It kā aksioma - katrs patiesībā IR tik jauns, cik jauns viņš jūtas. Šī saukļa patoss kalpo par pirmo drošo vairogu teātra festivāla “Homo Novus” idejas karsējiem, ja kāds grasās apšaubīt starptautiskā un arvien spēkā briestošā pasākuma iedabu. Jā, “Homo Novus” ir jaunu komunikācijas formu meklējumi ar mirklīgās teātra mākslas līdzekļiem. Bez barjerām, bez aizspriedumiem, iznireliskā* lepnumā un veselīgā pašmērķīguma apziņā..

Bet, vai Millenium globālo orģiju gaidās blakus visa veida jautājumiem KĀ vienlīdz svarīgs nav jautājums KAS? Kas ir teātra saturs? Kas nosaka teātra mūsdienīgumu, laikmetīgumu? Vai tikai modernitāte, stila svaigums un veiklā, pat līdz virtualitātei izkoptā spēja balansēt starp mākslas un tirgus konjunktūru (nedrīkst nepaturēt prātā, ka teātris ir ARĪ prece, un tieši vispasaules festivālu tīkls to spilgti apliecina…) un mākslas patību?

Mēs gribam uzdot, uzdrošināmies uzdot un uzdodam jautājumu - vai teātrim var piemist aktualitātes jēga, kas iet rokrokā ar formāliem, estētiskiem, pārlaicīgiem meklējumiem kā līdzvērtīgs ceļabiedrs? Divdesmitā gadsimta nogalē, varbūt tieši šogad, kad savu laboratorijas ciematu klosteri Ponederā, Itālijā un Zemi kopumā atstājis mūsu gadsimta otrās puses izcilākais teātra reformators Ježijs Grotovskis, ir liela jēga ieklausīties viņa vārdos, ko, būdams jau bezcerīgi slims, režisors veltīja saviem slavenajiem audzēkņiem pēdējā semināra laikā Volterrā: “Ir grūti, bet ne neiespējami savienot teātra reliģiozo, sakrālo dabu ar cilvēka - radītāja egoismu, to mākslinieciskās visatļautības skurbumu, ko kompensēt spēj vienīgi teātris kā mūsu laika dzīvākā mākslas forma. Neatbildēts paliek tikai jautājums - kas teātrim ir šodiena? Es nezinu, bet nojaušu.” Šādi vārdi… Un Grotovska žests dzīvei par spīti: aizsmēķēta cigarete, glāze vīna. Māksla dzīvot - tagad un te.

Tieši tās, mākslas dzīvot mākslā, dēļ! Viena versija atbildei par kultūras lomu globālā ciemata sadzīviskajā rosībā lai ir šī gada “Homo Novus” izvēlēto izrāžu vadmotīvs - mūsdienu dramaturģijas teksti teātrim.

Teātris kā medijs starp raupjo reālo dzīvi un savu kreatīvo, pārlaicīgo azartisko virsuzdevumu. “Homo Novus ’99” kā mēģinājums konstruktīvi atbildēt - cilvēkam, cilvēku sabiedrībai, tāpat kā viņu dzīvei (-ēm!), nav vienas dimensijas, vienas identitātes. Tās ir daudzas. Vienai no tām varbūt der vārds “realitāte”. Šodiena.

Jā, un, protams, iepazīšanās un (kaut vai) informatīvās bagātināšanās prieki. Pasaule kļūst arvien mazāka, pateicoties “Homo Novus”. Un Latvijas teātrim tajā - sava, noteikta krāsa un vieta.
* Nezinīšiem - skat. homo novus leksisko cilmi: latīn. triviāli - ‘jauns cilvēks, arī drosmīgs izlēcējs, “iznirelis”, ierasto normu noliedzējs’.