kolēģu atbalsts. Donkihotiskais trakums liek domāt, ka pašlaik ir vērts mēģināt palikt, nevis aiziet.
1999. gada oktobris. Trešais festivāls “Homo Novus”. Rīga. Iepazīšanās. Par spīti lielajai pilsētai un daudzajām festivāla norises vietām “Homo Novus” festivāla ietvaros visiem - ārzemju viesiem, dalībniekiem, Latvijas teātra profesionāļiem, skatītājiem, interesentiem - būs neskaitāmas iespējas savstarpēji satikties un iepazīties. Visa festivāla izrādēm paralēlā programma ir domāta tieši tam, lai radītu maksimāli daudz iespēju gan tikties kopīgās diskusijās pēc izrādēm, gan aprunāties neformālā gaisotnē, gan plānot nākotnes sadarbības projektus. Amplitūdā no nopietnas sarunas par teātra finansēšanas modeļiem līdz azartiskam novusa mačam. No piedalīšanās sarunā par to, kā jūtas jauns un jau slavens režisors, līdz kopīgi izdzertai rīta kafijai Parlamentā, Doma laukumā, vai vakara grokam Šarlā.

Iespaidi. Vienas nedēļas festivāls var aizstāt recenziju un žurnālu lasīšanu, mēģinot notvert pēdējo divu gadu nozīmīgākās Latvijas teātru izrādes. Tieši tāpat tas piedāvā salīdzinājumu ar igauņu, lietuviešu, albāņu, krievu, somu teātru pieeju, vīzijām, aktierspēli, režiju. Ko lietuviešu teātra režisors Oskars Koršunovs domā par latviešu režisoru Viesturu Kairišu? Ko somu aktrises domā par albāņu aktieriem? Kāda jēga, pēc krievu teātra zinātnieku domām, ir teātra kritikai? - Atnāc un pajautā. Pārmaiņas. Vai tādas Latvijas teātra dzīvē ir nepieciešamas? Ja jā, tad - kas un kā būtu jāmaina? “Homo Novus” un JTI komanda taujā, gan uzrādot, kādas tendences ir ārzemju un latviešu teātrī, gan diskutējot par kultūrpolitikas jautājumiem. Vairāku dienu seminārs par teātru finansēšanas kritērijiem Baltijas valstīs (to organizē JRT sadarbībā ar Intercult no Zviedrijas un JTI); diskusija par nevalstisko organizāciju lomu kultūrā; starptautisku festivālu lomas apzināšanās - tāda izskatās “Homo Novus” “kultūrpolitiskā sadaļa”.

Kādai jābūt kopējai sistēmai un teātra dzīves organizācijai Latvijā, lai starptautiski sadarbības projekti, teātra valodas meklējumi, festivāli, jauni cilvēki, izlēcēji jeb homo novus Latvijā nebūtu lieki? Lai tie nebūtu tikai uz brīdi pieciesti, bet taptu par palicējiem?

Kādai jābūt kopējai sistēmai un teātra dzīves organizācijai Latvijā, lai starptautiski sadarbības projekti, teātra valodas meklējumi, festivāli, jauni cilvēki, izlēcēji jeb homo novus Latvijā nebūtu lieki? Lai tie nebūtu tikai uz brīdi pieciesti, bet taptu par palicējiem?